Ikviens bērns no astoņdesmitiem gadiem noteikti atceras bērnu filmu “Saulessvece”. Lai gan kopš filmēšanas ir pagājuši 30 gadi, bērnu ikdienas problēmas līdzīgas ir arī mūsdienās. Filmas režisore Lūcija Ločmele ar prieku atceras filmas tapšanu.
"Tur bija kinostudija, tur bija ražošana. Tā nebija muļļāšanas, tas bija darbs un tas bija skaisti ka tika izdzīvotai visi procesi, visi periodi, piemēram, no idejas līdz scenārija uzrakstīšanai, tad sagatavošanās periods, tad aktieru atlase, vietu atlase, filmēšana, montāža, skaņas ierakstīšana. Tas bija viss vienā elpas vilcienā un tas bija brīnišķīgi," stāsta režisore Lūcija Ločmele. "Bērnu asara nav mākslas vērta, tā teica Dostojevskis. Tad es arī tādus uzdevumus tik smagus nedodu."
Lūcija Ločmele režisējusi pilnmetrāžas spēlfilmas bērnu un jauniešu auditorijai līdz 90 gadu sākumam. Ar Lielā Kristapa balvas statueti kabatā Lūcija Ločmele no Kinostudijas pievērsās televīzijai.
Uz jautājumu, vai pietrūkst filmu veidošanas, Lūcija atbild: "Protams, ka pietrūkst. Ļoti pietrūkst."
Režisore atklāj, ka vēlme veidot kino nav nekur pazudusi un vienīgais “klupšanas akmens” ir veca gadu gājuma režisoru nenovērtēšana filmu finansēšanas konkursos.
"Cilvēks strādā tik ilgi, kamēr viņam ir enerģija," uzsver Lūcija. "Nav svarīgi, cik tev ir gadu, ja tev ir enerģija un ja tev ir attieksme pret pasauli un tu gribi kaut ko pateikt un iestāties par kaut ko, tad dari to."
Šodien Lūcija ir starp diviem kontinentiem - Latviju un Austrāliju. Latvijā kā Kinematogrāfistu savienības biedre Lūcija iesaistas vairāku kino pasākumu organizēšanā, bet uz Austrāliju dodas, jo ģimenes mērķu vadīta.
"Šī maiņa ir vajadzīga, šī akumulācija. Cilvēkam vajag iespaidus un sevišķi radošam cilvēkam. Un latvieši ir ļoti radoši cilvēki. Vispār kā tauta ir radoša visās sfērās," skaidro režisore.
Pēc rudenīgās pastaigas Lūcija Ločmele pauž savu moto: "Ja tu nezini kā rīkoties, tad rīkojies cilvēcīgi."
