Sadaļas Sadaļas

«Sēdēju sarāvies un lūdzu, lai tētis ātrāk atrod, kur esmu.» Kārļa ģimenē vardarbīga bija mamma

Vairumā ģimeņu, kurās ir vardarbība, tās veicējs parasti ir tēvs, liecina Labklājības ministrijas sniegtā informācija. Kārļa (vārds mainīts) gadījumā gan varmāka bija viņa mamma. Tēvs bieži devās komandējumos un reti bija mājās, tādēļ Kārlis lielāko daļu savas ikdienas pavadīja ar māti. Viņai bija problēmas ar alkoholu, kas arī bija galvenais vardarbības katalizators.

Kad māte devās iedzert, Kārlis tika ņemts līdzi. Neskaitāmas reizes viņš esot vests uz svešām mājām, kur vairākas dienas pavadījis briesmīgos apstākļos – badā un bez aprūpes. “Tiešām bija tā, ka stūrītī sēdēju, blakus spainis, pāris metru tālāk māte un visi pārējie piedzērušies guļ vai skandalējas. Un tad ir tā sajūta, ka es zinu, ka nevaru viņiem neko pajautāt. Durvis bija aizslēgtas, lai es neaizmuktu,’’ atminas Kārlis, “bezmaz vai sēdēju sarāvies un lūdzu, ka tētis ātrāk atradīs, kur esmu…”

Arī brīžos, kad citi cilvēki nāca iedzert uz Kārļa mājām, viņam nebija, kur no notiekošā patverties. Viņš atzīst, ka vardarbību šādos momentos piedzīvojis ne tikai no mātes puses: “Bija arī ļoti daudz citu vīriešu, kas nāca uz mūsu mājām, pārsvarā viņi bija tie, kas palaida rokas un mēģināja mani kaut kā iespaidot.”

Kārlis skaidro, ka bērnībā notikušais uz viņu atstājis lielu iespaidu: “Līdz ar sliktām atmiņām vai kaut kādām personības iezīmēm ir nākušas klāt arī mentāla rakstura problēmas.

"Dod pieci 2020"

Labdarības maratonā „Dod pieci” šogad runājam par vardarbības ģimenē mazināšanu.

Maratona laikā saziedotie līdzekļi tiks novirzīti Ziedot.lv ātrās reaģēšanas jeb krīzes fondam, sniedzot finansiālu atbalstu galvenokārt sievietēm un bērniem, kas grib izrauties no apburtā loka – aiziet no vardarbīgām attiecībām –, bet nespēj to izdarīt atbalsta trūkuma dēļ.

Kur cietušais no vardarbības var saņemt palīdzību?

Bērnībā man bija ļoti izteikta raudulība par katru sīkumu. Kaut vai, kad vienaudzis pacēla balsi, es uzreiz satrūkos, nobijos. Ar laiku sāka parādīties tādi tā kā atzari, (..) man ir bipolārā loka traucējumi; kaut kādas mazas iezīmes – šizofrēnija un personības dubultošanās. Man jau līdz saviem 24 gadiem vēl aizvien tie bērnības notikumi katru dienu iet galvā pa apli.”

Viņš uzskata, ka par notiekošo ir ļoti būtiski ar kādu runāt: “Nekādā gadījumā nedrīkst klusēt un paturēt visu sevī.

Sākot ar to, ka tas neatrisina situāciju, un beidzot arī ar to, ka tieši tas ir iemesls, kāpēc nonāk līdz mentāla rakstura problēmām.” Kārlis uzsver, ka ir ļoti svarīga atgriezeniskā saite no cilvēka, kam nolemj notikušo uzticēt, citādāk  “cilvēks beigs meklēt palīdzību, jo viņam liksies, ka viņš uzbāžas.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt