Ģirts Smelters un Kristaps Jēkabsons ar smagajiem auto no Latvijas izbraukuši februārī. Pārvietošanās bija spontāna un iepriekš neplānota. Lidmašīnas biļetes pirka teju izlidošanas dienā. Lielus attālumus pārvarējuši stopojot. Taizemē un Malaizijā bieži vizinājušies automašīnu vaļējās piekabēs. Arī no Ziemeļamerikas viena krasta līdz otram puiši ceļojuši, stopējot automašīnas.
Dažbrīd puiši bažās par savu dzīvību maršrutu mainījuši. „Kad mēs bijām Amerikas dienvidos, mērķis bija ar autostopiem nokļūt līdz Čīlei. Vietējie iedzīvotāji brīdināja - ja nevēlamies, lai mūs nolaupa, tad labāk nedoties Meksikas ziemeļiem cauri,” stāsta Kristaps.
Ceļojuma mērķis bija arī sastapt ārzemēs dzīvojošus latviešus un saprast, kā viņi nonākuši svešumā, kā viņiem tur klājas un ko par Latviju zina un domā tūkstošiem kilometru attālumā dzīvojoši latvieši. Tā radās projekts “100 latviešu stāsti”.
„Mēs nešķirojām un nekategorizējām, satikāmies, ar ko vien varēja. Tas vairāk sadalās pa reģioniem. Āzijā bija vairāk cilvēku, kas turp devušies, lai veidotu karjeru, Amerikā vairāk bija trimdas latvieši un viņu atvases. Viņi ir laimīgi, bet pietrūkst Latvijas pavisam noteikti. Ir lietas, cilvēki, notikumi, sajūtas, kas pietrūkst, ko ārzemēs esot, nevar aizvietot,” skaidro puiši.
Pasaules apceļotāju prātos visspilgtāk palikuši dzīves pieredzes bagātākie latvieši. „Amerikā bija viena sieviete, tiešām apskaužama enerģija. Viņai ir 103 gadi, viņa dodas rīta peldēs. Runājot ar viņu, iegūsti enerģiju. Dzirkstele acīs nav pazudusi,” atceras Ģirts.
Savukārt Kristaps stāsta par diriģentu Robertu Zuiku: „Man visspilgtāk palicis atmiņā leģendārais diriģents Roberts Zuika, kurš jau simt gadus ir dzīvojis kopā ar mums. Mani ļoti aizrāva viņa nacionālais patriotisms, viņa enerģija 100 gados darīt lietas un kustēties, būt ar stingru pārliecību par Latviju.”
Puiši apgalvo, ka pasauli apceļojuši ar nelielām izmaksām. Katram līdzi bijusi tikai viena mugursoma. Kā latviešu atpazīstamības zīmes ap roku nēsājuši Latvijas karoga krāsas lentītes un citus Latvijas simbolus. Tā saucamās neverbālās zīmes esot bijis ievērojams palīgs. Piemēram, ar kādu latviešu dāmu Maiami puiši iepazinušies, pateicoties kreklam viņas mugurā. Uz tā bijis liels uzraksts „Rīga”.
