Sadaļas Sadaļas

Slaunēs jau pieauguši satiekas viena pagalma bērni

Kādreiz, kopsaimniecības laikos, Slaunes bija iecirkņa centrs ar mehāniskajām darbnīcām, trim daudzdzīvokļu mājām un te bija rosība, līdz ar to arī visai kupls bērnu pulks. Tagad Slaunes, kā jau daudzas vietas laukos, kļuvušas daudz klusākas.

Kāda pēc 30 gadiem ar šodienas acīm skatīta ir vieta, kurā ir pagājusi bērnība? Ko aizvadītais laiks ir mainījis? Šādas sarunas raisījās Burtnieku novada Slaunēs, kur, tagad jau pieauguši, satikās viena pagalma bērni. Kādreiz, kopsaimniecības laikos, Slaunes bija iecirkņa centrs ar mehāniskajām darbnīcām, trim daudzdzīvokļu mājām un te bija rosība, līdz ar to arī visai kupls bērnu pulks. Tagad Slaunes, kā jau daudzas vietas laukos, kļuvušas daudz klusākas.

No tiem gadiem saglabājušās divas fotogrāfijas, kas šodien atgādina par bērnības un kopīgā pagalma laiku. Viena pagalma bērnu salidojuma iniciatore Daiga Kīna stāsta, ka, protams, vispirms jau bija vēlēšanās satikties pēc gandrīz 20 gadiem. Daiga arī neslēpj, šobrīd runājot par Slaunēm, nereti izskan ironiska pieskaņa, tāpēc, rīkojot salidojumu, bijusi arī vēlme pierādīt, ka nemaz tik sen te bija cita rosība: „Reizēm saka – nu, tie no Slaunēm… Bet mūsu vidū ir uzņēmīgi cilvēki, arī Saeimas deputāts. Citi strādā pasaulē - Norvēģijā, Īrijā, Zviedrijā, Londonā. Vietējo gan nav daudz.”

Viens no salidojuma mērķiem ir ne tikai satikties, bet arī ar savu piemēru mudināt šodienas jauniešus būt aktīvākiem veidojot savu dzīves vidi, tāpēc salidojuma dalībnieki te rosās gan ar zāģiem, gan krāsu traukiem.

„Gribam iekustināt jaunatni, lai jaunieši turpina mūsu iesākto. Gribam atjaunot sporta laukumiņu,” saka Daiga.

Bērnības pagalmā salidojuma dalībnieki atmiņai iestāda Amūras ceriņu, bet ceļa malā pīlādzīti, kas, kā atzīst Līga Borisenkova, garām braucot būs kā sveiciens.

Un vēl kāda atziņa, kas izskan tikšanās reizē - vai populārajā Zentas Ērgles grāmatā „Mūsu sētas bērni” aprakstītie viena pagalma piedzīvojumi jau ir kļuvuši šodienas bērniem par vēsturi? Datori un televīzija dod savu mīnusu – agrāk laiku bērni vairāk pavadīja svaigā gaisā.

Protams, var jau ironizēt, ka katra jaunībā jau zāle bija zaļāka un saule spožāka, bet, runājot par Latvijas laukiem, kur daudzviet mājas paliek tukšas, skolas slēgtas, tad to var teikt arī bez ironijas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt