Smagais ceļš līdz Latvijai – valstij, kas liek justies drošībā. Ukrainietes Anastasijas 1. dienasgrāmata

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Arī ukrainietes Anastasijas dzīvi kājām gaisā sagrieza 24. februāra agrs rīts, kad Krievija uzsāka karu pret Ukrainu. "Es negribu sākt jaunu dzīvi. Es gribu turpināt savu dzīvi. Pagaidām citā valstī, bet ar Ukrainu sirdī," saka Anastasija, kuru ceļš atvedis uz Rīgu. Par to, kā nokļuva Latvijā un kāda ir mūsu valsts bēgļa acīm, viņa stāstīs Latvijas Televīzijas jauniešu satura platformas "16+" projektu sērijā.

"Ukrainietes Anastasijas dienasgrāmata" – 1. epizode

Mani sauc Anastasija, un es gribu jums pastāstīt savu stāstu. Savā iepriekšējā dzīvē Ukrainā es biju žurnāliste. Es biju realitātes šovu redaktore televīzijā. Es biju dziedātāja. Es biju vienīgā meita un mazmeita. Es biju labākā draudzene. Es biju labākā draudzene arī saviem diviem kaķiem. Es biju pasaules labākās pilsētas – Kijivas – pilsone.

6. februārī es aizbraucu komandējumā uz Krieviju. Mūsu grupa producēja vairākus izklaides raidījumus Krievijas televīzijas kanālam.

Ukrainietes Anastasijas dienasgrāmata

Anastasija ir no Ukrainas galvaspilsētas Kijivas.

24. februārī, kad Krievijas karaspēks iebruka Ukrainā, viņas dzīve tāpat kā citiem Ukrainas iedzīvotājiem sagriezās kājām gaisā. Tobrīd viņa bija Krievijā, kur piedalījās raidījuma filmēšanā

3. martā Anastasija no Krievijas devās uz Latviju.

Anastasija Latvijas Televīzijas jauniešu satura platformas "16+" dienasgrāmatu sērijā atklāja dzīvesstāstu, stāstīja par savu ceļu uz Latviju, dalījās ar piedzīvoto uz valstu robežām, devās ekskursijās un degustēja mūsu ēdienus.

 

18. februārī Putins parakstīja dekrētu par rezervistu iesaukumu. Mūsu raidījuma režisors, apmēram 55 gadus vecs vīrietis, teica, ka tās esot sliktas ziņas, jo tādi dekrēti tiekot pieņemti pirms kara.

20. februārī viena no mūsu raidījuma dalībniecēm kavēja filmēšanu. Viņa teica, ka tas tāpēc, ka viņas topošais vīrs dodoties karā. 21. februārī Putins atzina Doneckas un Luhanskas "tautas republikas".

Visi mani draugi, radinieki un arī es sapratām, ka būs konflikta saasinājums Donbasa reģionā, lai pilnībā ieņemtu Donbasu un izveidotu sauszemes koridoru uz Krimu.

24. februārī es pamodos pulksten 5.30 no rīta pēc Maskavas laika, jo tajā dienā man bija filmēšana. 5:47 es saņēmu šausmīgu ziņu no mammas. Viņa rakstīja, ka sācies karš. Tajā rītā mana dzīve sagriezās ar kājām gaisā, tāpat kā visiem Ukrainā. Kijivu apšaudīja krievu raķetes. Mana draudzene apšaudes laikā evakuēja manus kaķus.

Saprotamu iemeslu dēļ es vairs nevarēju strādāt Krievijas TV kanālam. Turklāt Putins pieņēma likumu, kas aizliedz "dezinformācijas" izplatīšanu attiecībā uz karu Ukrainā. Tas nozīmēja, ka nedrīkst stāstīt patiesību par Krievijas armijas rīcību Ukrainā. Par to var dabūt 15 gadus cietumā, varbūt Sibīrijā. Man ir radikāla nostāja, un es to esmu paudusi sociālajos medijos, arī krieviem.

Visi man lika aizvērties, bet es nespēju.

Visur dzirdēju krievus runājam par Ukrainu un ukraiņiem atbaidošā veidā. Krievu kolēģi teica, ka Putina lēmums ir vēsturisks, jo Ukrainai ir jābūt Krievijas pakļautībā un, protams, "krievu pasaulē". Es ziņās redzēju, kā cilvēki sagaida krievu okupāciju ar prieka asarām acīs, smaidu un puķēm. Taču ikviens ukrainis zina, ka Melitopole ir okupēta.  

Cilvēki iet ielās ar Ukrainas karogiem un pieprasa, lai Krievija mūs "neglābj". Mēs negribam dzīvot "krievu pasaulē."  Mēs gribam dzīvot savā pasaulē.

Kara pirmajā dienā es nolēmu doties prom. Taču man nebija naudas. Es devos pie saviem ukraiņu kolēģiem. Kopā mēs spriedām, kā pamest Krieviju. Nolēmām, ka jābrauc uz Latviju.

Esmu šeit bijusi 2012. gadā. Es mīlu šo valsti. Man šeit ir daudz draugu. Maskavā mēs sarunājām transportu līdz Krievijas-Latvijas robežai. Draugs, ar kuru iepazinos "Tinder", palīdzēja man atrast transportu no Latvijas robežas līdz Rīgai.

Mēs pavadījām 16 stundas pie robežas Krievijas pusē. Mēs gājām pāri kājām. Tur bija daudz ukraiņu. Mūsu sievietes tiem cilvēkiem, kas bija rindā, piedāvāja visu, kas viņām bija līdzi. Maizītes, tēju, sviestmaizes, jo tur nebija ne ēdiena, ne tējas, un bija šausmīgi auksts. Un iedomājieties – nebija tualešu. Cilvēki atrada risinājumu...

Mēs zinājām, ka uz Krievijas robežas viņi pārbauda sociālo tīklu kontus. Mani kolēģi tika iztaujāti uz robežas. Krievi vaicāja, vai tiesa, ka [Ukrainas prezidents – red.] Zelenskis jau ir Polijā, Eiropā? Vai viņi piekrīt, ka ukraiņi paši bombardējuši savu zemi? Pie Latvijas robežas kāds krievs apskatīja manu pasi un teica: "Kāpēc jūs neesat mājās?" Tad viņš sāka smieties, jo es viņam pateicu, ka manās mājās ir karš.

Visu nakti es raudāju par to nežēlību, netaisnību tādu stulbu cilvēku dēļ, kuri tic karam un neiedomājas, ka viņi ir agresorvalsts pilsoņi un ir tajā iesaistīti. Viņi visi ir iesaistīti šajā karā.

Ukrainiete Anastasija Rīgā
Ukrainiete Anastasija Rīgā

Kāds cilvēks no Sumiem dzirdēja, ka man nav naudas. Pēc tam, kad bijām šķērsojuši robežu, viņš man iedeva simts eiro. Jums jāsaprot, kādi ir Ukrainas ļaudis! Viņš ir pie svešas robežas, uzzina, ka man nav naudas un iedod man to. Vīrietis, kurš bijis karā, viņa ģimene Sumos tolaik tika apšaudīta dienu un nakti, viņa brāļadēls bija slimnīcā. Viņš man iedeva simts eiro!

Es negribu sākt jaunu dzīvi. Es gribu turpināt savu dzīvi. Pagaidām citā valstī, bet ar Ukrainu sirdī.

Līdz šis briesmīgais karš beigsies un es atgriezīšos mājās, es gribu iepazīt skaisto Latviju – valsti, kura liek man justies drošībā. Es gribu parādīt Latviju bēgļa acīm. Ceru, jūs man varēsiet palīdzēt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti