Olvija ir skolotāja, kura kopš mazotnes sapņojusi par savu zirdziņu. Tīņa gados vecvecāki sev iegādājās jaunu ķēvi un meitene saviem spēkiem zirgu apmācīja gan jāšanai, gan lauku darbiem. Tomēr dzīve drīz vien aizveda tālu prom no dzimtās Latgales – uz Jelgavu, kur iespēju turēt savu zirgu nebija. Pēc aptuveni 20 gadiem Olvijai bija iespēja atkal dzīvot laukos, kur zemes saimnieks ļāvis turēt zirgu.
Olvija sāka interesēties par iespējām tikt pie sava zirga – un pat bija nolēmusi ņemt kredītu dzīvnieka iegādei, bet viens zvans visu mainīja. Proti, Olvija piezvanījusi dzīvnieku aizsardzības biedrībai "Ķepu-ķepā", kur teica – viņiem esot zirgi, turklāt dzīvnieku esot iespējams adoptēt, nevis nopirkt.
"Un tad es raudāju no laimes visu to atlikušo vakaru, uzzinot, ka ir iespēja Latvijā dabūt zirdziņu bez kredīta, adoptējot," klāstīja sieviete.
Uz patversmi Olvija kopā ar bērniem sāka doties regulāri – iepazīties ar zirgiem, veidot kontaktu un saprast, kurš būs īstais. Tomēr kontakts tā arī neizveidojās – līdz Olvija satika Palmeru.
"Palmera dzīvoja vienā aplokā ar vēl diviem zirdziņiem, un Palmerai bija ļoti zems pašvērtējums, jo tur bija otra ķēvīte, kura vienmēr, kad es atbraucu, pirmā nāca pie manis. Un tad - kaut kādā trešajā reizē, kad es aizbraucu pie Palmeras, - Palmera bija saņēmusies drosmi un nāca pie manis, un stūma to, kura parasti viņai koda, malā," stāstīja Olvija.
Palmeras bailēm bija iemesls. Ķēvīti dzīvnieku aizsardzības biedrības "Ķepu-ķepā" pārstāve Gundega Bidere izpirka no bēdīgi slavenā jātnieku sporta kluba "Ventas", kur vēl vairāki zirgi ilgstoši cieta no vardarbības, bada un pārslodzes. 11 gadus vecajai Palmerai visu mūžu nāksies sadzīvot ar cietsirdības sekām – rētām, grūtībām elpot un muguras saišu plīsumu.
Zirgs ir bara dzīvnieks, un Palmerai vajadzēja kompāniju.
Un Olvija atveda mājās āzi vārdā Misters – lielu brīvdomātāju, kuram vienmēr bija prātā kāds nedarbs. Misteram drīz pievienojās kaziņa Misis – bet nekāda dižā draudzība te neizveidojās. Vajadzēja otru rikšotāju. "Ķepu-ķepā” nesen bija ieradies jauns ērzelis Sīmanis – zirgs, kurš paglābts no čigāna.
"Tad, kad Palmera pirmo reizi ieraudzīja Sīmani, viņa gan bija ļoti pārsteigta, jo viņa bija pieradusi šeit viena pati labi dzīvot, bija iejutusies, viņu vienu mīlēja, un viss viņai bija labi, un viņa bija pārsteigta: kāpēc, priekš kam tu atvedi vēl vienu?" dzīvnikeu uzvedību tulko Olvija.
Palmera joprojām mācās uzticēties un pieņemt jauno draugu Sīmani – reizēm iespītējas, reizēm nesaprot, reizēm baidās, bet vienmēr pirmā nāks pretī saimniecei…
"(..) Citi dodas ceļojumos uz ārzemēm, krāj naudu, mans prieks un bauda ir tas, ka es varu aiziet pie viņiem, paglaudīt viņus, parunāties ar viņiem, pasmaržot viņus. Un izjāde, tā ir vairāk dēla vēlme nekā mana," piebilda Olvija.
Skolotājas sapni atbalstīja visi – arī viņas audzināmā klase, kas katru mīļu brīdi nāk pie zirgiem ciemos! Bet pati Olvija ir pārliecināta – sapņi piepildās tad, kad pienāk īstais brīdis.
