Tas, ka dēls pirmajā mirklī nolēmis nevis bēgt no kara šausmām, bet vēl izgulēties, laikam tāpēc, ka viņam ir latviešu asinis, ar smaidu nosaka Laura.

“Lidmašīnas jau ļoti tuvu lidoja, bija nepatīkami. Mēs pagrabā katram gadījumam sanesām kaut kādas mantas. Es taču esmu latvietis un, ja es paliktu, tad, protams, nebūtu jēgas vienkārši sēdēt mājās,” sacīja Edgars.

Pēc tam, kad savās mājās viņi sagaidīja vecmammu un draugu no Kijevas, saprata, ka nav jēgas gaidīt. Draugs bijis uzstājīgs. “Viņam izdzīvošanas instinkti ļoti labi strādāja, jo viņš uz mums spieda un teica, ka vajag ātrāk braukt un būs tikai sliktāk, braucam tagad, braucam tagad,” pastāstīja Edgars.

Laura piebilda: “Mājās palika viss, pilnīgi viss. Tikai džinsi un viens džemperis [līdzi].”

Līdz 9 gadu vecumam Edgars mācījies Rīgas Doma kora skolā, bet pēc tam pārcēlies ar mammu uz Kijevu. Skaidrs, ka vienīgā vieta, kurp bēgt no kara, bija Latvija, pie draugiem Liepājā.

“Viņi raudāja vairāk nekā mēs, jo mums nebija laika raudāt. Mēs nevarējām raudāt. Katru stundu saņēmām ziņu: kur esat? kur esat? vai esat uz robežas? Būtībā visi mūsu Latvijas draugi  veda mūs visu ceļu kā sargeņģeļi,” sacīja Laura.

Sakarus ar savējiem – draugiem, kas nakšņo bumbu patvertnēs un metro stacijās – viņi uztur regulāri. Tomēr ar katru dienu Kijevā palikušajiem draugiem esot grūtāk tikt prom.

“Pat ne tikai fiziski, jo ir bīstami, bet arī morāli sevi piespiest. Neskatoties uz to, ka ir bīstami, cilvēks jau pierod, pierod pie tām skaņām,” skaidroja Edgars.

Laura piebilda, ka cilvēki jau pēc skaņas atpazīstot, kas tas ir, kas skan – vai ukraiņu vai ienaidnieku raidīts šāviens: “Viņi zina, kur ir mūsējie, kur – ienaidnieki.”

Lauras vecmāmiņa savulaik kā balerīna dejojusi uz Lielā teātra skatuves Maskavā. Un joprojām Krievijā palikuši daudz radu, kas no viņiem tagad novērsušies.

“Priecājos, ka vecmāmiņas vairs nav. Viņa nespētu pārdzīvot to, ka no mums atteikušies visi Krievijas radi. Viņi apgalvo, ka mēs paši sev uzbrūkam,” atklāja Laura.

Tas, ka netic saviem radiem, bet tic Krievijas prezidentam, ir vēl viena šo sāpju puse. “Viņiem tā gribas ticēt. Tā ir vieglāk,” piebilda Edgars.

Jau nedēļu mamma ar dēlu dzīvo Latvijā, cerot atgriezties Ukrainā.

“Nezinām, kāds šodien datums, bet zinām, kura kara diena šodien ir. (..) Dzīvojam ar šo atskaiti.

Man telefonā ir daudz ieplānoto darbu. Tie vairs nav aktuāli, bet es tos neizdzēšu, jo tā ir mana saite ar savu valsti,” pastāstīja Laura.

“Ir cerība ļoti liela, ka tomēr kaut kādā tuvākajā laikā situācija uzlabosies. Gribas palīdzēt visu to atjaunot un palīdzēt tagad attīstīties jaunajai Ukrainai. Par to ir ļoti grūti domāt,” pastāstīja Edgars.

Abi kijevieši atzīst, ka atbalstam Ukrainai citviet pasaulē ir liela nozīme, jo krievu sakāmvārds vēsta “ūdens deldē akmeni”. “Ja tā visa nebūtu, tad mums, ukraiņiem, kļūtu daudz, daudz grūtāk. Gan uz sirds, gan spēka būtu mazāk,” sacīja Edgars.

KONTEKSTS:

24. februārī Krievija pēc tās prezidenta Vladimira Putina paziņojuma par ''militāro specoperāciju'' sāka iebrukumu Ukrainā, kur sākotnēji triecienus raidīja uz militārās infrastruktūras objektiem, bet vēlāk, kad Ukrainas spēku pretošanās izrādījās negaidīti sīva, sāka arvien nežēlīgāk bombardēt Ukrainas pilsētas. Līdz ar to bojā iet arī civiliedzīvotāji. Tāpat tiek ziņots par lūgumiem veidot humānos koridorus, jo vairākās pilsētās cilvēki nevar saņemt pat visnepieciešamākās preces.

Krievijas uzbrukums Ukrainai izraisījis vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas.

Nedēļā pēc iebrukuma sākuma Ukrainu pameta aptuveni viens miljons cilvēku, liecina ANO Bēgļu aģentūras dati. Kopumā, pēc ekspertu aplēsēm, krīze Ukrainā varētu atstāt bez pajumtes 12 miljonus cilvēku. Latvija gatavojas uzņemt 10 000 iespējamo Ukrainas bēgļu.