Kuplā Šicu saime un viņu draugi ik gadu vasaras saulgriežos sastopami šeit - kamaniņbraucēju Jura un Andra tēva mājās. Bet tā nav vienkārša sanākšana. Šicu mājās godā tur tautas tradīcijas. Olimpiskajiem brāļiem tieši Jāņi ir vismierīgāk izbaudāmie svētki.
„Ziemā mēs neesam mājās, mums ir sezona. Vasarā vairāk mēs pavadām laiku ar ģimeni. Tāpat mums ir treniņi, arī daudz laika pavadām projām, bet tas ir laiks, kad esam mājās un kad mēs zinām, ka būsim vasaras saulgriežos mājās un kopā ar ģimenēm un radiem,” stāsta kamaniņu braucējs Andris Šics.
Par olimpisko vecmāmiņu iedēvētā Lilija Šica izrādās ne tikai prasmīga audēja, bet arī sprigana dejotāja un lustīga puišu apdziedātāja. „Galvenais jau bija tā ganu lieta. Gotiņas appušķot. Trīs dienas... (..) es upītē slēpu ūdenī vainadziņus, zem tiltiņa, saule lai nespīd. Tad tanī dienā tante man iedod puskukuli maizes, lai es tās govis varu pielabināt, un es alkšņu zarus piepinu klāt, lai otra govs nepieiet klāt un nenoēd,” viņa stāsta par agrāk pavadītajiem Jāņiem.
Visi mēs esam no kaut kā cēlušies. Šī ir tā reize, kad atcerēties par vecākiem, par vecvecākiem, par ģimeni, par radiniekiem. Kopā taču ir foršāk,” saka Jura sieva Anete Šica.
„Ne par velti tie cilvēki, kas ir izbraukuši no valsts, cik es dzirdu, Amerikā un Anglijā ugunskuru sakurina. Tā tuvība, siltums. Izrunā, cik labi ir. Es domāju, ka to vajag vairāk praktizēt šeit Latvijā, un vairāk viņiem palikt šeit,” piebilst Juris Šics.
Juris atzīst – kad bijuši jaunāki, mēģinājuši Jāņus svinēt citur, taču beigās vienmēr kaut kā pietrūcis. Nonākuši pie secinājuma, ka mājās tomēr ir vislabākā svinēšana. Arī brāļu tēvs šajā dienā vienmēr sastopams paša sētā. „Tās ir mājas un es esmu Jāņu tēvs. Es zinu, ka pie manis var atbraukt. Un jebkurš zina, ka pie manis var atbraukt, ka mums būs klāti galdi, mēs sagaidīsim. Tie ir Jāņi. Tur laikapstākļus neizvēlamies un neizvēlamies ciemiņus,” nosaka Jānis Šics – Jura un Andra tēvs.
