„Vieglāk ir pateikt, kādi nav man tie pienākumi… Mēs nevadām vēl valsts finanses un armiju, pārējo mēs darām…’’ - to gan Jānis Zauers saka ar humoru, bet arī piebilst, ka tālu no patiesības tas nav. To, ka sociālajiem darbiniekiem veicamā apjoms pēdējos gadus pieaug, atzīst arī Burtnieku novada sociālo un veselības lietu komitejas vadītājs Valērijs Pudenko:
„Ne tikai, kā saka, cilvēku prasības aug, bet arī valsts pārliek uz pašvaldībām ļoti daudz funkcijas, kuras kādreiz veica valsts, piemēram, tie pakalpojumi, pabalsti, aprūpe, viss taču iet uz sociālo dienestu pleciem, un var teikt, ka katru gadu tas paplašinās.”
Laukos sociālā dienesta darbiniekam darbs ir, sākot ar juridiskiem jautājumiem, līdz pat tam, ka, apsekojot vecos vientuļos cilvēkus vai daudzbērnu ģimenes, nākas arī tīri ar saimnieka aci novērtēt dažādas sadzīviskas lietas.
„Apjoms pieaug, šīs problēmas veidojas vairāk, arī dzīves dārdzība… Es varu pieminēt daudzus faktus, kas ir tādi prātam neaptverami vai, kā lai to pasaka… Piemēram, mēs ieejam labiekārtotā dzīvoklī, kur cilvēks pensionārs neizmanto ūdeni tualetē, tikai tāpēc, lai viņš varētu samaksāt par dzīvokli, viņš nelieto gāzi, viņš nelieto elektrību, tur tiešām ir kamols kaklā…” par pieredzēto stāsta Jānis Zauers.
Viena no šodienas lauku problēmām, kas neiet secen arī Burtnieku novadam, ir sabiedrības novecošana, tas, ka arvien vairāk ir veco cilvēku, kuri nespēj sevi aprūpēt:
„Ļoti daudzus vecos cilvēkus, nu ja tā var izteikties, esam spiesti ielikt pansionātos, jo viņi paši sevi nevar aprūpēt. Arī tas aprūpētājs, no kā mēs pērkam šo pakalpojumu, no samariešiem, arī to nevar nodrošināt, tātad tas ir pansionāts, un pansionāta izmaksas tagad tuvojas 500-600 eiro mēnesī…- Latvija - pansionātu zeme?- Jā, pavisam droši.”
Lielākoties šiem vecajiem cilvēkiem bērni ir ārzemēs, un līdz ar to rūpes par viņiem paliek sociālo darbinieku ziņā:
„Viņus rokā dabūt nevar, kaut pēc Civillikuma bērniem par vecākiem jārūpējas, bet mēs pat viņu ienākumus nevaram izvērtēt, kā to likums nosaka, mēs cenšamies meklēt šos bērnus un stāstīt to situāciju, kādā ir nonākuši viņu vecāki, bet, ja visi šie ceļi ir izieti, tad protams, palīdzam, kā varam.”
Kā vēl vienu problēmu laukos Jānis Zauers min dzīvojamo fondu, jo būtībā, ja arī kāda jauna ģimene gribētu atgriezties laukos, nav jau īsti, ko piedāvāt dzīvošanai:
„Pašvaldības pašas celt nedrīkst, un naudiņas arī pašvaldībai ir tik cik ir. Pats bēdīgākais, ka ir situācijas, kad mēs nevaram neko palīdzēt, piemēram, jauna ģimene grib šeit tā stabili iekārtoties, vecāki, vecvecāki draugi, radi palīdzēja viņiem nopirkt nelielu jaunbūvīti, jo viņi citādi bija izdomājuši braukt uz ārzemēm un tur pelnīties. Nu tad vecāki tā kā gāja pretim, viņi atnāca un lūdza, lai pašvaldība viņiem ievelk elektrību, jo viņiem par viena metra kabeļa ievilkšanu no [sadales] skapja, kas ir uzstādīts, paprasa 2000… Tagad valstī pieņemts pusmiljons par to, lai atgrieztu cilvēkus, tad varbūt vajadzētu padomāt par to, lai viņi nebrauc prom. To, ka aizbrauc , to dzirdam katru nedēļu…”
Palielinoties darba apjomam, sociālais darbs laukos ir smaga sfēra, kas nepaliek bez sekām arī pašam sociālajam darbiniekam.
„Katru gadu izglītojamies, ejam dažādos kursos, kur vienmēr tiek teikts - aizejot no darba, jums darbs ir jāatstāj darbā. Nu nesanāk tā, nu nesanāk…” secina Zauers.
Tāpēc arī kā vienu no gandarījuma momentiem savā darbā Jānis Zauers atzīst novērtējumu konkursā „Labākais sociālais darbinieks Latvijā”.
