Ilgais ceļš uz Liepāju
Kravčenko ģimene ir no okupētajām Donbasa teritorijām. Ģimenes galva Mihailo dažādu apsvērumu dēļ nevēlas nosaukt pilsētu un stāstīt sīkāk par dzīvi apšaužu apstākļos. Izrāvušies, tiklīdz varējuši, un pēc ilga un sarežģīta ceļa 1. jūnijā ieradušies Latvijā, nobraucot vairāk nekā 3000 kilometru.
"Kāpēc esam nokļuvuši tieši Liepājā, ir diezgan interesants stāsts. Sākšu ar to, ka [mana sieva] Oksana gadus 15 bijusi animatore. Leļļu un tērpu viņai bija ļoti daudz! To, kas bija palicis vesels un nebija iznīcināts apšaudēs – vien pāris tērpu –, paņēmām līdzi. Atbraucām uz Latviju. (...) No Rēzeknes zvanīju uz zvanu centru – paskaidroju, ka esam atbraukuši nevis sēdēt uz kakla, bet gribam paši nopelnīt, lūdzu nosūtīt mūs tuvāk jūrai – tur, kur ir vairāk tūristu. Jo Oksanas biznesam ir vajadzīga rosība, tūristi, izklaides. Mēs tad par Latviju zinājām ļoti maz. Vārdu sakot, sākumā mūs nosūtīja uz Rucavu," pastāstīja Mihailo Kravčenko.
Rucavieši ģimeni sagaidījuši viesmīlīgi, palīdzējuši, ar ko varējuši. Ieteikuši arī vērsties labdarības biedrībā "Tabitas sirds", kas jau kopš paša kara sākuma aktīvi palīdz bēgļiem. "Viņas ir ļoti labas, mēs no visas sirds esam viņām pateicīgi par milzīgo atbalstu. Mums palīdzēja arī ar mantām – mēs taču aizbraucām bez nekā, ar to, kas bija mugurā, tajā arī atbraucām. Labi, ka mašīna bija kārtībā. Un tur, biedrībā "Tabitas sirds", es lūdzu tās vadītāju Kristīni Vidzenieci palīdzēt mums atrast Liepājā kādu, kas nodarbojas ar svētku organizēšanu," turpina Mihailo.
Nenovērtējama palīdzība
Pēc pāris dienām Kristīne Vidzeniece viņam piezvanījusi un pastāstījusi, ka ir cilvēki, kas grib palīdzēt – Jānis un Daina Gulbji, viņiem ir uzņēmums, kas rīko dažādas izklaides.
"Viņi palīdzēja mums noīrēt dzīvokli Liepājā un pārcelties, palīdzēja mums gan finansiāli, gan ar traukiem un pārtikas produktiem, no visas sirds. Pat neērti... man un manai ģimenei nekad nebija gadījies būt tādā situācijā," ceļu uz Liepāju apraksta Mihailo Kravčenko.
Šo palīdzību viņš sauc par nenovērtējamu. Jo ģimene tad bija tikko atbraukusi, Rucavā nodzīvojusi tikai dienas desmit, no vietējās realitātes praktiski neko nesaprata. Turklāt pēc dzīves karadarbības zonā un visām ķibelēm ceļā nervu spriedze bija sasniegusi galējo robežu, sieva Oksana un meitas Natālija un Ruslana naktīs negulēja un raudāja.
Bet pēc tam bija iepazīšanās ar vēl vienu Liepājas uzņēmēju – Vilmāru Bogdanovu.
"Ļoti labs, atsaucīgs un smalkjūtīgs cilvēks. Viņš saprata mūsu stāvokli – es viņam pastāstīju, ka negribas sēdēt uz kakla un dzīvot no pabalstiem, gribas attīstīties, bet mums viss ir iznīcināts – māju vairs nav, mans bizness ir sagrauts un izlaupīts. Nodarbojos ar restorānu biznesu un tirdzniecību, bija savs uzņēmums. Un Vilmārs teica: "Man ir telpa, kas stāv tukša, varu to dot bez kādas īres maksas. Tā bija pilnībā "nogalināta". Un mēs nolēmām ķerties klāt – sākām remontu. Vilmārs palīdzēja ar būvmateriāliem, jo ar finansēm mums ir lielas problēmas. Viņš vispār visā bija ļoti pretimnākošs, neko neatteica," saka Mihailo.
Tikšanās vieta
Šajā telpā mēs arī sarunājamies. Tā ir Teodora Breikša ielā 47. Kādu laiku te atradās "Jaunliepājas attīstības biedrība". Tagad te viss ir citādi – centrā ir liels galds, ap to krēsli. Viena siena kā klasiska ukraiņu lauku māja, ar niedru jumtu. Nu gluži kā multenītē "Reiz dzīvoja suns", kas uzņemta pēc ukraiņu tautas pasakas motīviem. Stabi zāles centrā izgreznoti nacionālā stilā. No augšas nokarājas paprika, sīpoli, kukurūza. Virs tiem dēlītis ar uzrakstu "Labu apetīti" – to Mihailo centīgi iededzinājis. Uz galda pie sienas – uz apaļa dēlīša ar dakšiņu un nazīti – ar krītu uzrakstīts "Mūsu vieta". Stūrī pie durvīm – Latvijas karogs… Citā stūrī, tālāk no ieejas, – krāsns. Mihailo laiku pa laikam atnes un piemet malku.
"Sākumā gribējām ierīkot kafejnīcu, bet šeit tas tehniski nav iespējams, neizdodas izpildīt visas prasības, ko noteic likums. Uzbrauktuves ratiņkrēsliem, tualetes un tā tālāk. Tāpēc pagaidām esam apstājušies pie tā, lai izveidotu vietu, kur var pulcēties, jo Liepājā jau ir diezgan liela ukraiņu kopiena. Gribētos kaut kā visus apvienot. Mums te jau bija ļoti laba pasēdēšana, atzīmējot Jauno gadu. Tāpēc arī tāds nosaukums –"Mūsu vieta". Mūsu, ukraiņu, spēka vieta. Un ceram, ka arī jūsējie te gribēs rīkot meistarklases, svinēt dzimšanas dienas, satikties… Esam atvērti visiem. Trauki un pārējais šeit ir. Oksana ir noformēta kā pašnodarbinātā, lai tiktu maksāti nodokļi un viss būtu, kā pienākas," saka Mihailo. Bet vēl ģimene mēģina attīstīt Oksanas animatores biznesu. Līdz šim strādājuši bez maksas. Piemēram, braukuši uz Kazdangu, uz koncertu Dienvidkurzemes novadā dzīvojošajiem ukraiņu bēgļiem. Par šo braucienu visa ģimene stāsta ar sajūsmu un tikpat kā korī.
"Man ļoti gribētos turpināt savu animatores darbību. Bet tam jāzina valoda. Mācīšos. Bet pēc tam – apsveikšu bērnus, vadīšu svētkus," saka Oksana.
"Pie jums animatoru darbība nav tik attīstīta kā pie mums," ar novērojumiem dalās Mihailo. "Labos laikos, vēl pirms kovida, Oksanai bija trīs, četras un pat piecas stundu ilgas uzstāšanās dienā! Braukājām pa visu apgabalu! Svētki, veikalu atvēršana… Mums tas ir ļoti izplatīts. Bet pie jums nepavisam tā nav. Varbūt tas saistīts ar mentalitāti? Jūs te esat mierīgāki. Mēs taču esam bijuši lielos svētkos, esam redzējuši. Mēs esam karstāki, emocionālāki, mums vajag izpausties."
Ar lielu izbrīnu, ģimenes atbalstīts, viņš runā par Latvijas dzīves īpatnībām. Ziemsvētkos gandrīz visi veikali bijuši slēgti! Kafejnīcas beidz darbu sešos vakarā! Brīvdienās cilvēki vairāk brauc pie dabas vai nodarbojas ar sportu. "Bet pie mums", tas ir, Ukrainā, "konkurence ir milzīga, visi mēģina nopelnīt, pat pusdienas pārtraukumu nav."
"Un tomēr gribam atvērt kafejnīcu. Pagaidām neteiksim, kur tieši, lai nenoskauž. Ceru, ka viss izdosies. Uzaicināsim uz atklāšanu!" sola Mihailo.
Saruna turpinās par restorānu biznesa īpatnībām Latvijā vispār un konkrēti Liepājā, un kā to ietekmē energoresursu cenu kāpums. Mihailo un Oksana kā lietpratēji uzskaita Liepājas kafejnīcas un citas sabiedriskās ēdināšanas iestādes, kas jau kļuvušas par upuri nevienlīdzīgajā cīņā ar cenām. Bet Kravčenko ģimeni tas nebaida.
"Ticiet – pie mums ir daudz sarežģītāk nodarboties ar biznesu nekā pie jums!" saka Mihailo. "Starpība ir liela. Pie mums joprojām ir bandīti, pie jums tie izzuda deviņdesmitajos. Likumi pie mums mainās gandrīz ik pēc pusgada līdz ar varas maiņu, grāmatvede saķer galvu un nezina, ko iesākt. Un vēl kukuļņēmēji no dažādām instancēm!"
Pamazām runājam
Parunājām arī par pašu jaunāko – Ruslanu. Meitene beigusi skolu Ukrainā. Ir arī starpība starp izglītību "te" un "tur" – pie mums ir 12 klases, Ukrainā – 11, bērni tur mācās no sešu gadu vecuma.
"Mēs sēdējām pagrabā, viņa beidza 11. klasi, uz skolu negāja dažus pēdējos mēnešus. Mūsu Izglītības ministrija nolēma izsniegt atestātus. Ruslana kopš pirmās klases bija teicamniece, tāpēc saņēma zelta medaļu. Bet viņai bija 16 gadi, tikai augustā apritēja 17!
Kad atbraucām šeit, nonācām izvēles priekšā, ko darīt ar viņas izglītību. Viņa jau šeit, Rīgā, nokārtoja Ukrainas testus bez sagatavošanās un ar ļoti labiem rezultātiem. Izlēmām, ka viņa stāsies Liepājas Universitātē. Bet – pie jums taču pieņem tikai no 18 gadu vecuma! Mēs ilgi uz turieni staigājām, ar mums nodarbojās gan rektore Dace Markus, gan programmas "Tūrisma un rekreācijas vadība" direktore Ilze Grospiņa…
Galu galā Liepājas Universitāte nāca mums pretī un Ruslana tika uzņemta izņēmuma kārtā. Arī bez valodas zināšanām. Valodu viņa mācās, jau nokārtojusi A1 līmenī. Un Nata arī. Mēs jau visi valodu mācāmies. Gribam zināt tās valsts valodu, kurā dzīvojam," saka Mihailo.
"Pamazām runājam," piebilst Natālija.
Ruslana ne tikai mācās universitātē. Mājās viņa aktīvi nodarbojās ar sportu, viņa ir Ukrainas sporta meistare austrumu cīņas mākslā, bija Ukrainas izlasē. Liepājā sāka nodarboties ar kikboksu un jau vasarā kļuva par Latvijas čempioni šajā sporta veidā. Mihailo par to stāsta ar lepnumu, piebilstot – mēs ne tikai gribam nodarboties ar biznesu, mēs arī piedalāmies sabiedriskajā dzīvē.
Maza valsts, cilvēkiem plaša sirds
"Gribu pateikties visiem mūsu universitātes pasniedzējiem, visiem, kuri pret mani tik labi izturas, palīdz, ir pretimnākoši!" saka Ruslana.
"Esam pateicīgi Latvijai par visu! Ne tikai valsts palīdz, bet arī parasti cilvēki. Viņi ir tik līdzestīgi," teic Oksana.
"Ziniet, Latvija ir maza valsts, bet cilvēkiem ir plaša sirds," saka Mihailo. Un Oksana piebilst: "Vislielākā bagātība ir jūsu cilvēki."
"Mēs te esam pusgadu, vēl neesmu saticis nevienu sliktu cilvēku. Kad mēs ģimenē to apspriežam, es saku godīgi, ka nezinu, vai tā varētu… Tur, mājās, arī palīdzējām bāreņiem internātā, citiem cilvēkiem. Bet te – faktiski nepazīstamam cilvēkam…" atzīstas Mihailo.
