Kad pa telefonu sarunāju tikšanos ar Svetlanu, viņa teica: “Mēs ar jums jau esam pazīstamas. Vai atceraties dāmu senlaicīgajā sarkanajā kleitā Kalkūnes ciema piecsimtgades svinībās pagājušā gada rudenī? Vienkārši tagad nolēmu pārģērbties…”
Pirms trim gadiem Svetlana kļuva par biedrības “Kalkuna Nova” vadītāju. Tās mērķis ir attīstīt ciemu, iepazīstināt visus interesentus ar tā bagāto vēsturi, aicināt māksliniekus, mūziķus, citus radošus cilvēkus uz “August Platz” – Svetlanas izsapņoto radošo telpu:
“Vienā brīdī es sapratu, ka Kalkūni – tā ir mana vēsture. Šeit ir manas saknes. Vecvectēvs te strādāja par akmeņkali, vectēvs – par grāmatvedi. Es vispār esmu krievu valodas skolotāja, esmu pastrādājusi par menedžeri, administratori, tad sapratu, ka tas ir garlaicīgi. Kādu laiku biju gide dažādās Daugavpils tūrisma firmās. Aizraujos ar adīšanu, kopā ar vīru esmu nodarbojusies ar dejām, sapņoju “August Platz” rīkot deju vakarus.”
Interese par šejienes vēsturi aizvedusi Svetlanu līdz Georgam Frīdriham fon Etingenam, kurš te saimniekojis XIX gadsimta 60. gados. Valsts ierēdnis, jurists, barons. Tieši viņš uzaicinājis Dinaburgas galveno arhitektu Vilhelmu Neimani Kalkūnos būvēt muižu. Tā tika uzcelta 1890.-1892. gadā, saglabājusies līdz šim laikam. Tagad galvenā ēka ir slēgta, daļā telpu atrodas Valsts sociālās aprūpes centra filiāle “Kalkūni”. Bijusī muižas ēka pieder Labklājības ministrijai, un pat ciema lielākie patrioti necer, ka tā tiks restaurēta, jo vajadzīgi milzīgi līdzekļi.
Svetana Smirnova nomā bijušo Etingena zirgu stalli, pareizāk sakot – zemi ar ēkas drupām. Pakāpeniski ieved kārtību: “Ne tik ātri, kā gribētos, nepietiek spēku un līdzekļu, galvenokārt palīdz ģimene. Tomēr salīdzinājumā ar to, kā te bija – īsti džungļi –, pārmaiņas notiek. Es redzu “August Platz” kā ģimenes atpūtas centru, esmu par ģimeni un ģimenes vērtībām. Var rīkot bērnu nometnes, jo Kalkūni ir skaista un plaša vieta. Un tikai desmit minūšu brauciena attālumā no Daugavpils. Domāju, ka tūristus te arī var piesaistīt.”
Bet kā tad ar skursteņkūkām? Var teikt, ka tas ir lielu plānu īstenošanas sākums.
“Man palīdz māte. Mēs debitējām Daugavpils Rīgas ielas svētkos septembrī, un, lai gan tur bija ļoti daudz interesantu kulinārijas piedāvājumu, paralēli notika “street food” jeb ielu ēdiena festivāls un ebreju kultūras festivāls, pēc mūsu skursteņkūkām stāvēja liela rinda. Atceros, pienāca kāds čehs ar ģimeni un teica, ka jūtoties kā mājās (trdelnīki ir viens no pazīstamākajiem ēdieniem Čehijā un Slovākijā, bet šo ideju Svetlana noskatījusies Rumānijas Transilvānijā, kur analoģisks kulinārijas izstrādājums no rauga mīklas, kas spirāliski uztīta uz iesma, tiek saukts ungāriski par kirteškalāču – L.V.). Man bija ļoti patīkami,” stāstīja meistare.
Kalkūnos miniceptuve atklāta pavisam nesen, un karstās skursteņkūkas tiek izķertas vienā mirklī. Tepat var iedzert tēju, kafiju un bezalkoholisko karstvīnu.
“Maize, kas top uz uguns, – tā ir vesela meditācija – izrullēt mīklu, uztīt to uz iesma, izcept un apēst. Un pircējs redz visu procesu. Lūk, jūs man jautājat, kāpēc esmu izvēlējusies šo produktu, kas nepieder pie Latgales kulinārā mantojuma. Bet Latgales kulinārais mantojums jau tā ir padarīts populārs, es taču neesmu no tiem, kuriem patīk būt tādiem kā visiem. Turklāt es arī neesmu latgaliete,” sacīja Svetlana.
Tā iznāca, ka ceļojumā uz Prāgu tieši trdelnīku man neizdevās pagaršot – Čehijas galvaspilsētā pēc tiem karstumā stāvēja lielas rindas. Nebiju domājusi, ka trdelnīku sastapšu Daugavpilī. Un lieliski, ka ceptuve atklāta tieši tagad – pakraukšķinot karstu skursteņkūku, tumšais “kovida” laiks šķiet nedaudz gaišāks.
