Kurzemē, Talsu novada Ārlavas pagastā, divu kilometru attālumā no Lubezeres dzīvo Dzintars un Zane Silgaļi. Kopš 2009. gada pāris nodarbojas ar zemeņu un cidoniju audzēšanu. ‘’Pirmais, ko sākumā domājām... Ir jādara tas, kas pašiem patīk. Un galvenais, kas garšo. Zemenes bija „top” produkts, „top” oga. Tās mums garšo. Mēs tās daudz patērējam. Tāpēc sākumā uzsvars bija uz zemenēm,’’ stāsta Dzintars.
Zemenes neesot prasīgas pēc ļoti auglīgas zemes, taču jānodrošina tīra un mitra zeme, bez nezālēm un, protams, kā katrai dzīvai dvēselei, ir vajadzīga arī saule.
"Jo vairāk ir saules, jo naktī ir vēsāks, jo lielākas ir temperatūras svārstības, jo saldākas ir ogas,’’ skaidro saimnieks.
Darbs sev un laiks ģimenei
Kad piedzima otrais dēls, Dzintars strādāja uzņēmumā ‘’Samsung’’ un izlēma, ka dosies tēva kopšanas atvaļinājumā. Pēc tā - atpakaļ darbā neatgriezās. ‘’Pēc otra dēla piedzimšanas, pēc pusotra gada nodzīvošanas mājas es sapratu, ka varu neatgriezties algotā darbā. Varu strādāt sev. Mēs varam savilkt visus galus, visu sarēķināt. Labāk es esmu mājās,’’ saka Dzintars.
Galvenais iemesls tam bija vēlme ikdienu pavadīt kopā ar dēliem, būt blakus tiem ikdienā, nevis redzēt tos tikai guļošus no rīta un vakarā.
‘’Sākumā, protams, palīdzēja iekrājumi, kuri bija veidojušies no Rīgas darbu algas. Tas bija balsts. Pirmajā, otrajā vai trešajā gadā nebija jāiet ciemos pie bankas un jāņem kāds kredīts. Bija savs starta kapitāls. Bet starta kapitāls veidoja tikai vienu pusi. Otra puse bija svarīgāka - vai tu tam esi gatavs, vai tu to gribi. Vai gribi mēģināt, ‘’ atklāj Dzintars.
Zanei pirms tam Rīgā bijušas 2-3 darbavietas, taču viņa allaž bijusi darbiniece, kas dara vairāk nekā no viņas prasa, skatās uz lietām plašāk, tādēļ vienubrīd sapratusi, ka labāk raujas pati sev nevis citu labā.
"Šī ir astotā zemeņu sezona, kopš aizgāju no darba Rīgā. Un es noteikti nenožēloju,’’ atklāj Zane. Arī tad, ja bijuši krīzes brīži.
‘’Es nezināju, kur likties, kā nosegt parādus. Plus arī jādzīvo uz priekšu. Tas bija diezgan briesmīgi,’’ šādi Zane atceras laiku, kad jauniestādītais lauks nenesa augļus. ‘’Tās ir diezgan lielas investīcijas uz četriem gadiem. Un tas lauks pilnīgi neko nedeva. Bijām baigos parādos,’’ atminas Zane.
Arī nākošais gads neesot bijis vieglāks. ‘’Pagājušajā gadā bija divas salnas. Pēdējā bija 6. jūnijā. Likās - kur nu vēl salna? Mēs te staigājām, un viss čaukstēja. Viss bija sasalis. Viss pilnībā ziedēja. Tad gan gribējās raudāt. Ko nu? Divus gadus pēc kārtas’’.
Komandas darbs
Pirmajā gadā apsaimniekots pushektārs un zemenes pārdošanai vestas divas reizes. Šogad apsaimniekoti tiek jau 7 hektāri. ‘’Apjoms ir pamatīgi audzis. Varbūt tas ir vīra ietekmē. Viņam allaž gribējies daudz. Vairāk, plašāk. Es atkal esmu tā, kura velk pie zemes. Labāk mazāk, bet no tā mazumiņa dabūt ārā vairāk, ‘’ stāsta Zane.
Kad ogu ir daudz, lai tās nolasītu, darbinieki strādā divās maiņas, pirmā darbu sāk jau piecos no rīta, savukārt otrā darbu beidz ap desmitiem vakarā. Lai darbs raiti ritētu uz priekšu, vienlaikus darbojas vesela komanda.
‘’Tur ir zemeņu lasīšanas platforma. Uz platformas guļ 14 cilvēki. Vienlaikus viņi spēj nolasīt 7 dobes. Viņiem palīdz vēl divi cilvēki. Viens vairāk skatās, vai lasa kvalitatīvi. Iedod kastītes, paņem pilnās kastītes. Un vēl viens piesver, lai ir precīzs svars. Visa kastīte tiek noformēta uz platformas - gan pareizs svars, gan mūsu „Latvijas zemenes” logo uzlīmes, gan šķirne, gan svītrkodi. Viss, kas ir vajadzīgs. Protams, šoferītis ir galvenais. Visi viņam bļauj - „stop”, tagad apstājies, jo nespējam nolasīt to ogu jūru. Viņam jāspēj lēni, lēni čunčināt uz priekšu un, kad bļauj „stop”, arī apstāties, ‘’ procesu raksturo Zane.
Iedvesmu meklē pašā dabā
Pavasarī Zane jūtas īpaši. Sakoptais un balti ziedošais lauks rada prieku un gandarījumu. „Man tiešām ir prieks par to, kas man ir. Man ir prieks to rādīt citiem. Vizuālais skaistums it kā ir acīm, bet tas aiziet arī līdz sirdij, ” atzīst Zane.
Savukārt Dzintaram prieku rada zemē esošais spēks. ‘’Tu paņem kādu stādiņu vai pieneņu lapu, un tam ir sakne. Virsū ir neliela lapiņa, kas gandrīz nav redzama. Tu ieliec zemē, un pēc četrām dienām ir jau tādas lapas. Tā dzīvība, tā zeme, kura neticami dara to reālo darbu mūsu vietā,’’ saka Dzintars.
