18 gadu vecumā Igors par savu misiju sauc stereotipu laušanu par bērnunamu bērniem jeb „bērnunamniekiem”, kā viņi paši sevi sauc. „Sistēmas bērni” iedalās divās grupās, - tādi, kas par spīti grūtībām dzīvē mēģina kaut ko sasniegt, un tādi, kas nokļūst cietumā vai uz ielas. Igors atminas vismaz trīs izšķirīgas reizes dzīvē, kad sasniegt kāroto liedzis vien tas, ka puisis uzaudzis bez ģimenes un ticis pieskaitīts pirmajai bērnu grupai.
''Es esmu Igors, un es dzīvoju Elejas bērnunamā 14 gadus, nesen pametu to iestādi. Stāsts bija tāds, ka man palika 18 un man apnika dzīvot bērnunamā. Patiešām apnika. Pa 14 gadiem es tur biju tā nosēdējies, ka nevarēju sagaidīt, līdz tikšu no turienes prom.''
Igora ģimenes stāsts ir tipisks: ''Vecāki dzēra, narkotikas, strīds, un tad jau tiek nogādāti divi puikas uz bērnunamu. Viens pie rokas, otrs – padusē. Tas bija 14 gadus atpakaļ. Manam brālim bija viens gadiņš knapi, man bija četri. To es skaidri un gaiši atceros.
Pametu iestādi jau divus gadus atpakaļ, kad sāku dzīvot kojās, bet visi dokumenti tika nokārtoti tikai jūnija beigās, sākumā bija grūti, protams. Nē, nu sākumā īstenībā nebija grūti, jo es dzīvoju ar naudu, ko bērnunams piešķīra, ko valsts piešķīra, un bija tīri normāli. Ēdiens bija un viss pārējais bija.
Kad es beidzu apmeklēt bērnunamu un es beidzot pateicu, ka došos prom, man vairs nedeva naudu, un tad es sapratu, ka būs nedaudz grūtāk, nekā es to visu biju iedomājies.''
Igors pauž savu viedokli par bērniem bērnunamos: ''Bērnunams iedalās divās čupiņās. Ir labie bērni, pareizie un normālie, un ir sliktie, kuri dara visu slikti. Dzer, pīpē. Tur tā lieta, ka visur tie, kas dzer un pīpē, dodas pirmie. Bija ogu sezona, un mēs beidzot bijām nolēmuši, ka mēs gribam nopelnīt naudu. Mēs ar tā laika draugiem saģērbāmies, devāmies uz turieni un tur mēs satikām citus bērnus no bērnunama. Stāsts bija tāds, ka tie, kas devās pirmie, viņi sabojāja [iespaidu], jo viņi lamājās un, teiksim tā, viņi sabojāja priekšstatu. Tas ir vislielākais štrunts, ka cilvēku stereotipi veidojas tāpēc, ka kāds cits ir sabojājis, kāds cits ir bijis slikts piemērs.''
Vai arī Igors tāds ir bijis?
''Nu… nemelošu, ja teikšu, kādas trīs [reizes]. Man piegriezās, ka tā ir, un tad es sāku par spīti visiem bāzt acīs to, ka es esmu no bērnunama, un tad es atradu darbu, jo parādījās opcija strādāt vietā, ko sauc „LATRAPS”. Es devos uz darba interviju, bet ar mani devās vēl viens cilvēks, baigais maitas gabals, atvainojiet, un viņš aizgāja pirms manis. Es domāju, šausmas, nu atkal būs tas pats stāsts, ka viņš sabojā visu priekšstatu un tad atkal visiem „bērnunamniekiem” vairs nebūs iespējas strādāt.
Par to noslēgtību runājot, protams, man ir divas puses. Man ir noslēgtā puse un man ir parastā puse. Mana problēma ir tā, ka es visiem mēģinu iebāzt acīs to, ka es esmu no bērnunama un tāpēc, ka man patīk gāzt cilvēku stereotipus un tā tālāk. Bet ļoti daudzi „bērnunamnieki” ir noslēgti. Viņi ir vienkārši… man jau ar tā bija, kad man bija 15, 16, kad es…
Es joprojām nevaru samierināties ar to, ka cilvēki mani apskauj vai saka labus vārdus. Es jūtos visu laiku neērti.
Tas, ka tu esi no bērnunama un saki - es nevaru, es esmu no bērnunama, es ar tā teicu. Ja kāds tagad no paziņām klausīsies, kuriem es parasti mēdzu čīkstēt par savu dzīvi, viņi smiesies. Es ar tā teicu, bet pēc tam es pārstāju, tāpēc, ka tas ir vienkārši aizbildinājums tam, lai neko nedarītu.
Es esmu no bērnunama, es strādāju, es mācos un dzīvoju normālu dzīvi.
Nevajag novērtēt visus „bērnunamniekus” kā vienu veselu kopu, tāpēc, ka ir daudzi „bērnunamnieki”, kuri ir normāli. Varbūt viņiem ir nedaudz kaut kādi psihes traucējumi vai kaut kas tamlīdzīgs, bet viņi joprojām ir tīri sakarīgi, kad tu viņus iepazīsti. Nevērtējiet visus „bērnunamniekus” pēc viena cilvēka, pēc vienas pieredzes.''
Igors par savu nākotni ir drošs:
''Kā es sevi redzu? Es redzu stabilu cilvēku, kuram ir stabili ienākumi un kurš par visu ir parūpējies, kuru vairs neskar, teiksim tā, parastās problēmas. Kuram ir darbs, kuram ir sieva.''
