Kad māte devās iedzert, Kārlis tika ņemts līdzi. Neskaitāmas reizes viņš esot vests uz svešām mājām, kur vairākas dienas pavadījis briesmīgos apstākļos – badā un bez aprūpes. “Tiešām bija tā, ka stūrītī sēdēju, blakus spainis, pāris metru tālāk māte un visi pārējie piedzērušies guļ vai skandalējas. Un tad ir tā sajūta, ka es zinu, ka nevaru viņiem neko pajautāt. Durvis bija aizslēgtas, lai es neaizmuktu,’’ atminas Kārlis, “bezmaz vai sēdēju sarāvies un lūdzu, ka tētis ātrāk atradīs, kur esmu…”
Arī brīžos, kad citi cilvēki nāca iedzert uz Kārļa mājām, viņam nebija, kur no notiekošā patverties. Viņš atzīst, ka vardarbību šādos momentos piedzīvojis ne tikai no mātes puses: “Bija arī ļoti daudz citu vīriešu, kas nāca uz mūsu mājām, pārsvarā viņi bija tie, kas palaida rokas un mēģināja mani kaut kā iespaidot.”
Kārlis skaidro, ka bērnībā notikušais uz viņu atstājis lielu iespaidu: “Līdz ar sliktām atmiņām vai kaut kādām personības iezīmēm ir nākušas klāt arī mentāla rakstura problēmas.
"Dod pieci 2020"
Labdarības maratonā „Dod pieci” šogad runājam par vardarbības ģimenē mazināšanu.
Maratona laikā saziedotie līdzekļi tiks novirzīti Ziedot.lv ātrās reaģēšanas jeb krīzes fondam, sniedzot finansiālu atbalstu galvenokārt sievietēm un bērniem, kas grib izrauties no apburtā loka – aiziet no vardarbīgām attiecībām –, bet nespēj to izdarīt atbalsta trūkuma dēļ.
Viņš uzskata, ka par notiekošo ir ļoti būtiski ar kādu runāt: “Nekādā gadījumā nedrīkst klusēt un paturēt visu sevī.
Sākot ar to, ka tas neatrisina situāciju, un beidzot arī ar to, ka tieši tas ir iemesls, kāpēc nonāk līdz mentāla rakstura problēmām.” Kārlis uzsver, ka ir ļoti svarīga atgriezeniskā saite no cilvēka, kam nolemj notikušo uzticēt, citādāk “cilvēks beigs meklēt palīdzību, jo viņam liksies, ka viņš uzbāžas.”
