Skolotājai Ilonai darbs Baškīrijas skolā - latviskuma mācīšana un dzīves augstskola

Vairs tikai divas nedēļas atlikušas līdz 1.septembrim. No vasaras atvaļinājuma, lai gatavotos jaunajam mācību gadam, savās skolās atgriežas pedagogi. Šīs nedēļas nogalē ceļā uz savu skolu devās arī valmieriete Ilona Saverasa. Viņai šis ceļš no Latvijas ir 2000 kilometru garumā, un šis pirmais septembris būs jau devītais, kopš viņa ir latviešu valodas skolotāja Arhangeles rajona Maksima Gorkija jeb Arhlatviešu ciemā Baškīrijā.

Skolotājai Ilonai darbs Baškīrijā - latviskuma mācīšana un dzīves augstskolaGunta Matisone

    Ar Ilonu Saverasu un viņas vadīto folkloras ansambli šovasar jau bija tikšanās Dziesmu un deju svētku laikā, toreiz Ilona kopā ar Baškīrijas bērniem muzicēja Priekuļu novada Liepas pagastā. Tagad saruna notiek pēc viņas vasaras atvaļinājuma Latvijā, dienu pirms došanās uz Baškīriju.

    ''Trīsas ir pirms katra mācību gada, tāpēc ka katrs mācību gads nes jaunus pārsteigumus un jaunus pārbaudījumus,'' saka Ilona. Viņa Baškīrijas bērniem, kuriem ir latviešu saknes, māca gan valodu, gan arī vada folkloras ansambli.

    ''Latviešu valodas skolotājs tur nav viss skolotājs, bet latvietis. Es strādāju par latvieti, tāpēc ka ir valoda, folklora, dziesmas, dejas, pie tam tu rādi to Latvijas tēlu tur. Skolotājs ir kā tilts starp Latviju un Baškīriju.

    Tie paši radinieki, kas vēlas sazināties ar radiem, bieži vien izmanto skolotāju, [palūdz] kaut ko aizvest, kaut ko atvest, kaut ko nodot.''

    Latvieši savulaik uz Baškīriju devās 19.gadsimta otrajā pusē savas zemes meklējumos. Smagā darbā, lienot līdumus, latvieši tika pie savām saimniecībām un turības. Vēlāk gan viņus smagi skāra Staļina represijas un kolektivizācija. Ilona stāsta, ka atmiņas par latviešu strādīgumu tur vēl ir dzīvas un arī atstātās liecības:

    ''Par latviešiem izsakās, ka ir strādīgi, tas ir vispirms, un otrkārt - tās puķes, tās puķes… Pie visām mājām ir, un tur, kur aug ceriņi, mežrozes un ābeles pamestās vietās, tur ir skaidrs, ka ir bijusi latviešu māja. Tikai, tiesa, tie meži, ko viņi agrāk nolīda, tagad atkal aug, jo tie lauki nav nevienam vajadzīgi.''

    Saglabājušies arī latviski uzvārdi, bet, mainoties paaudzēm, šobrīd tā Baškīrijā jau ir piektā, latviešu valoda pazūd. Skolā, kur Ilona strādā, ir 270 skolnieki, no tiem latviešu valodu mācās 19. Bet folkloras ansamblī latviešu dziesmas un dejas mācīties nāk arī citu tautību bērni. Taujāta, vai saredz latviešu skolotāja lomu tur, ja valoda pazūd, Ilona atzīst, ka šis darbs tomēr ir svarīgs:

    ''Ja mums ir svarīgs katrs latvietis, pat tad, ja viņš nerunā latviski, bet viņā ir šī apziņa, ka viņš ir latvietis, tad ir svarīgi braukt. Ģimenēs vairs latviski nerunā, tāpēc ir šis skolotājs, kurš uztur to latvietību, latvisko kultūru un dod iespēju mācīties. Ja arī ģimenē nerunā [latviski], bet ir šī vēlme mācīties valodu, viņš var mācīties skolā valodu. Man prasa, kāpēc tu to dari? Bet kāpēc man to nedarīt, ja es esmu sākusi strādāt ar šiem bērniem, tātad man ir jādod pēc iespējas vairāk viņiem iespēja latviešu valodu dzirdēt, viņiem ir iespēja saprast, ka latvieši ir ne tikai Baškīrijas ciemā, viņi ir visur un šī valoda būs, kas palīdzēs saprasties.''

    Protams, būt skolotājam tālumā no mājām, svešā zemē, ar citu sadzīves līmeni, nav viegli. Bet Ilona saka, ka viņai tā savā ziņā ir dzīves augstskola, kas iemācījusi labāk ieraudzīt Latviju:

    ''Padzīvojot tur, es esmu sapratusi, ka mums Latvijā daudz kas ir labā līmenī, par ko mēs esam pieraduši žēloties. Medicīniskā aprūpe – ptu! ptu! - es par Latvijas ārstiem nevaru sūdzēties, bet tur nedod Dievs saslimt... Es vienmēr ņemu medikamentus līdzi. Par to pašu izglītību - es domāju, ka Latvijas skolās bērni tiek labi apmācīti, bet kāpēc ir visu laiku šī te neapmierinātība... Nu aizbrauciet, paskatieties tur...

    Mums tiešām pieder ļoti daudz, bet mēs neprotam novērtēt, un tas ir tas, ko es tiešām esmu ieguvusi, būdama prom no Latvijas - mums pieder ļoti daudz un ne tikai no taustāmā, bet arī nemateriālā, mēs tiešām esam fenomenāla tauta, es tiešām ļoti lepojos, ka esmu latviete,

    un es to gribu likt apzināties arī saviem bērniem, likt apzināties, ka tas ir kaut kas, ja jūs esat no šīs mazās tautas. Viena vēstures skolotāja Ģībiete - viņa ir krieviete, bet viņai vīrs bija latvietis -, viņa nosauca latviešus par avantūristiem ļoti labā nozīmē, atbraukt uz citu vietu ne tikai zemes dēļ, bet arī savu kultūru uzcelt, jo ar latviešiem tajos ciematos toreiz ir atvērtas bibliotēkas, skolas, orķestri, teātri, kori, baznīca... Viss tas ir fantastiski.''

    Cik ilgi vēl Ilona būs latviešu valodas skolotāja Baškīrijā, viņa neņemas spriest, bet šobrīd Ilona Saverasa ir vienīgā latviešu valodas skolotāja Krievijā, kādreiz skolotāji brauca arī uz Omskas apgabala Augšbebriem.

    0 komentāri
    Pievienot komentāru
    Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
    Cilvēkstāsti
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Populārākie
    Interesanti