«Saslimt» ar breiku. «Statistiskā tautieša» Avvakuma Petrova stāsts

37 gadus vecais Avvakums Petrovs dzīvo Salaspilī un viņa hobijs un nodarbošanās vienlaikus ir breika deja. Viņš 20 gadus vada nodarbības breikā un cer, ka Salaspilī tuvāko gadu laikā tiks izveidota multifunkcionāla zāle. "Cīnos par to, lai Salaspilī parādītos pirmā sava zāle, kur varētu ne tikai dejot breika dejas, bet arī nodarboties ar sitaminstrumentiem, varētu apmācīt foto un videomākslas pamatus, lai tur būtu skaņas ierakstu studija. Es varēšu ierakstīt savas dziesmas," stāsta Avvakums – viens no 100 "statistiskajiem tautiešiem". 

Avvakuma Petrova stāsts (krievu valodā)Ella Semjonova
    Vīrietis atzīst, ka breikam pievērsies salīdzinoši vēlu – 17 gadu vecumā. Šāda izvēle, kā stāsta vīrietis, ir saprotama –  viņš visu mūžu bijis "hiperaktīvs". Paticis lekt, mest kūleņus, nodarboties ar karatē, brīvo cīņu, tuvcīņu, taču tajā visā "kaut kā pietrūcis".

     

    "Kas es pirmo reizi ieraudzīju breiku, es "saslimu"," stāsta vīrietis. "Breiks izrādījās man piemērots. Tas, ko es esmu meklējis visu dzīvi."

    Pirmā saskare ar breiku bijusi kādā pasākumā "maskačkā", kur Avvakums redzējis sava kursa biedra uzstāšanos. "Es viņam teicu: "Ved mani tur, kur šo māca". Es pat nesapratu, kas tas ir." 

    Sava loma nodarbes izvēlē bijusi arī tēvam, kurš bijis fizkultūras skolotājs. "Es redzēju, kā viņš vada. Esmu arī novērojis, kā darbojas pasniedzēji dažādos pulciņos. Taču pārsvarā laikam tētis ir devis tādu pamatu. Un man iekšēji bija sajūta, tā arī aizgāja."

    Statistiskie tautieši

    Cik atklāts un laimīgs ir mūsu vidējais statistiskais tautietis. To Latvijas Radio Ziņu dienests un LSM.lv skaidro projektā "Statistiskie tautieši". Tie ir 100 unikāli cilvēkstāsti par "cilvēku parasto", kas stāsta arī, cik laimīgi viņi jūtas. Arī Tu vari ar viņiem salīdzināties? 
    Avvakums virpirms centies kļūt par galdnieku, taču arodskolu pēc otrā kursa pametis, jo, kā pats stāsta, nav varējis nosēdēt klasē. Pēc tam sācis strādāt par oficiantu, pavāru. Darbā mēdzis ik pa laikam atvēlēt laiku breikam.

     

    Blakus darba vietai bija kultūras nams, kur viņš saticis savu bijušo mūzikas pulciņa vadītāja, kura tur strādāja privātskolā.

    Šī satikšana bija būtiska Avvakuma tālākajā izaugsmē.

    Viņš savai bijušajai mūzikas pulciņa vadītājai parādījis dažus breika elementus, un viņa solījusi parunāt ar privātskolas direktoru par darba iespējām. "Burtiski nākamajā dienā es aizbraucu uz to skolu, parādīju, ko spēju, mani paņēma, un es sāku pasniegt," viņš stāsta.

    Tas notika pirms nepilniem 20 gadiem, un tobrīd Avvakums ar breika deju nodarbojās vien otro gadu. "Es gribēju vadīt, taču domāju, ka to darīšu pēc kādiem 5-8 gadiem," stāsta vīrietis, atzīstot, ka privātskolas bērniem ātri vien zudusi interese par breiku. Taču viens no viņiem arvien dejo.

    Tagad Avvakums vada breika nodarbības Salaspilī īrētās telpās un cer, ka līdz nākamā gada rudenim pilsētā dejošanai būs izveidota multifunkcionāla zāle.

    "Tad, kad man būs sava [multifunkcionālā] zāle, es būšu ļoti laimīgs, bet tagad esmu vienkārši laimīgs," atzīst vīrietis,  norādot, ka laimīgs ir, jo nodarbojas ar to, kas viņam patīk, un ir laba ģimene, kurā aug trīs dēli. 

    Avvakums saka, ka zālē gribētu realizēt savus radošos projektus. Otrs darbs pēc breika nodarbībām ir filmēšana un montēšana. Tāpat Avvakums vēlētos ierakstīt savas dziesmas.

    "Man ir aptuveni 20 dziesmas, kas gaida savu kārtu jau 10, 5, 3 gadus. Tās vēl aizvien ir ļoti emocionālas un nedod mieru. Es ceru, ka varēšu ierakstīt savas dziesmas studijā, kas arī atradīsies zālē."

    0 komentāri
    Pievienot komentāru
    Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
    Cilvēkstāsti
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti