Aculiecinieks

Aculiecinieks: «Leļļu teātra meistari»

Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks: «Kilograms kultūras pieturai»

Šķieneru gulbju pieturas veidotājiem pēc «Kilograma kultūras» saņemšanas vēl daudz ideju

Spānijā dzīvojošās mākslinieces Lindas Riņķes un Šķieneru ciema iedzīvotāju kopdarbs – ar mozaīku izlikta pietura – saņēmusi balvas “Kilograms kultūras 2018” godalgu nominācijā “Kultūrvieta”. Tā bija labākā dāvana Lindai dzimšanas dienā un reizē liels prieks un pagodinājums visiem, kas betona pieturu pārvērta mākslas darbā.  

Zupas terīnes otrā dzīve

Gulbenes novada Stradu pagasta Šķieneru ciema autobusa pieturā redzama mozaīka - ziemeļblāzmā lidojoši gulbji. “Būtu forši, ja šeit pāri ietu īstā ziemeļblāzma,” saka projekta sirds un dzinējspēks – Alise Rubene-Dūne. “Tu esi redzējusi īsto?” prasa pārējie sanākušie. “Nē, tas mums ar Lindu abām tāds sapnis.”

Uz viena mozaīkas gabaliņa rakstīts “Aurora”. Aurora borealis ir ziemeļblāzma latīņu valodā. Bet šajā mozaīkā katrs flīzes gabaliņš ir stāsts. Vispirms jau par apkaimes cilvēku atsaucību, gada laikā ziedojot flīzes un traukus. Jā, nav Kuzņecova porcelāns, bet dažas zupas terīnes savu dzīvi tagad turpina šeit. Alise atceras, ka ziedojumi bija dažādi: “Bija zupas terīnes, šķīvji, krūzes. Un Linda īpaši ielika arī kādus uzrakstus vai ornamentus.”

Iesaistās arī pārējie projekta dalībnieki - Agnija Briedīte, Līva Lilija Graņica un Mareks Vaičuls. “Te rakstīts angliski amazing”. Un te “Stunning, perfect!” Viņi rāda mazos fragmentiņus, kas reiz bija krūzītes. Alise atceras: “Daudz sanāca braukāt pa pilsētām, lai piemeklētu konkrētās krāsas, šeit nederēja blāvi zaļa vai violeta. Linda gribēja tieši spilgti zilu, spilgti violetu un konkrētu zaļumu.” Un vēl viņi atceras vietējo izbīli, kad sākās pieturas krāsošana. “Sākumā mēs visu nokrāsojām melnu. Un tad visi nāca klāt šokā un vaicāja: “Kā, viss būs melns?”” Meitenes atceras, ka mozaīkas likšana nebūt nebija viegls darbs: “Šuvošana bija vissarežģītākā daļa. Bet ļoti interesanti.” 

Un vēl tas ir stāsts par daudzu apkaimes cilvēku kopīgu darbu. Tā jaunākais dalībnieks vēl pat nebija dzimis - Alises dēliņš. “Visu projekta laiku mazais bija ar mani puncī. Interesants fakts! Un liela daļa dalībnieku nu ir skolās un darbos, Linda Spānijā jau!“ stāsta Alise.

Suns runā latviski

Pieturas galveno mākslinieci Lindu Riņķi ar vīru Serhio LTV noķer Rīgas lidostā. Viņi atkal gatavi lidot uz Spāniju, kur patlaban mīt. Linda pati sevi sauc par Sprīdīti. Pasaules apceļotāju. “Pēdējā laikā, kad mani piesaka, saka ceļotāja, rakstniece un māksliniece. Un tas ir, jā, mans sapnis. Viss ir sasniegts. Es pati 2012. gadā aizlaidu no Latvijas, nokļuvu Jaunzēlandē, kur iepazinos ar Serhio, un nu mēs mītam  starp Spāniju un Latviju, jo mēs mājās braucam ļoti bieži,” stāsta māksliniece. Un kāpēc Linda aizbrauca? “Tas nav nekāds apvainojums Latvijai, vienkārši bija sajūta, ka es neesmu īsti laimīga tajā vietā, kur es esmu. Centos dzīvot to pareizo dzīvi - vidusskola, augstskola, labs darbs, dzīvoklis. Un man jau tas viss arī bija, bet es emocionāli nejutos labi.

Līdz es pateicu – piedodiet, man jādodas. Un kā Sprīdīte devos pasaulē...” stāsta Linda.

“Mēs satikāmies Jaunzēlandē, es biju dārznieks mājā, kur viņa dzīvoja,” saka Serhio. “Kā filmās!” Linda iesaucas. Jā, kā romantiskās filmās. Lindas emocijas kūsā. Un tieši izpausme un emocijas arī abus visvairāk atšķirot. “Mēs taču esam latvieši. Mēs neizejam uz konfliktu. Mūs neinteresē izkliegties. Man bija ļoti interesanti iedzīvoties Spānijā, jo sākumā mēs mitām pie Serhio vecākiem. Vai, kā viņi mēdz izkliegties! Piemēram, Serhio tētis neatnes pienu. Mamma tā dod vaļā. Es sēžu virtuves stūrītī un raujos aizvien mazāka un mazāka. Nesapratu, kas notiek. Bet viss, mamma izpauž emocijas un iedod tētim buču,” atceras Linda.

Serhio latviešu valodu trenē ar ģimenes mīluli suni. “Suns mums runā angliski, latviski un spāniski,” Linda smejas. “Vai ne, Serhio? Blakus, nāc, gaidi! Tagad Latvijā pieskatījām mūsu krustbērniņu, Serhio lieliski tika galā. Stāvi. Šurp. Vai ne?” Abi smejas. 

Rupucītis ar kilogramu somā

Ceļošana iemācījusi Lindai saprast, cik maz mums patiesībā vajag, ja runa ir par materiālām lietām. Trīs gadus visa viņas iedzīve sagāja mugursomā, kas nu jau pelnījusi cienīgas vecumdienas. “Tas ir viss, kas man bija. Tas jau ir kā rupucītim – tava dzīve. Tu iemācies savu minimālismu. Pateicība ceļošanai. Iemācījāmies minimāli dzīvot. Mums tiešām daudz nevajag. Un, ja Serhio neiet ar darbiem vai man mazāk kas ir, nekas. Mums ir galvenais. Mīlestība. Mēs esam viens otram,” saka Linda.

Mīlestība? Serhio nesaprot šo vārdu latviski. “Tas ir no Es tevi mīlu”, Linda saka. "Ā," Serhio smejas. Šoreiz mugursomā līdzi arī iegūtā balva – "Kilograms kultūras". Linda to izņem no mugursomas, kur tas rūpīgi ietīts starp vecmāmiņas adītajām zeķēm.

“Es atkal apraudāšos... Pamostos no rīta un stāv tas kilograms kultūras...sapņi piepildās!“ saka Linda.

Viena no projekta dalībniecēm Līva atceras: “Kad apbalvošanas ceremonijā nosauca Šķieneri, man bija tāds šoks, es visu filmēju no televizora. Un fotografēju. Un rakstīju uzreiz Alisei un Lindai!“ Arī Agnijai emocijas kāpa pāri malām. “Skudriņas un laimes asaras!” viņa saka. Alise ceremonijā bija klāt. “Tas bija nenormāls satraukums. Aizturēju elpu... “ atceras Alise. 
Tikmēr Serhio gatavs rūpīgi iesaiņot saņemto balvu: “Mēs to mājās nosvērām. Pietrūkst četru gramu!“ viņš smejas. 

Vīnogulājos vai mājās

Tikmēr Šķieneru pieturvietā iebrauc pasažieru busiņš un no tā izkāpj daži vietējie. Noskan dzidrs paldies šoferītim.

Linda ir Spānijā, vietējie dodas savās gaitās, bet Šķieneri tagad ir vieta, kur tā “smukā gulbju pietura”. “Un mums jau ir jaunas idejas!” Smejas Alise, Līva, Agnija un Mareks. “Flīžu mums vēl ir daudz! Un Linda jau ir piekritusi!”

“Mums ir dažādi scenāriji! Viens scenārijs ir Spānija, kur sapņojam audzēt vīnogulājus, cits scenārijs – Latvija. Bet Serhio ir biologs, kurš pagaidām nemāk latviešu valodu. Ja kāds var piedāvāt biologam darbu, mēs jau rīt braucam šurp!” stāsta Linda. 

“Sākotnēji izskanēja tāda ideja, ka katram pagastam vajadzētu izveidot vides objektu kā dāvinājumu simtgadei, šis ir Stradu pagasta dāvinājums un projekta nosaukums bija ''100 gulbji Latvijai''. Bet pamatdoma ir – gulbji lido uz mājām. Ar cerību, ka visi aizbraukušie arī reiz atgriezīsies mājās...“ saka Alise.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti