«Savu nacionālo lepnumu nesu sēņu grozā» – tautiešu dzīves pavadone Vācijā Laura Ritenberga-Kindere

Vācijā mītošā Laura Ritenberga-Kindere (Laura Ritenberga-Kinder) ir klātesoša teju visos tautiešu dzīves svarīgākajos notikumos – viņa tulko, vada kāzas, palīdz iestādēs, kārto dokumentāciju. Viņa ar visiem runā tiešu valodu arī par, daudzuprāt, visai neērtām tēmām, nekad negarlaikojas, un ar viņas enerģiju pietiktu nelielas elektrostacijas darbināšanai.

Kopā ar vīru Torstenu viņa audzina trīs mazās meitiņas – sešgadīgo Annalēnu, četrgadīgo Stellu un pastarīti, desmit mēnešus veco Paulīnu. Par pilntiesīgiem ģimenes locekļiem tiek uzskatīts arī pekinietis Rinī un kaķi – Dupsis un Astīte.

Darbs, kas saistīts ar valodu zināšanām un tulkošanu, cieši savijies ar vaļaspriekiem, tāpēc šīs jomas Laura nenošķir un izbauda savu dzīvi pilnā krāšņumā. Viņa var kāzās paraut visus rotaļās; var vilcienā uzrakstīt lugu, ko uzreiz iestudē otrā Vācijas galā; var tiesās būt barga, bet pēc brīža sasmīdināt tiesnesi. Studē doktorantūrā, vada seminārus par daudzvalodību ģimenē un katru gadu Jāņus svin dažādās Vācijas vietās. Sēņu laikā kopā ar suni un vecāko meitu kāpj auto un dodas uz savām slepenajām sēņu vietām Augsburgas piepilsētas mežos. Ar ģimeni plāno reiz pārcelties uz Latviju. Par sevi, sulīgi nosmejoties, saka: “Ar mani ir tā – nedod man ēst, dod tik parunāt!”

Vajag to, kas sarežģīti!

Kad sešpadmitgadīgajai Laurai savulaik vecmāmiņa parādījusi avīzes izgriezumu par iespēju doties apmaiņas braucienā uz Vāciju, nebija šaubu, ka tas jāizmanto. Galu galā Lauras patēvs bija vācietis, un arī skolā galvenā svešvaloda bija vācu. Tā pirmo reizi Laura nokļuva Vācijā, kur gadu mācījās turienes ģimnāzijā. Atgriežoties vēl paspēja nokārtot vidusskolas eksāmenus – lai izlaidumu varētu svinēt ar savu klasi. Pēc tam bijis stingri nolemts stāties aktieru kursā. Diemžēl izrādījās, ka tieši togad aktierus neuzņem… Vajadzēja meklēt citus variantus. Teorētiski iespēju bija daudz – vācu valodas olimpiādē iegūtā sudraba medaļa ļāva bez iestājeksāmeniem iestāties jebkurā Latvijas augstskolā. Izņemot Ventspili.... “Bet man tāds raksturs – ko dod par brīvu un kas nāk viegli, to man nevajag; vajag to, kas ir grūti un sarežģīti, tāpēc, protams, devos uz Ventspils augstskolu! Studēju tulkošanu valodu kombinācijā latviešu-krievu-vācu. Tobrīd tā bija vienīgā šāda veida studiju programma Baltijas valstīs,” stāsta Laura. Trešajā kursā devās praksē uz skaisto Berhtesgādeni, pusotru kilometru augšā kalnos. Viņas darbs bija vadīt bērnu internāta radiostaciju, un, starp citu, līdz pat šim laikam tas ir Vācijā vienīgais tāds bērniem paredzētais radio ar savu frekvenci!

Atgriežoties Latvijā un pabeidzot bakalaura studijas, sekoja sevis meklējumi: kādu laiku Laura strādāja ģimenes uzņēmumā, izstudēja Latvijas Lauksaimniecības universitātē pedagoģiju, vakarskolā mācīja krievu valodu: “Tur, starp citu, man ļoti patika, tā bija brīnišķīga pieredze! Tad nejaušas sakritības rezultātā nokļuvu kādā ļoti tehniskas ievirzes uzņēmumā Vācijā, viņi nodarbojās ar smilšu strūklu iekārtām. Starptautiskajā tirgū tai bija specifiskas problēmas ar postpadomju telpu – tiklīdz tur dzirdēja kādu, kas runā tīrā krievu valodā, tā bizness neveidojās. Tāpēc bija vajadzīgs cilvēks ar akcentu, kas turklāt pārvaldītu arī citas svešvalodas. Tā nu braukāju apkārt, skatījos, kas tad īsti notiek lielajā pasaules tirgū un paralēli Kaizerslauternes Tehniskajā universitātē ieguvu maģistra grādu pieaugušo pedagoģijā. Iepazinos ar savu vīru, vācu juristu, un paliku Vācijā.”

No Latvijas kartes Laura tomēr nepazuda: viņa ir strādājusi par pasniedzēju Latvijas Universitātē, joprojām studē doktorantūrā Ventspils un Liepājas apvienotajā programmā – raksta disertāciju par latviešu un krievu bērniem, kas aug vācu vidē un pati atzīst: “Tjā, rakstu tā lēni un pamatīgi, doktorantūras studiju laikā viena aiz otras paspēja piedzimt trīs meitas! Bet nekas – kas lēni nāk, beigās arī labi atnāk.”

“Trakā profesora” pieeja

Daudzvalodu vide Laurai nav nekas jauns un neparasts, viņa tajā jūtas kā zivs ūdenī. Jau bērnībā ģimenē līdzāspastāvēja četras valodas: pamatā latviešu valoda, bet Lauras mamma bija precējusies ar vācieti, ar kuru pati sarunājās angliski, savukārt no agras bērnības mazo meiteni pieskatīja krievvalodīga auklīte. Arī meitas Laura ar vīru apzināti izvēlējusies audzināt multilingvālā vidē, līdztekus latviešu un vācu valodai par trešo izvēloties krievu valodu: “Jā, zinu, tas ir samērā neparasti. Bet angļu valodu mūsdienās bērni, var teikt, uzsūc it kā pašu no sevis;  itāļu, spāņu, franču – tās viņi var skolā dabūt. Valodas, ko plaši lieto, bet kas grūti nāk – krievu un ķīniešu.

Laura ar vīru Torstenu, mammu Ritmu un meitām

Ar ķīniešu valodu es nekādi nevarētu palīdzēt, atlika krievu! Turklāt tā ir atkal no pavisam citas valodu grupas, kas paver ceļu uz citām slāvu valodām. Mērķtiecīgi meklējām slāvu tautības auklītes, mums bija ļoti jaukas meitenes! Bērni tika sūtīti krievu dārziņā. Tātad manas meitas ir trīsvalodīgas jau no dzimšanas, un labi var redzēt, kā tas uz katru iedarbojas – vecākā bez akcenta runā visās trijās valodās, vidējā lielākoties runā vienā valodā, saprot visas, bet ir, tā sakot, ar viedokli. Ar jaunāko, kurai vēl nav gadiņš, redzēsim, kā būs! Es esmu tāds trakā profesora tips, man pedagogi mēdz teikt – jūs ko, tagad ar tiem bērniem eksperimentējat?! Es saku – nuja, ka eksperimentēju ar saviem bērniem… jo citi jau man savus šim nolūkam nedos!”

Kad bērns dāvanā saņem “fārrādīti ar klingelīti”

Lauras disertācija par audzināšanu daudzvalodu vidē nav tikai tīri teorētisks pētnieciskais darbs, tas ir arī praktisks un burtiskā nozīmē visai dzīvs pasākums. Viņa braukā pa latviešu centriem (protams, ne kovidkrīzes laikā) ar lekciju ciklu “Nesodi savu bērnu, ja viņš tev neatbild latviski!”. Laura vecākiem skaidro, kāpēc bērns kādā brīdī nevēlas atbildēt latviski, kādas ir attīstības fāzes, jo ir lietas, kas ir pētītas un pārbaudītas, un darbojas – praksē varbūt kādam sokas labāk, citam ne tik labi, bet, zinot, kā tas funkcionē, ir zināms, kur meklēt risinājumus: “Pirmkārt, bērnam ir jāizskaidro, kas viņš ir, piemēram – es esmu latviete, tētis ir vācietis, bet tu esi pa pusei latvietis, pa pusei vācietis.

Laura ar vīru un vecākajām meitām

Un, ja bērns stāsta ko vāciski un atsakās to pašu stāstīt latviski, nevajag vaimanāt – vai, mammai tagad sāp sirsniņa! Tā ir emocionālā vardarbība, turklāt bērnam radīsies asociācijas par šo valodu kā par kaut ko negatīvu, sāpīgu. Ieteikums? Sacīt – labi, stāsti vāciski, bet es tev – latviski, lai pārliecinātos, ka esmu visu labi sapratusi! Un, lūk, viņam vārdu krājums un pozitīva pieredze. Kad vēlēsies, viņš runās! Varbūt tas būs tīņu vecumā, kad svarīga identitātes meklēšana, varbūt ātrāk vai vēlāk. Padoties nevajag, bet arī piespiest nevajag. Mēs semināros modelējam situācijas, ar ko te sastopas ikviena jauktā ģimene. Es, piemēram, rādu slaidu, kur bērniņš sajūsmā skrien pie dāvanā saņemtā divriteņa un sauc: “Man ir fārrādītis ar klingelīti!” Izsmejamies un sākam skatīt, kāpēc tad bērni runā vai dara tā un citādi, un ko ar to darīt.”

Protams, valodniecība, tāpat kā pedagoģija, nereti ir subjektīva. Lauras stingrākā pārliecība un ceļš, kuru viņa iet pati: runāt ar bērnu savā dzimtajā valodā. Jo tīru dzimto valodu var iemācīt tikai tās nesējs. Dzīvojot vācu vidē, mītnes zemes valodu bērns iemācīsies tāpat, tam nav vajadzīga māte ar lauzītu, nepareizu vācu valodu: “Māte ir kam citam. Lai, piemēram, nezustu saikne ar vecvecākiem Latvijā, kas ir ļoti svarīga personības attīstības daļa. Ar to es nodarbojos starpdisciplinārā griezumā, iekļaujot tādas jomas kā pedagoģija, socioloģija, valodniecība, antropoloģija,  lai saprastu, kas tad mūs vēlāk padara par to, kas mēs esam, kāpēc vienam ir izteikta sajūta par identitāti un kāpēc citam viņas nav.

Taču latviešu māte, kura vēlas, lai bērns runā latviešu valodā, – tā ir tikai monētas viena puse. Tur ir arī vācu tēvs, kuram varbūt liekas – ei, man te aiz muguras tiek veidota kaut kāda slepenā frakcija, es nesaprotu, ko viņi tur runā un dara! Tāpēc ir bijuši semināri, kur es aicinu ņemt līdzi otras pusītes, un tas ir bijis ļoti svētīgi visiem. Tik naiva es neesmu, ka nu atnākšu, pateikšu, kā visiem būs dzīvot,  un jau rīt visi arī dzīvos lieliski un pareizi. Bet, ja kaut viens būs mani sadzirdējis un kaut viens bērns izaugs daudzvalodu vidē vieglāk, bez vainas sajūtas, tad es savu darbu esmu izdarījusi. Tas ir tas, kas mani dzen uz priekšu un kāpēc es neapstājos.”

Tautiešu riņķa dancis

Savukārt tiešajā darbā, tiesās, Laura izmanto katru iespēju, lai pastāstītu par Latviju. Viņa ir Bavārijā un, iespējams, šobrīd arī visā Vācijā vienīgā zvērinātā tiesu tulce latviešu, krievu, vācu valodu kombinācijām: “Stāstu, kas mēs esam, kas ir pilsoņu pases un nepilsoņu pases, kāpēc esam šeit un ko mēs te visi darām. Ja man pretī ir tiesneši ar labu humora izjūtu, tad pajokoju. Piemēram, nu tā ir, ka ik pa brīdim kāds mūsu tautietis braucis “zem promilēm”. Un ļoti bieži tiesnesis nosmej – nuja, šņabis jau jums laikam ir nacionālais dzēriens, uz ko es smejos pretī un saku – nē, mūsējais ir alus! Nevis distancēties un apvainoties, bet meklēt sarunu. Tas, protams, arī nav tā, ka es sēžu tiesā, apkārusies ar auseklīšiem un skandēju tautasdziesmas, bet es tiešām izmantoju katru iespēju par mums stāstīt. Tad man mēdz teikt – vai, jums jau gan tāda nacionālā ādere! Jā, mums ir. Jā, man ir svarīgi, lai tie, kas mūsu cilvēkus sastop, lai viņi zina, ko viņi ir sastapuši, kas mēs tādi esam. Nevis kārtējie anonīmie ārzemnieki.”

Lauras darbā labi jūt izceļošanas viļņus, viņa daudziem tautiešiem ir kā dzīves pavadonis – sākot no brīža, kad tikko atbraukuši uz Vāciju un jākārto un jātulko neskaitāmi dokumenti. Vēlāk daudzi te reģistrē laulību, tad dzimst bērni. Kāds brauc prom, kāds aiziet viņsaulē un ceļo uz dzimteni citā ceļā…  Tulce teic – nu esot noslēdzies pirmais loks: pāri, kuri ar viņas palīdzību precējās, nu saucot talkā pie šķiršanās procedūras…

Laura smejas – latvieši vispār esot interesanta tauta! Prot pielāgoties, bet izteikti visur dzīvo savu dzīvi. Un tas ietekmē arī attiecības ar valodām, ko Laurai kā attiecīgās jomas pētniecei, protams, ir īpaši interesanti fiksēt, bez vērtējuma, vienkārši kā novērojumu: “Šķiet, tā ir atbilde, kāpēc ļoti daudzi latvieši Vācijā runā sliktā vācu valodā. Cilvēks dzīvo savu dzīvi, strādā, piemēram, par kurjeru, izvadā pakas un tālāk par “Guten Tag! Ihr Paket!” (vācu val: “Labdien! Jūsu paciņa!”) nav ticis. Darba stundas ir garas, vide ļoti noslēgta. Mājās nereti ir sieva mājsaimniece, kas beigusi integrācijas kursa pirmo līmeni, šo to saprot, uz veikalu aiziet var, bet runāt kautrējas, trūkst arī aktīvas saskarsmes ar dzīvo valodu. Un tā viņi abi dzīvo piecus, desmit gadus, reizēm divdesmit. Parasti pie ārsta un veikalā kaut kā tiek galā, ja vajag ko specifiskāku – kāds nāk līdzi tulkot. Tā ir situācija, kurā dzīvo liela daļa tautiešu. Tad ir cilvēki, kuriem ir mazi bērni – vācu valoda, kādā viņi runā, ir tā, ko bērni nes mājās no bērnudārza vai skolas. Vēl ir tādi, kas strādā krievu kolektīvos un jauc iekšā latviešu valodā vācu vārdus ar slāvu akcentu un otrādi; tur rodas tāda ļoti interesanta latviešu-vācu-krievu valoda. Tad ir vēl daudz latviešu, kas šeit ir beiguši augstskolu, strādā izteikti vāciskos kolektīvos, vācu koncernos, un viņi jau nereti pat ir vairāk vācvalodīgi nekā latviešvalodīgi. Tāpēc arī saku, ka latvieši –  tā ir visa varavīksne “no-līdz”. Mums te nav savu kvartālu, latviešu ciemu un izteiktu kopienu, līdz ar to katrs cilvēks piemērojas tam, kādā vidē viņš ir nonācis. Un tādas ir gan valodas zināšanas, gan valodas vajadzības. Tā notiek arī citās zemēs. Mūsu nacionālās īpatnības. Tas tāds novērojums.”

Vēl – latviešu kopienas katrā vietā, pat vienas mītnes zemes ietvaros ir ļoti atšķirīgas – katrā ar savu iekšējo mentalitāti, raksturu. Minhenē tā ir viena, Minsterē, Berlīnē, Freiburgā – atkal pavisam cita. Un tomēr katrs atsevišķais kodols funkcionē līdzīgi citiem – kopā visiem kaut kas ir, bet arī katrs latvietis ir it kā tomēr pats par sevi.  Ik pa laikam citi sakrīt uz nerviem, un tad ir tāds iekšējs “viss, man pietiek…”, bet paiet trīs nedēļas, divi mēneši, un viņš atkal ir klāt un piedalās kopīgā lietā, jo tomēr iekšējais nemiers urda kaut ko kopā radīt un darīt. “Tādi mēs vienkārši esam! To vajag pieņemt un neiespringt,” uzskata Laura. “Man liekas, lai justos labi svešā vidē, liela māksla ir nepazaudēt sevi starp svešajiem un starp savējiem, jo latviešiem nereti piemīt tāda  tendence: atbrauc, tad aši meklē kādus latviešus, pēc tam – ai, visi mūsējie ir, nu, stulbi. Bet lietuvieši – tie gan ir normāli! Vēlāk normāli šķiet, piemēram, poļi. Tad krievi. Tad vācieši. Tad vienā brīdī visi ir stulbeņi, sēžu viens. Tad atceras – kaut kur ir pāris latvieši, es taču arī esmu latvietis… un sākas atkal riņķis! To te ejam diezgan bieži, nepajautājot sev – vai tad Latvijā patiesi viss bija tik ļoti citādāk? Un vienmēr vainīgs kāds cits, kurš – atkarīgs no noskaņojuma. Mūsu tautai tas ir diezgan tipiski, tikai paši to nereti piemirstam.”

Luga 600 kilometru ilgumā

Pati Laura smejas, ka “lai aizmuktu no latviešiem, es aizbraucu pie latviešiem citur”. Jau trešo sezonu (šo, protams, neklātienē) viņa vada diasporas amatierteātra trupu “Ezīši'' Latviešu centrā Minsterē, kas ir 600 km attālumā no Lauras mītnesvietas Augsburgas.

Teātris viņai ir, kā mēdz teikt, asinīs, jo viņa augusi izcilās aktrises un režisores Dzidras Ritenbergas ģimenē – Laura ir viņas brāļa mazmeita un krustmeita Dz. Ritenbergas meitai. Studēt aktieros liktenis nebija lēmis, bet Lauras dzīvē teātris allaž bijis klātesošs – jau vidusskolas laikā viņa piedalījās bērnu vasaras teātra nometnē; absolvējot masu pasākumu režisoru kursu, pārņēmusi mazo grupiņu vadību. Savukārt, studējot augstskolā, Laura vadīja savu teātra studiju “Asara”. Aizbraucot uz Vāciju, sekojis “klusais laiks”, kad teātris uz vairākiem gadiem dziļi noglabāts. Līdz kādam liktenīgam zvanam: “Mana krustmāte Žeņa tajā laikā Latviešu centrā Minsterē diriģēja kori. Vienā trako ideju dullumā esot pieteikušies uz amatierteātru festivālu  “Laipa”.

Lauras Ritenberas-Kinderes vadītā Minsteres latviešu amatiertrupa “Ezīši” pēc pirmizrādes. Laura – vidū.

Viss jau būtu labi, tikai nebija ne teātra, ne lugas, ne režisora, bet festivāls pēc četriem mēnešiem... Laikam jau būšot jāatsaka. Es saku – tad nu gan problēma uzrakstīt scenāriju un uzlikt uz skatuves! Jā, bet kas to darīšot? Es teicu – aizbraukšu un izdarīšu! Ar vilcienu braucot uz Minsteri, sešās stundās uzrakstīju viencēliena lugu, aizbraucu, sadalījām lomas, un pēc desmit mēģinājumiem ar labiem panākumiem startējām Briselē diasporas teātru festivālā. Ar to sākās mūsu “Ezīši”. Šajā trupā patiesi darbojas cilvēki ar teātri sirdī. Patiesībā viņi visi ir ļoti talantīgi un ar to lielo priekšrocību, ka paši neapzinās, cik ļoti. Tā bija arī mana lielā motivācija reizi vai divreiz mēnesī mērot 1200 kilometrus uz mēģinājumiem…. Reanimēju savas ilgas pēc teātra. Tā mēs dzīvojamies. Nu, tagad attālināti.”

Kultūru saliedēšana turbotempā

Patiesībā jau arī cits Lauras vaļasprieks, kas dabiski izdīdzis kā oficiālā darba atzars, turpat rada teātrim vien ir – viņa vada kāzas divās valodās. Ne tikai tulko, kārto dokumentāciju, bet, ja pāris vēlas, uzņemas vadīšanu. Viņai nav nekādu problēmu ne uzrakstīt scenāriju, ne mičošanā nospēlēt dziesmu uz ģitāras, ne novadīt rotaļas. Pati smejas – satiekoties un sadarbība veidojoties ar tiem pāriem, ar ko ir uz viena viļņa: “Ļoti reti cilvēki attiecībā uz mani ietur neitrālu, vienaldzīgu pozīciju, es parasti vai nu patīku, vai nepatīku! Tad nu ar tiem, ar ko saskan, kopā izveidojam to, ko viņi vēlas.”

Jaunlaulātie mēdz būt visai dažādi: parasti jau, protams, latviešu-vācu pāri, arī tādi, kas precas Austrijā; latviešu-vācu pāri, kas brauc svinēt uz Latviju; ir arī viendzimuma pāri, kas brauc no Latvijas uz Vāciju precēties, jo te tas atļauts.

Laura Ritenberga-Kindere vada kāzas divās valodās

Vairākvalodu kāzu galvenā atšķirība no “parastām kāzām” laikam jau esot tā, ka te satiekas divas pasaules, divas dažādas tradīcijas, vides, pasaules uzskati un priekšstati par svinēšanu vispār: “Es parasti abas puses aicinu nest līdzi tradīcijas katram no savas vides. Mans uzdevums ir sapīt viņus visus vienā bizē, lai latvieši redzētu, ka arī vāciešiem ir tradīcijas, un lai vācieši redzētu mūsējās. Ar sausu muti staigāju riņķī skaidrojot, kas tas ir un kāpēc tā dara, kas ir šie mistiskie rituāli. Parasti mums ir atsevišķa daļa, kurā interaktīvas spēles veidā mēģinu vienai pusei parādīt interesantus, atmiņā paliekošus faktus – vāciešiem par Latviju, latviešiem – par Vāciju. Lai, aizbraucot mājās, nebūtu tā situācija – ai, es biju kāzās, draugs apprecējās ar Ilzi, un viņa ir no… ē, neatceros. Mēs spēlējam spēles ar latviešiem vāciski, ar vāciešiem – latviski. Jo jautrāk, jo labāk. Tas, ko es mēģinu izdarīt – tā ir divu pasauļu saliedēšana turbotempā. Jo viņi jau visi ir atnākuši uz burziņu, un tad, kad satiekas šīs divas pasaules, ir svarīgi, lai visi ir priecīgi un visiem ir forši. Jaunais pāris nevēlas, lai kāzās būtu divas atsevišķas frakcijas, katra savā stūrī. Un tā nu es visa vakara gaitā būvēju tiltus.”

Laura min arī dažas “nacionālās īpatnības”, kuru izpausmes pastiprināti nākas uzmanīt… Piemēram, daudziem vāciešiem liekas pilnīgi normāli, ieraugot mūs, raut augšā glāzes un saukt "На здоровье!" (krievu valodas teiciens; ārzemnieki Holivudas filmu iespaidā ne pārāk pareizi uzskata to par slavenāko krievu tostu). Savukārt latviešiem, īpaši ne jaunākās paaudzes, traki smieklīgi šķiet iekliegties “Hände hoch!” (vācu val.: “Rokas augšā!; saistās ar padomju filmām par Otro pasaules karu.). Tie ir momenti, kuri jānovērš, lai kāda no pusēm nesāk bozties. Līdz dūru vicināšanai gan neesot nonācis – nav mūsu mentalitātes garā. “Bet jaunajam pārim vienmēr saku, ka tā ir viņu diena un tai jābūt tādai, kādu to grib redzēt viņi, nevis radinieki vai kaimiņi. Ja abi gribētu, lai kāds izkaujas, nu, es noorganizētu, lai kāds izkaujas!” kāzu vadītāja nosmej.

Sēnes un saknes

Bet sēņu laikā Laura kāpj mašīnā un divreiz nedēļā dodas sēņot: “Un man ir tipisks latviešu netikums – es nevienam nestāstu, kur! Mana vecākā meita arī sēņo no divarpus gadu vecuma, atspērusies, stundām. Annalēna vienmēr pārbauda, vai vēl kāds bez mums nav bijis. Šobrīd tajā mežā esam vienīgās, kas lasa sēnes. Mana mamma ir liela sēņotāja, ieradināja manu vecāko meitu, un man nekas neatlika, kā atrast mežu arī te tuvumā Es nesu savu nacionālo lepnumu sēņu grozā.”

Laura par savu mammu saka – mans brandmūris. Sievietēm Lauras dzimtā allaž bijusi liela nozīme – tās ir spēcīgas un ar izteiktu personību: “Pa lielai daļai mani ir veidojusi vecmāmiņa, mātes māte. Mana mamma arī ir spēcīga sieviete. Tas gan nenozīmē, ka mūsu ģimenē nav vīriešu, viņi ir – interesanti, aktīvi un humora pilni. Bet būtībā tas, kāda esmu un cik daudz esmu sasniegusi, lielākoties ir manas vecmāmiņas nopelns. Viņa bija dzinulis it visam, neļāva padoties, apstāties. Kad man vienā nedēļā bija gan iestājeksāmeni doktorantūrā, gan pozitīvs grūtniecības tests, viņa bija tā, kas teica – mūsu ģimenē vēl neviens šāda iemesla pēc nav nebeidzis augstskolu!

Pirmo valsts eksāmenu es liku ar četrus mēnešus vecu pirmo meitu, otro – ar pusgadu vecu nākamo. Un īstenībā tās jau arī ir manas Latvijas saknes. Tāpēc, kad vecmāmiņa aizgāja, man bija sajūta, ka man kāds vienu sakni būtu noņēmis. Lai gan saknes jau ieaug mūsos. Ja tās tur ir, tās nekur nepazūd. Un man vienmēr durvis bijušas vaļā, vienmēr ģimenē mani ir gaidījuši, nekad aizbraucot nav bijis sajūtas, ka esmu vienkārši ciemiņš. Arī dzimtenē. Manas mājas ir gan Latvijā, gan Vācijā.”

Laurai un vīram Torstenam gan ir pavisam konkrēta doma pārcelties dzīvot uz Latviju. Ja nebūtu vīra atbalsta un sapratnes, iespējams, dzīve veidotos citāda: “Es ļoti bieži strādāju par tapiņu visiem caurumiem, par korķi visām pudelēm. Protams, es spēju tā funkcionēt, pateicoties vīra atbalstam. Arī trīsvalodīgā audzināšana tik nepiespiesti nevarētu notikt, ja viņš nespēlētu līdzi šim lēmumam.

Vīrs saprot latviešu valodu, jau mūsu satikšanās laikā pa kluso bija mācījies, lai mani pārsteigtu. Tas, ka viņš saprot meitas, ir liela priekšrocība, viņas nekad nav jāpārtrauc, lai kādā valodā runātu. Arī pārcelties uz dzīvi Latvijā vīrs būtu ar mieru. Pretējā gadījumā mūsu savienība nemaz nebūtu bijusi iespējama! Ne jau tāpēc, ka es viņu grasītos piespiest, nē, viņš vienkārši zina, kā funkcionēju es, un es zinu, kā funkcionē viņš. Pārcelšanās ideja ik pa laikam aktualizējas, patiesībā bija plāns būt atpakaļ Latvijā uz manas vecākās meitas pirmo klasi, tas būtu šogad. Bet, kā jau nereti gadās, Likteņtēvs mēdz ieviest savas korekcijas, un šobrīd esam izlēmuši ļauties situācijai. Doma par dzīvi Latvijā nav atmesta, tikai laika nogrieznis vēl nav definēts.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt