Smuki sagrimējies, nolasi ziņas un brauc mājās – tā tas nav. Saruna ar Sandru Zviedri

Sandru Zviedri Latvijas Televīzijas (LTV) skatītāji pieraduši redzēt "Dienas ziņās". Pieredzējusī diktore stāsta gan par notikumiem Rīgā, gan vēsta par norisēm novados, tomēr vairāk nekā 20 gadus ilgās karjeras ceļi LTV Sandrai likuši sveicināties gan ar rīta programmas, gan “Panorāmas” un "Nakts ziņu" skatītājiem. Intervijā LSM.lv Sandra atklāj, kas darbā ir grūtākais, kas – patīkamākais, un kādēļ viņa mulst, kad jārunā kā raidījuma vadītājai.

No "Rīta buma" līdz "Dienas ziņām"

Sandra LTV nonāca pirms 20 gadiem, kļūstot par raidījuma “Rīta bums” vadītāju. Pirms tam viņa darbojās novadu televīzijās. “Tur mainījās vadītāji, un mani uzrunāja. Es aizgāju uz provēm. Vispār nesapratu, ko tur darīju! Biju atnākusi uz Rīgu no Valmieras dzīvot, bija pagājuši divi gadi – biju strādājusi visādās vietās, un mani uzrunāja, un aizgāju uz provēm, kurās bija ļoti, ļoti stingra režisore – Arta Ģiga. Un es tās proves izturēju! Pēc nedēļas vai divām bija pirmais ēters,” atminas Sandra. Tas bija samērā negaidīti: “Es esmu tāds cilvēks, kurš kaut ko izdara un pēc tam kā trusis ieraujas stūrī un domā – tā tiešām biju es?” Tomēr viss izdevās veiksmīgi.

Rīta programmā viņa strādāja tandēmā ar Jāni Markovu. Pēc kāda laika Sandru uzrunāja Ziņu dienesta vadītājs (tolaik – žurnālists Gundars Rēders), un viņš uzaicināja Sandru vadīt "Nakts ziņas", bet vēlāk viņa savā CV varēja ierakstīt arī sabiedriskās televīzijas svarīgākā ziņu izlaiduma – “Panorāmas” – vadīšanu. Tiesa, no tā pēc laika viņa atteicās pati: “Es aizgāju pie mūsu vadītājas Ivetas Elksnes, teicu, ka ir jāmainās sejām un toreiz ieteicu Lauru [Vondu]. Laura atnāca uz “Panorāmu”, es aizgāju atpakaļ uz "Dienas ziņām" un par to esmu ļoti gandarīta.”

Tieši ar “Rīta bumu” arī saistīts viens no Sandras pirmajiem ētera kurioziem, ko skatītāji tolaik, visticamāk, neievēroja tik ļoti, kā tas būtu šodien. Sandras kolēģim bija jālasa ziņa par to, ka kādam zoodārzam Meksikā ir pamatīgas finansiālas grūtības, tādēļ, lai uzturētu lielos plēsējus, tiem jāizbaro mazākie zoodārza iemītnieki. “Es nezinu, kādā prāta aptumsumā viņš pateica, ka tiem lielajiem plēsoņām izbaro apmeklētājus,” atceras Sandra, kurai bija jālasa nākamā ziņa, “es tik šausmīgi sāku smieties, un domāju – viss, tagad tūlīt es būšu kadrā.” Tomēr kaut kā esot izdevies “savākties”, un šis palicis atmiņā kā spilgts moments no LTV darba pirmsākumiem.

Slapja mugura un vēlēšanu nakts maizītes

Sandra uzskata, ka viņas darbā grūtākais ir tieši sarežģītie ziņu izlaidumi – speciālizlaidumi vai tādi raidījumi, kādi nereti bijuši aizvadīto mēnešu laikā Covid-19 krīzes apstākļos. “Tev ir jāreaģē, jāpārplāno, ir plāns A un plāns B. [...] Tas nav viegli. Ir bijušas situācijas, kad iznāc no studijas un – nepārspīlējot! – tu jūti, kā tev sviedru tērcītes tek pa muguru, jo [studijā] ir bijusi telefonsaruna, intervija studijā, telefonintervija, kurā nezini, vai otrā galā cilvēks ir sazvanīts,” uzskaita Sandra.

Pateikt, kas darbā nepatīk īsti nepatīk vai neapmierina, Sandrai ir grūti: “Izklausīsies ārkārtīgi, nezinu... Pompozi varbūt? Bet man manā darbā patīk pilnīgi viss!”  Sandra nekad nav atteikusies no kāda papildu darba, kas nav tieši saistīts ar viņas pienākumiem. “Skatītājam var rasties tāds mānīgs priekšstats – nu, kadra cilvēks? Tas nozīmē, ka atnāk uz darbu, smuki sagrimējas, aiziet, nolasa un aizbrauc mājās. Tā jau tas nav! Mēs savā kolektīvā darām ļoti daudz arī ārpus darba.

Es esmu vēlēšanu naktīs pat palīdzējusi maizītes smērēt, un man nav nekādu pretenziju [pret to]. Kā saka – katrs darbiņš, kas ir vajadzīgs, tas ir vajadzīgs un tas ir jāizdara,” ir pārliecināta diktore.

Misija vai darba kultūra?

Sandra Zviedre 2020.gada jūnijā

“Nu, zini, pēc 20 nostrādātiem gadiem par misiju laikam grūti būs runāt...” nedaudz koķeti, taču neapšaubāmi patiesi norāda Sandra. Var just, ka viņas darba kultūra un profesionālā stāja stāv pāri saukļiem un jebkuram iztēlotam ziņu vadītāja tēlam. Sandra ir patiesa un spēja saglabāt šo īstumu ir tiešām cienījama. “Es vienmēr ļoti mulstu, kad jārunā mums kā raidījumu vadītājiem, jo faktiski jau to saturu veido mūsu kolēģi. Tomēr man ļoti patīk tas, ka pēdējos gados ir mainījusies pieeja – žurnālisti paši raksta tā saucamos “stendapus” un arī viņi parādās kadrā, nevis bezpersoniski tikai atteikumā,” pārliecināta diktore.

Runājot par savu darbu, Sandra ir piesardzīga: “Es esmu maksimāli, cik vien esmu varējusi, labi [mēģinājusi] darīt savu darbu. Es priecāšos, ja kādam tas tiešām būs bijis noderīgs.” Sandra ļoti augstu novērtē arī jebkura cita kolēģa darbu, jo viņa apzinās, ka aiz viņas kā ziņu raidījuma vadītājas stāv komanda, bez kuras godprātīga darba tieši diktors varētu nokļūt neapskaužamā situācijā. “Man ir iekšēja nepieciešamība (un tā tas ir bijis pēc pilnīgi visiem ēteriem) – man ir svētākais pienākums aiziet uz režiju un pateikt visiem paldies! [..] Tas nav tāpēc, ka tas vienkārši ir pieklājīgi, tiešām, kad mums ir bijuši tie sarežģītie ēteri, es esmu kolēģiem teikusi, ka man ir gods strādāt ar viņiem kopā,” uzsver Sandra. Vienalga – vai tas ir cilvēks, kurš izvieto titrus, vai režisors, kurš “austiņā” saka priekšā – nejusties vienam studijā ir ļoti svarīgi.

“Protams, mums visiem ir misija pateikt patiesību, analizēt, likt skatītājam domāt,” uzskaita Sandra. Viņa uzsver – “viss nav tik pūkaini, kā mums gribētos”, un tieši tas ir iemesls, kādēļ žurnālisti – ne tikai LTV, bet arī jebkurā citā neatkarīgā medijā – dara savu darbu, kas nereti ir nepateicīgs un izsauc pretreakciju, kaut arī mērķis ir viens – “lai cilvēki domātu līdzi, lai analizētu, kas viņu dzīvē ir prioritātes”.

Cieņa un empātija  - diktora sabiedrotās 

Daudzi, iespējams, to nemaz nezina, taču Sandra ir ne vien "Dienas ziņu" diktore, bet arī producente. Tas nozīmē, ka viņa ir atbildīga ne vien par to, kā ziņas tiek nolasītas, bet arī par to,  kādas ziņas un kādā secībā raidījumā parādās. Sandra atzīst – tas ir iemesls, kura dēļ viņa savā darbā mēdz izjust pretrunas. “Darba dienās esmu arī kā "Dienas ziņu" producente, un no tā viedokļa man gribas pastāstīt pēc iespējas vairāk ziņu. No otras puses – varbūt, ka vajadzētu tā līdzsvarotāk, bet tas producents bieži ņem virsroku,” atzīst Sandra.

“Manuprāt, skatītājam ir jāsaņem sapratne, ka skatītājs tiek cienīts – cieņpilna attieksme! Tāda man ir bijusi visos laikos, un es nestrādāju pirmo gadu, bet nekas nav mainījies,” norāda Sandra. Viņasprāt, tā, pirmkārt, izpaužas ziņu lasīšanas manierē un diktora tonī: “Ir jāatrod līdzsvars – jāsaprot, ka cilvēkiem ziņu laikā mājās var būt dažādas situācijas. Vienam varbūt ir milzīgi prieki, kādam ir jubileja, bet citam varbūt sēras... Ir jāatrod tas neitrālais pozitīvais, kad tu neraudi visam līdzi, bet cilvēks pie televizora var tev pasmaidīt pretī.” Protams, gadoties arī situācijas, kad viss raidījums, Sandras vārdiem runājot, ir “melns”, taču arī šajos gadījumos ir jāsaņem sevi rokās un raidījuma sākumā un beigās jādod iespēja sev un skatītājam pasmaidīt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti