500 lappušu biezās grāmatas "Sējas skola Sējas novadā" manuskripts iesniegts izdevniecībā, bet grāmatas izdošana nedaudz aizkavējusies. Grāmatas autore Ligita Šleiere stāsta, ka darbu vēstures materiālu savākšanā un apkopošanā jau pirms 30 gadiem uzsāka toreizējā Sējas pamatskolas muzeja vadītāja Mārīte Veinberga.
"Viņa vāca materiālus, tikās ar cilvēkiem," pastāstīja Ligita Šleiere. "Arī arhīvos strādāja un meklēja informāciju, un tā 1992. gadā muzejā varēja atvērt pirmo ekspozīciju. Taču skolotājas mērķi bija daudz lielāki, viņa vēlējās grāmatu izdot, jo nekad par Sējas skolu tāds apkopots materiāls nav bijis. Un līdz ar to viņa jau ļoti, ļoti cītīgi pēdējos mūža gadiņus pie tā strādāja. Bet darbs palika tikai iesākts."
Mārītes Veinbergas iesākto darbu turpināja viņas skolniece, vēlāk kolēģe un skolotāja Ligita Šleiere.
"Pirms 10 gadiem tapa tādi kā pirmie grāmatas meti," atcerējās skolotāja. "Par katru desmitgadi tika uzrakstīts pats galvenais, jo tolaik mēs svinējām 90 gadus skolai.
Tālāk strādājot, sapratu, ka nevaru uzrakstīt grāmatu tikai par skolu, nerakstot par cilvēkiem apkārt, nerakstot par to, kas notiek un noticis šeit, Sējas novadā.
Apmēram pirms četriem gadiem sāku to visu apkopot un likt kopā kā Sējas novada grāmatu, tāpēc arī tagad topošās grāmatas nosaukums ir "Sējas skola Sējas novadā". Pēdējie simts gadi apzināti vairāk, tāpēc arī grāmatas apakšvirsraksts ir "Simtgades grāmata"."
Arī Ligitas Šleieres dzimta jau vairākās paaudzēs saistīta ar Sējas pamatskolu.
"Laikam jau tas bija kaut kur augšā, debesīs, zvaigznēs rakstīts, ka es šo darbiņu izdarīšu," notikušo skaidroja Ligita Šleiere.
"Nu laikam tas bija tāds virsuzdevums, jo mans vecvectētiņš, kurš šajā skolā nav mācījies, jo viņam jaunība un spēka gadi pagāja vēl pirms skolas uzbūvēšanas, bija viens no pagasta vadītājiem, pagasta valdē vienmēr bijis, labs, kārtīgs saimnieks savai zemei arī. Viņš bija arī draudzes pērminders Krimuldas baznīcā. Un viņš arī bija viens no tiem, kas kopā ar saviem puišiem veda akmeņus skolai. Tātad manas skolas mūros ir iemūrēta arī manas dzimtas zemes akmeņi.
Vectētiņa ceļi tālāk 1949. gadā veda uz Sibīriju, protams, bet viņa dēls Jānis bija šeit noprecējis arī cita saimnieka meitu – manu vecmāmiņu. Mana vecmāmiņa šajā skolā bija mācījusies un bija viena no pirmajām skolniecēm, pabeidza skolu 1930. gadā. Pēc tam, protams, mans tētis šeit mācījās, es mācījos un mani brāļi un māsa. Mani divi bērni šeit mācījās, un šobrīd mācās divi no četriem mazbērniem. Tā kā sešas paaudzes mēs esam šeit, Sējas skolā."
Rakstot grāmatu, skolotāja Ligita pati uzzinājusi daudz interesantu, iepriekš nezināmu faktu.
"Pirms 10 gadiem skolā tika pārbūvētas sienas. Mēs, skolotāji, lejā strādājam datorkabinetā, bet augšā meistari grauj sienas, lai būvētu jaunās sienas.
Nāk strādnieks lejā ar kaut ko ļoti noputējušu un vecu un saka, mēs šādu atradām sienā. Tā bija skolēna soma, kas ar visu skolas mantību bija iebūvēta sienā 1956. gadā.
Tur bija skolēna dienasgrāmata, tā laika laikraksti, burtnīcas, spalvas. Bija tur arī zīmītes, ko skolēni rakstīja viens otram tajā laikā. Tagad jau sačatojas telefonā, nevajag zīmītes rakstīt. Mēs atradām arī šī skolēna pēctečus, jo, protams, viņš pats jau vairs nav mūsu vidū, bet viņa bērnus atradām."
Ligita Šleiere priecājas, ka šogad septembrī Eiropas kultūras mantojuma sarakstā iekļauts Sējas muižas ūdenstornis, kas joprojām darbojas, un plānots, ka jau nākamgad Eiropas kultūras mantojuma sarakstā tiks iekļauta arī pirms 100 gadiem no laukakmeņiem celtā Sējas pamatskola.
