Skrundenieci Annu Stabi visi mīļi dēvē par Anniņu. Viņa pati saka – esmu astoņus mēnešus vecāka par Latviju. Tāpat kā Latvijas, arī Annas mūžs nav bijis no vieglajiem.
Viņa dzimusi kalpu ģimenē, bijuši četri bērni, trīs māsas un brālis. Dzīve iemācījusi būt pieticīgai – viņa saka – no bērnības ēdieniem atmiņā palikuši kartupeļi, skābputra, siļķes un pa reizei arī speķītis, tāpat atmiņā ir dziļās ziemas, jo no mājām uz skolu bija jāmēro kādi septiņi kilometri. “Pa sniegu bridu, tad jau mašīnas negāja. Saimnieks pirmdienās brauca uz tirgu. Viņš atveda uz skolu, bet atpakaļ jau bija jāiet kājām,” norādīja Stabe.
Visu mūžu Anniņa darījusi vienkāršus darbus – gan bijusi apkopēja, gan sanitāre, strādājusi arī dārzniecībā. Lai arī pašas ģimene nebija svētīta ar bērniem, viņai nekad nav trūcis labu vārdu un darbu citiem. Kā dzīves gaišāko laiku viņa atceras jaunību, bet īpaši grūtos brīžos izdzīvot palīdzējis Dieva vārds. Šobrīd par savām mājam jubilāre sauc aprūpes namu “Valtaiķi”, bet vēl līdz pērnā gada nogalei viņa varēja pati par sevi parūpēties.
Labestīga un izpalīdzīga, sirdscilvēks – tā Anniņu raksturo gan uzrunātie radi, gan aprūpes nama darbinieki. “Vienmēr pasaka “paldies”. Vienmēr smaidīga un pateicas par katru sīkumu,” saka sociālā darbiniece Gaida Magazeina. Savukārt jubilāres radiniece Ināra Frankoviča akcentē, ka Stabe “nekad ne par vienu nav sliktu pateikusi, nekad nav sūdzējusies par dzīvi, nekad”.
Savukārt jubilāre Latvijai vēl saules mūžu, kā arī vairs nepiedzīvot karus.
