Audzina ar vienkāršām nodarbēm
„Tas darbs ir tik interesants! Vienu dienu tu strādā kā arheologs, citu - kā mācītājs, kaut ko iesakot, uzklausot grēkus,” LSM.lv stāsta Olga, atklājot, ka tā nav misija vai labdarība – tas ir darbs. Šie bērni lielākoties ir jāmāca darīt pavisam vienkāršas lietas, sākot ar zobu tīrīšanu un tortes sagriešanu.
Šie bērni, pirms viņi tika izņemti ārā no savām bioloģiskajām ģimenēm, piedzīvojuši vardarbību un nežēlību, tas, protams, atstājis psiholoģiskas traumas un sekas, kas atspoguļojas viņu rīcībā. „Mēs tam visam esam gājuši cauri daudzas reizes, mūs vairs nekas nevar pārsteigt,” pārliecināta Olga. Ir jābūt lielam spēkam un pacietībai, lai ar šiem bērniem strādātu. Un šķiet, ka Olga ir atradusi lielisku veidu, kā to darīt – kopīgi veicot dažādas radošas nodarbes.
Pie mājas, ābeļdārzā, ir izveidots feju ciemats – veco ābeļu dobumos ierīkotas krāsainas feju durtiņas. Pie tām var pieklauvēt, pastāstīt savu bēdu. Mazās meitenes šeit pavada daudz laika – karinot ābelēs krelles, spogulīšus un gliemežvākus. Ja kādam bērnam izkrīt piena zobs, tas tiek ielikts burciņā un atstāts pie feju durtiņām. Nākamajā dienā zoba vietā var atrast monētu.
Izpratni par naudu un lietu vērtību bērni mācās praktiski – iepērkoties tirgū. Katru reizi tiek nopirkts kāds agrāk nezināms auglis, tad tas tiek degustēts un grāmatās meklēta informācija par to. Šādas nodarbes, jaunu lietu atklāšana raisa sarunas.
Bērni ne tikai tērē naudu tirgus apmeklējumā, bet arī mācās to pelnīt. Pēteris no finiera izgriež ovālas figūras, pagalma vidū tiek nolikts galds, un visi audžubērni taisa feju māju durtiņas – lipina pērlītes, krāso, dekorē, zīmē. Kad viesi aplūko feju pasauli, viņi ir tik ieinteresēti, ka labprāt iegādājas bērnu darinātās durtiņas, lai šo ideju realizētu savās mājas.
Trīs dienas pirms un pēc Līgo svētkiem ir īstais laiks, lai lasītu pļavu augus, arī to šeit visi dara kopīgi. Tad tos ieliek no spilvendrānām sašūtās konfekšu formas kulītēs. Katrā maisiņā vēl ievieto pa jasmīna ziedam, jo tad kopā ar to pat parasta nezāle iegūstot tīkamu smaržu. Tad sainīši tiek likti žāvēties vējā. Arī tos viesiem ir iespēja iegādāties.
Vēl reizēm saimnieki pagalmā ļauj zālei pastiepties garākai un ar pļaujmašīnu tajā izveido labirintu. Rodas sajūta, ka šajā sētā, pateicoties saimnieku izdomai un radošajam garam, nezina, kas ir garlaicība. Vienmēr ir idejas, ko bērniem darīt. „Mēs to darām ne tāpēc, lai ar to lepotos, bet gan tāpēc, ka tas ir jādara. Es uzskatu, ka, ja pats nedejosi, arī bērni nedejos!” ir pārliecināta „Vidzemnieku” saimniece.
Dzīvnieki bērniem māca pacietību un atbildību
Ja bērns vēlas kādu dzīvnieku, tas tiek sagādāts, tāpēc „Vidzemnieku” sētā dzīvo paprāvs pulciņš visdažādāko izmēra radību: 72 putni, tostarp divi strausi un divi emu, apmēram 40 truši, trīs alpakas, kazas un pundurkazas, bruņurupuči, jūrascūciņa un citi zvēri.
Dzīvnieki māca pacietību – pie katra aploka ir soliņš, kur var sēdēt un tos vērot, jo to klātbūtne nomierina, kā arī mazina agresiju.
Tā ir tāda kā dzīvnieku terapija. Šiem bērniem grūti iemācīt, ko nozīmē „mans”, tāpēc Olga katram uzticējusi rūpēties par vienu dzīvnieku – to barot un kopt. Ne visiem ar šī uzdevuma izpildi iet viegli, jo gadās piemirst. Tad Olga pa kluso to izdara pati. „Mēs to nesaucam par mini zoo, tas ir mūsu dzīvesveids, bet mūs netraucē, ja kāds svešinieks atbrauc saviem bērniem parādīt dzīvniekus,” saka Olga.
"Bērni, audzējiet spārnus!"
Glaudāniem ir arī trīs pašu bērni, kuri jau izauguši un aizgājuši savās dzīvēs, – Sintija, Dagnija un Armīns. Viņi bija tie, kuri Olgai 55 gadu jubilejā uzdāvināja divus mazus strausus. Tie bija paši pirmie eksotiskie dzīvnieki, kuri nonāca šajā sētā. Dzīvniekus parasti baro Armīns, kurš dzīvo netālu. Kad viņam gadās aizkavēties darbos, Olgai nākas iet pašai. Kad strausi vēl bija mazi, tas nesagādāja nekādas problēmas, bet tagad, kad putni jau sasnieguši ievērojamu izmēru, Olgai ir bail tiem pārdroši tuvoties. Tāpēc, kad jādodas barot strausus, viņa ņem līdzi zaļu slotu. Kad to paceļ gaisā, putni domā, ka nācējs ir lielāks par viņiem, tāpēc kļūst mierīgi.
Protams, pienāk brīdis, kad no audžubērniem nākas šķirties. Katram bērnam par piemiņu no šīs vietas un piedzīvotā līdzi tiek dots koka kaķītis, kas attēlo bērna raksturu. Olga atzīst, ka šīs šķiršanās nav vieglas, bet tādās reizēs viņa uzmundrinoši saka: „Bērni, audzējiet spārnus! Jo, ja tev ir dotas kājas, ej un dari! Bet atceries - ja uzkrausi pārāk lielu smagumu, tev būs grūti lidot.”
Plauktā noglabāts īpašs albums – tajā pierakstīts katra audžubērna vārds, pievienotas fotogrāfijas, zīmējumi, ar roku rakstītas vēstules.
Olga atceras katra stāstu. Ar daudziem bērniem Glaudāni joprojām sazinās, ar lielu prieku uzņem ciemos. Olga no sirds priecājas par bērniem, kuriem dzīvē klājas labi, piemēram, viens puisītis, kuram bija astma, pēc iedzīvošanās jaunajā ģimenē videozvanā Olgai spēlēja saksofonu. No astmas, pateicoties klimata maiņai, vairs nebija ne miņas. „Kā lai nepriecājas?” ar asarām acīs nosaka Olga. Tas arī dod vislielāko gandarījumu – palīdzēt šiem bērniem dzīvē izsisties.
Lai atbalstītu citas audžuģimenes, katru gadu maijā „Vidzemniekos” tiek svinēti Baltā galdauta svētki. Tad šajā sētā sabrauc audžuģimenes no visas Latgales. Piemājas ābeļdārzā, baudot pavasara sauli, uz ugunskura tiek vārīta zupa.
Vēl viena tradīcija Olgai ir agrā Jāņu rītā, kad visi jau devušies pie miera, iet uz pļavu un kailai vāļāties rasā. Tad tās zālītes, kuras pielipušas pie miesas, tiek salasītas. Nevar zināt, vai tā ir iedoma vai Jāņu nakts maģija, bet, kad tās liek lietā, tad tiešām palīdz.
„Mūs, sēļus, upe pārbauda”
Nākas vien nobrīnīties, kā var paspēt gan ar bērniem radoši padarboties, gan parūpēties par kuplo dzīvnieku pulku, gan apsaimniekot 20 hektāru lielo saimniecību, gan uzņemt viesus. „Man gribas pēc sevis atstāt labu auru. Kaut vai pēc sarunas ar nejauši sastaptu cilvēku,” saka Olga. Viņa ir dzirkstoša, enerģiska un spirgta, tas, iespējams, tāpēc, ka sievietē plūst daļa latgaliešu asiņu, jo tēvs dzimis Nīcgalē. Bet, kā pati Olga saka, dzīve nemitīgi liek viņai kādu mierināt, savest, salikt pa vietām – tādās situācijās izpaužas viņas harmonija, kuru viņa salīdzina ar ūdens plūdumu, kas vairāk raksturīga sēļiem.
„Ko dara palieņu ūdeņi? Atplūst, tad uz brīdi atkāpjas. Bet gruži, samirkušie koki paliek pļavā. Pēc nedēļas tie vēl atkāpjas, atstājot vēl vienu gružu rindu. Tad, kad ūdens atkāpies pavisam, mums jāiet un jāsavāc tas, kas sanests.
Pamēģini sadedzināt izmirkušu koku! Tas ir liels darbs. Līdz ar to es uzskatu, ka mūs, sēļus, upe pārbauda. Tā atsūta ūdeni, iedod darbu. „Strādājiet! Nenovāksi – pēc tam nenopļausi”,” saka Olga.
Arī šajā rītā palu ūdens izveidojis lielu, saulē mirguļojošu ūdenstilpi. Saimnieks jokojot saka: „Ja māja apniks un gribēsies to pārdot, bildēšu to palu laikā un teikšu, ka tā atrodas ezera krastā.” Un nenoliegšu, tiešām grūti noticēt, ka pēc vairākām nedēļām „Vidzemniekos” no šī pamatīgā „ezera” nebūs ne miņas…
Lai gan audžubērni Olgu uzskata par prasīgu, kam viņa arī piekrīt, es šīs viesošanās laikā iepazinu dzīves pārbaudījumu nesatricināmus un vienlaikus sirdssiltus cilvēkus.
Kādus vēl stāstus glabā Sēlija, uzzināsi raidījumā „Neatklātā Sēlija”.
