Sadaļas Sadaļas

Dienas ziņas

Skolas nesteidzas ar mācībām ārā

Dienas ziņas

Dienas ziņas

Deportācijas dienas fotogrāfiju stāsts

Skolnieks iemūžina traģēdiju – kādas deportāciju dienas fotogrāfijas stāsts

“Tā bija ļoti bīstama, bet drosmīga un nozīmīga rīcība,” tā par 6. klases skolnieka Elmāra Heniņa iemūžināto cilvēku izvešanu no Skrundas dzelzceļa stacijas 1949. gada 26. martā saka vēsturnieki. Gan pats fotogrāfiju autors, gan daudzi laikabiedri uz mums noraugās no mākoņu maliņas, bet fotogrāfijas joprojām atgādina par skaudrajiem notikumiem.

Iepretim Skrundas dzelzceļa stacijai ir neliels uzkalniņš, kur aug priedes. Elmārs Heniņš atnāca tieši uz šo vietu, uzrāpās vienā no priedēm un nofotografēja vilcienus.

Meklējot iespējamo rakursu, no kuras ir fotografēts, tagad var nonākt pie sakuplojušas un pieredzes bagātas priedes.

Elmārs Heniņš tobrīd bija 6. klases skolnieks. Laikmeta fiksēšana fotogrāfijā viņam bija pazīstama, jo mamma Antonija Heniņa pērnā gadsimta trīsdesmitajos gados bija viena no retajām profesionālajām fotogrāfēm sievietēm Latvijā. Ar kameru rīkoties bija iemācījies arī tēvs.

Ziņa, ka ļaudis tiek sadzīti vagonos, izplatījās jau 25. martā, bet ešelons ar 1401 cilvēku Skrundas staciju atstāja nākamajā dienā. No šī brīža Elmārs ar tēva fotoaparātu iemūžināja vairākus kadrus.

Ziņa, ka tādi ir, tika noklusēta visu padomju laiku, pirmo reizi fotogrāfijas tika publicētas “Neatkarīgajā Cīņā” 1992. gada 25. martā.

Foto vēsturnieks Pēteris Korsaks ir saglabājis digitalizētus negatīvus, sarunās ar autoru uzsvēris, cik iemūžinātie mirkļi bijis drosmīgs un svarīgs solis.

“Pēc tam, kad es uzzināju… Mēs bijām draugi, viņš Liepājas fotostudijā darbojās. Tad viņš vēl pielaboja fotogrāfijas pēc mūsu sarunas, lai tās saglabātos,” stāstīja Pēteris Korsaks.

Fotogrāfijās ielūkojoties vērīgāk, vagona logos redzami cilvēki, bet ceļa malā desmitiem pavadītāju.

Momentuzņēmumi ļauj arī saskaitīt, ka tālumā aizvijas 32 vagoni.  

Skrundenieks Valdis Danenbergs ir viens no tiem, kurš atradās kādā no aizbraucošajiem vagoniem. Viņam bija četrarpus gadi, un uz perona viņš bija kopā ar diviem brāļiem un māsu.

 “25. marta vakarā mūs, četrus bērnus, te kaut kur uz perona bija nostādījuši ierindā un, ja mamma neradīšoties, tad vienus pašus vedīšot prom, bet tad jau mamma atnāca,” atcerējās Valdis Danenbergs.

Pie Skrundas dzelzceļa stacijas jau daudzus gadus atrodas piemiņas vagons-muzejs, pērn te ierīkota jauna ekspozīcija, un ir arī Elmāra Heniņa fotogrāfiju stāsts.

Vecāki tobrīd par dēla izdarīto nepriecājās.

Elmāra Heniņa brālis vēsturnieks Arturs Heniņš savā grāmatā “Ventas sakta” atceras, kas notika pēc tam, kad brālis pārnāca mājās. Tā bija barga saruna ar tēvu:
– Kur tu biji?
– Stacijas priedēs.
– Ko tu tur meklēji?
– Fotografēju vilcienu.
– Kāpēc tev tas bija jādara?
– Tur aizveda manus klasesbiedrus – Dzērvju Herbertu un Vilmu.
– Tu gribēji, lai aizved arī mūs?

Klasesbiedrene Vilma no izsūtījuma neatgriezās, bet Herberts dalījies ar savām atmiņām.

Latvijas Okupācijas muzejā atzīst, ka nav daudz zināmu fotogrāfiju no deportācijas brīžiem stacijās. Muzejā glabājas Tālivalža Dravnieka fotogrāfija, kurā redzama Kroju ģimene. 25. marta deportāciju fiksējis arī Jānis Indriks un Gunārs Janaitis.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt