Rīgas lidostā viņiem atkal satikšanās prieks. Daudzi uz Sibīriju braukuši arī iepriekšējās ekspedīcijās un ir sadraudzējušies.
Šoreiz grupā 32 cilvēki. Tie, kuri piedzima Sibīrijā. Tie, kuri tur bija izsūtīti kā bērni, un ļaudis, kuru tuvinieki no deportāciju vietām neatgriezās. Priekšā tūkstošiem kilometru garš ceļš. Tas vedīs uz Tālajiem Austrumiem, uz Amūras apgabalu. Gala punkts – Blagoveščenskas pilsēta un Kamčatka. “Sibīrijas bērnu” ekspedīcija Tālajos Austrumos jau reiz bija pirms 5 gadiem.
Jānis Vanags grib sameklēt vectēva kapu: "Sivakos, 59. kilometrs. Mēs pagājušo reizi bijām līdz 50. kilometram, bet 59. kilometrs ir stipri aizaudzis, un tur ir praktiski bezceļš. Man nav lielas pārliecības, ka mums tas izdosies, bet mēs pamēģināsim."
Aldim Krūmiņam bija deviņi gadi, kad 1949. gadā karavīri padomju formas tērpos zēnu aizveda no skolas un deportēja. Bērnība un pusaudža gadi pagāja sādžā Zejas pilsētas apkaimē.
Viņš par tālā ceļa mērķi izsakās šādi: "Atrast un apciemot vecāsmātes un vectēva kapus. Viņi mani izaudzināja Sibīrijā."
"Mamma nemaz nezināja, ka mani izsūtīja. Mamma palika ar brāli un mammu Latvijā. Uzzināja tikai pēc divām nedēļām, ka esmu izsūtīts. Tēvu arestēja dienu pirms tam," viņš stāsta.
Savukārt Ārija Kārkliņa ceļojumā grib apskatīt savas savas bērnības takas Blagoveščenskā.
"Uz turieni aizbraucu mammai vēderā," viņa saka. "Vecaistēvs bija aizsargs, vecotēvu paņēma jau 1944. gadā uz Krieviju, un mūs izveda pēc tam, lai gan vecāmamma bija atdevusi visu kolhozam un mamma jau strādāja par skolotāju," viņa atceras.
Fonds “Sibīrijas bērni” uz izsūtījuma vietām brauc jau 12. gadu. Režisore Dzintra Geka filmēs arī kadrus jaunai dokumentālai filmai.
"Ir tik daudz cilvēku, kuri paliek šeit, kuri domās brauc ar mums un gaida mūs atgriežamies, kuri grib redzēt tos kadrus un tās vietas, kā bija tur, viņu bērnībā," stāsta režisore.
"Vēstures izpētes ceļš un tautas atmiņas piemiņas ceļš mums ir svēts un svarīgs," viņa saka.
Nav gan skaidrs, vai viss izdosies, kā plānots, jo visā Amūras apgabalā šajās dienās ir izsludināts ārkārtas stāvoklis. Lietavu dēļ tur sākušies plūdi. Ūdens līmenis upēs cēlies par 3 metriem. Applūduši ceļi un desmitiem pilsētu nošķirtas no ārpasaules.
"Blagoveščenskā ir milzīgi plūdi, un man ir līdzi fotogrāfijas, kur ir tieši tāds pats stāvoklis 1956. gadā, ar mūsu māju, kad līdz pusmājai bija ūdens," stāsta Ārija Kārkliņa.
"70 gadi pagājuši, draņķi nevar uzcelt dambi!" viņa ironizē.
