Līdz 10. klasei mācījies Rīnūžu vidusskolā, par kuru ne tik sen rakstīja “Re: Baltica”. Vai tā patiešām ir tik problemātiska?
Vecmīlgrāvis ir viens no Rīgas nabadzīgākajiem rajoniem, un to var just. Tomēr mēs, bērni, visi dzīvojām draudzīgi. Pašā skolā nebija nekā īpaši krimināla, bet, kad ej pa rajonu… Tur agri sāk dzert, smēķēt, kauties. Principā – esmu ļoti pateicīgs šai pieredzei. Kad iestājos 1. ģimnāzijā, tur daudzi bērni bija… “inkubētāki”, viņi nedzīvoja rajona riska apstākļos.
Kad izlēmi pāriet uz 1. ģimnāziju – vai šaubas bija?
Jā. Latviski nemaz tik labi nepratu runāt – iemācījos 16-17 gadu vecumā, jau ģimnāzijā. Rīnūžos biju savā ziņā zvaigzne, pateicoties panākumiem olimpiādēs, bet ģimnāzijā visi ir varen gudri. Upurēju skolotāju labvēlīgāku attieksmi, ļoti uztraucos un mani vecāki arī nebija pārliecināti…
Piemēram, 16 gadu vecumā ne pārāk orientējos krievu un latviešu tēmā. Jā, zināju, ka ir ažiotāža ap 9. maiju, tomēr izjutu to tikai 1. ģimnāzijā, kad…
Ko? Piespraudi Georga (Sv. Jura) lentīti?
Pats lentītes nespraudu, nekādas. Taču bija bērni, kas nāca uz ģimnāziju ar Georga lentīti, jā. Tur redzēju – kāda meitene ar šo lentīti atnāca, un daudzi klasesbiedri uz viņu nikni skatījās. Kad mācies Rīnūžos, nezini par jautājuma otru pusi…
Jāsaprot, ka nevienam nav absolūta monopola uz objektivitāti. Viņiem ir sāpīgi, viņiem Georga lentīte simbolizē kaut ko citu, nekā vairākumam krievu. Tomēr vienmēr var par to parunāt.
Tu saki, ka latviešu valodu iemācījies tikai 16-17 gadu vecumā. Kā tas iespējams, ja pirmos deviņus gadus mācījies divvalodu skolā?
Savā klasē pēc latviešu valodas zināšanām biju 3.-4. vietā, taču nekad nejutos pārliecināts. Domāju, ka problēma ir metodikā. Krievu skolā latviešu valodu mācās tā – lasi kaudzi XIX gadsimta latviešu rakstnieku. Zinu visu Blaumani. Tomēr tā ir tāda veclatviešu valoda, bez mūsdienu sulīguma un pikantuma. Rezultāts bija tāds, ka sākumā 1. ģimnāzijā vispār nevarēju uzturēt sarunu.
Esmu lasījis, ka krievu bērniem, kas pārgājuši mācīties latviešu skolās, ir dažāda pieredze – sākot no gadījumiem, kad viss ir normāli un starpnacionālo konfliktu nav, līdz piemēriem, kad par viedokļiem, kas atšķiras no vispārpieņemtā latviešu diskursa, bērnu sabiedrība uz tevi izdara spiedienu, pat terorizē.
(Smaida.) Skaidrs, ka bērni ir kā “dzīvnieki”. Kad 10. klasē mums ģimnāzijā bija strīds par LGBT, lielākā daļa, kādi deviņi cilvēki, man par pārsteigumu, bija kategoriski pret - piemēram, teica, ka ar šiem cilvēkiem nesarokosies. Manā pusē bija kādi pieci cilvēki.
Oho. Labākā skola, nākamā elite.
Tā bija konkrēti mana klase, kas bija tāda. Un, tiklīdz es paudu viedokli – “nu ko jūs, tas taču ir absolūti normāli!”, mani mēģināja “noēst”. Tomēr gadu vēlāk viņiem jau ir cits viedoklis. Tas, ka bērni neprot normāli, pa labam, pateikt to, ka nepiekrīt, ir saprotami. Nedomāju, ka tā pati nevienprātība par 9. maija tēmu, kas ir nepareizi noformulēta, ir aktuāla latviešu un krievu attiecību problēma bērnu vidē. Tie vienkārši ir bērni… viņi ir tādi vertuhaji (cietumsargi – žargona vārds krievu val.) (Smejas.)
Vai 9. maijs tev ir svētki?
Mana ģimene atzīmē, un pirms pārcelšanās uz Angliju es gāju pie pieminekļa. Tiek stāstīts, ka šis datums tiek izmantots tikai kopš 2000. gada kā daļa no politiskās propagandas, taču tā nav taisnība.
Mana vecmāmiņa, kara bērns, stāstīja, ka 40. gadu beigās un 50. gados viņu ciemā pie Pleskavas galvenie svētki bija nevis dzimšanas diena, nevis Ziemassvētki, bet tieši 9. maijs.
Krieviem tie ir tādi kā tautas svētki, un tas man ir pilnīgi skaidrs. Turklāt ar laiku sapratu, ka vajag kaut kā iemācīties šo dienu savienot ar izpratni, ko tas nozīmē latviešiem.
[Aldis] Gobzems – viņu vai nu mīl, vai nu ienīst, tomēr viņam pirms 9. maija bija tik labs ieraksts “Facebook”. Viņš saka: latviešiem tie nav svētki, jo automātiski ir asociācija – 9. maijs nozīmē brīvības atņemšanu Latvijai. Bet krieviem tādas asociācijas nav. Vainot krievus par to, ka viņiem nav tādas asociācijas, nav korekti. Taču arī vainot latviešus par to, ka viņiem tāda asociācija ir, nav korekti.
Intervijā ar [Valdi] Zatleru tu teici par Latvijas okupāciju, ka “skumjš ir ne tikai okupācijas fakts, bet arī tas, ka mēs okupācijai nepretojāmies četrdesmitajā gadā”. Es akcentēju šo “mēs”. Bet jautājumā par 9. maiju tu asociē sevi ar ģimenes vēsturi un vecmāmiņu no Pleskavas apkārtnes. Iznāk dubultā identitāte – “mēs okupējām mūs”?
Es ne īpaši jūtu, kā mani… (Aizdomājas.) Hm, interesanti, jā… Man visas saknes… visi vectētiņi un vecmāmiņas dzimušas aiz Latvijas robežām… (Pauze). Skaidrs, ka tās ir spēcīgi konfliktējošas identitātes. Piemēram, es reiz runāju ar Daini Īvānu, viņš manā uztverē ir ļoti cienījams cilvēks, lai gan turpina stāstīt, ka Latvijas rusifikācija Padomju Savienības laikā – tas bija klusais genocīds. Un atkal – absolūti var saprast šo apgalvojumu no latvieša redzes viedokļa – ka lēnām tika samazināts latviešu īpatsvars šajā zemē, un tu baidies, ka galu galā tev vairs šeit nebūs politiskās varas.
Tomēr – kā man izturēties pret šo frāzi, ja esmu krievs, un principā vienīgais iemesls, kāpēc pašlaik esmu Latvijā, ir tā rusifikācija, kuru viņš demonizē?
Domāju, ka no sociālā taktiskuma viedokļa par to vienkārši jābeidz runāt. Jāatceras, ka bijis šāds moments vēsturē, bet galu galā esmu šeit tāpēc, ka notika rusifikācija. Man nav nekā cita, izņemot Latviju. Man nav Krievijas, man nav Ukrainas.
Tāpēc es esmu Latvijas tauta, esmu krievs, un man ir saknes Krievijā…
Redzi, nevaru par to pateikt neko gudru. (Smejas.)
Olga Procevska 2013. gadā uzrakstīja ironisku “labā krieva uzvedības kodeksu” – neatzīmēt 9. maiju, neinteresēties par krievu kopienas lietām, ironizēt par “Saskaņu” un nicināt lindermaniešus, neatgādināt, ka Tautas frontes programmā bija paredzēta pilsonība visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri savu nākotni saista ar Latviju (naturalizācija visiem kļuva pieejama tikai 1999. gadā), un tā tālāk.
Jā, esmu lasījis. Procevska man patīk.
Es tajā neatradu nevienu punktu, kas ļautu tevi uzskatīt par “labo krievu”.
Par “Saskaņu” nekad neesmu balsojis – domāju, ka Rīgu viņi padarījuši par barotni. Es ar absolūtu līdzpārdzīvojumu izturos pret 1940. gada Latvijas vēsturi. Par 9. maiju… 12. klasē es atrados vidē, kur pret 9. maiju visiem ir ļoti negatīva attieksme, un tad man radās pirmais asais iekšējais konflikts. Jo es zināju, ka mana ģimene dodas [pie pieminekļa], bet visi mani…
Bet līdz 12. klasei iekšējā konflikta nebija?
Droši vien nebiju pietiekami gudrs un drīzāk peldēju pa straumi. Apmēram tā – māte sauc braukt, bet es saku – nē, mēs ar puikām spēlēsimies. Bet 12. klasē sapratu, ka tas ir svarīgi. Uzrakstīju runu politikas stundai, taču skolotāja neatļāva to nolasīt. Es saskumu un devos pie sava visnacionālistiskāk noskaņotā klasesbiedra un pie kādas skolotājas un atklāju savu sirdi – cik sāpīgi, es nevaru noformulēt, neesmu vēl pietiekami gudrs, lai paskaidrotu, kāpēc man sāp. Taču es saprotu, ka viens man saka vienu, otrs kaut ko citu, citi vēl kaut ko citu, un kam lai tic, un vai tiešām es varu nodot ģimenes tradīciju…
Aha, “tāpēc, ka krievs”.
(Smejas.) Jā, jā. Un galu galā tā bija pārsteidzoša diena. Jo mans visradikālāk noskaņotais klasesbiedrs, supernacionālis, un mana skolotāja kopā ar mani 9. maijā iekāpa tramvajā, un mēs braucām pie pieminekļa. Mans klasesbiedrs tur bija pirmo reizi. Viņš vienmēr šo pieminekli sauca par fallu. Un mēs ieradāmies, es noliku puķīti, viņi stāvēja maliņā, domāja par kaut ko savu. Droši vien redzēja, ka nav tā, ka tur tikai kaut kādi “dzīvnieki” dzer.
Varu intelektuāli saprast, ka uzvara pār fašismu ir ļoti diži svētki. Tomēr emocionāli neizjūtu tieši svētkus – pie pieminekļa domāju par saviem vectētiņiem. Un varu saprast, ko izjūt mani biedri, kuri to asociē ar izsūtīšanām. Man arī sirds asiņo, esmu gatavs raudāt kopā ar viņiem. Tomēr man tur prātā neienāk priecāties, ka Latviju četrdesmitajā gadā okupēja. Un mani vecāki nepilsoņi, par spīti stereotipam, ka “viņi tur priecājas par okupāciju”, par to noteikti nedomā un nepriecājas. Tāpat arī citi man pazīstami cilvēki.
Tu saki – man ir tikai Latvija. Turklāt nesenā diskusijā tu teici, ka daudzi krievi, tostarp tu, sliecas neticēt valstij.
Kad mēs jau pēc intervijas runājām ar Zatleru, viņš izstāstīja savu teoriju par “etnisko instinktu”. Mums visiem ir kaut kāds sentiments, kuru kultivē tas, ko mēs dzirdam ziņās. Piemērs, kas dziļi iespiedies atmiņā – kad prezidents Levits pagājušajā gadā teica: absurdi, ka Latvijā tikai 60% cilvēku lieto latviešu valodu (pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, latviešu valoda 2017. gadā bija dzimtā 61% iedzīvotāju – S.P.)
Attiecīgi, pēc viņa loģikas, es esmu problēma un daļa no absurda.
Līdz ar to, kad Levits kaut ko pateiks par citu tēmu, ieslēdzas zināms instinkts tam neuzticēties.
Inteliģenta pienākums ir šos instinktus apspiest. Bet cik tad var, un visiem tam nepietiek spēku… Es mēģinu. Taču, kad kārtējo reizi tiek runāts par latviešu un krievu jautājumu un ar mani par šīm tēmām runā absolūti netaktiski, katru reizi, norijot darvas karoti, uzdod sev jautājumu – vai man to vajag?
Ko jūt Ņikita Trojanskis, kad viņam intervijā Inga Spriņģe var mierīgi pateikt, cik sarežģīti viņai bija atrast televīzijas raidījumam varoni - “saprātīgu krievu”?
Vainot Ingu par šo frāzi var, bet es domāju, ka tā ir daļa no lielas problēmas. Inga, ja tā var teikt, ir Latvijas krievu draugs. Ticu, ka viņa ir ļoti godīgs un labs cilvēks. Bet šajā gadījumā viņa pakļāvās diskursam, jo tā ir atļauts teikt. Lai gan tā ir absolūti vulgāra frāze - “adekvāts krievs”. Kad es saviem biedriem latviešiem to skaidroju, viņi arī nesaprata – kas tur īpašs? Saku – ņemsim nepatīkamu stereotipu par latviešiem, un es tevi saukšu – “drošais latvietis”! Tev būs patīkami?
Es nevaru saprast, kāpēc neviens no latviešiem manā “burbulī” nemēģina pret to cīnīties, tiklīdz dzird šo elli.
Bet viņi neiebilst.
Komfortablā vairākuma situācija?
Nu jā. Mani šajā plānā nedaudz izbrīna mūsu progresīvie spēki. Es pats piekrītu gandrīz visiem, teiksim tā, Latvijas liberālo politisko spēku uzskatiem. Anglijā mani dēvētu par libtard — tas ir liberal (liberālis – angļu val.) un retard (atpalicis – angļu val.) kopā. Un, lūk, viņi protestē pret saldējumu ar nosaukumu "Blacky" (melnītis – angļu val). Es varu saprast racionālo graudu.
Protestē pret rasismu Latvijā. Bet kāpēc visus šos gadus no latviešu progresīvajiem spēkiem neesmu dzirdējis neko par liberālās demokrātijas fundamentu, atbilstoši kuram nav nodokļu bez pārstāvniecības – kāpēc mums valstī nav ministru krievu? Nav svarīgi, no kādām partijām. Bija Vjačeslavs Dombrovskis, vairāk nevienu neatceros. Mums tā jau ir daļa no diskursa, neviens neiebilst, un galu galā Inga Spriņģe intuitīvi jūt, ka var pateikt frāzi “saprātīgais krievs” – turklāt viņa man liekas krietns cilvēks.
Tev bijušas divas intervijas – ar Zatleru un Spriņģi, kā arī viena diskusija ar tavu piedalīšanos, kuru organizēja Eiroparlamenta Latvijas birojs. Un tajās visās kopīgais ir tas, ka tavi sarunbiedri latvieši teic, ka sadzīves līmenī starp latviešiem un krieviem nav problēmu, ir tikai daži politizēti jautājumi. Tu nepiekrīti, dažkārt izraisot otras puses izbrīnu. Saki, ka ir “absolūtās problēmas” un ir ksenofobija. Vai ir versijas, kāpēc tu šīs problēmas saskati, bet tavi sarunbiedri – nē?
Es baidos uzņemties tāda kā “krievu vēstnieka” lomu – jo lieliski saprotu, ka daudzi krievi man nepiekritīs. Piemēram, man ir brālēns, kurš neizjūt tādas problēmas. Bet es tomēr domāju, ka tādi cilvēki problēmas vienkārši nepamana vai arī izvēlas tās nepamanīt.
Kāpēc otra puse – latvieši manā saskarsmes lokā – to neredz? Domāju, ja ir opresijas (no angļu opression – ilgstoša nežēlīga un/vai netaisnīga izturēšanās, apspiešana – S.P.) mehānisms, netaktiskas izturēšanās mehānisms, kas iedarbojas uz objektu – krieviem, tad kāpēc subjektam - latviešiem – tas jāpamana, ja subjekts pats no tā necieš?
Jūs nejūtat, tāpēc jums no tā nav sāpīgi.
Tajā pašā laikā – bet kā pierādīt, ka tā ir tieši sistemātiska problēma ar diskrimināciju, ar diskursu? Principā tu vienkārši skaties apkārt, krāj anekdotiskus piemērus. Man tikai pēdējo divu nedēļu laikā tādi bija divi jauni. Eju pa ielu – kāds vīrietis strīdas ar bezpajumtnieku, zvana uz policiju. Jautāju – kas par lietu? Viņš saka – tas bezpajumtnieks visiem piesienas un krieviski lamājas. Es atbildu – nav taču svarīgi, kādā valodā viņš lamājas, ja? Vīrietis klusē, smīkņā.
Otrā situācija – eju kopā ar latviešu draugiem naktī pa Vecrīgu, no motocikla skaļi skan krievu popmūzika. Mani draugi apspriež, kādam jābūt sodam par tādu huligānismu. Nolēmu pajokot, saku draugam – ja tur spēlētu “Pērkonu”, vai tad sodam būtu jābūt mazākam? Un viņš pilnīgi nopietni atbild – protams! Es saku –
nu nevar tā būt, ka par skaļu mūziku tieši krievu valodā jāsoda bargāk. Taču cilvēks, kuram ir augstākā izglītība politoloģijā, kas iegūta Lielbritānijā, nopietni man stāsta, ka tā jābūt.
Tie ir divi piemēri, kad principā ir pamats sūdzēties policijā par sabiedriskās kārtības traucēšanu – tomēr redzams, ka sūdzība tiks iesniegta tieši tādēļ, ka sabiedriskās kārtības pārkāpums noticis krieviski. Premjers [Krišjānis] Kariņš nesen teica, ka latvieši spēj saprast kustību “Black lives matter” (Melnādaino dzīvības ir svarīgas - angļu val.), jo padomju laikā latvieši tika apspiesti. Domāju, ka ir otrādi – krievi ir daudz atbilstošākā stāvoklī, lai izprastu šo kustību. Jo ASV melnādaino iedzīvotāju problēma ir – ja viņi pārkāpuši likumu, tad saņem lielāku sodu. Policija ir aizspriedumaina, ja runa ir tieši par melnādaino aizturēšanu. Un es nezinu, kas ir sliktāk – kad cilvēks apzinās, ka zvana policijai tāpēc, ka lamāšanās notiek krieviski, vai pat viņš neapzinās, ka pastāv šovinisma elements.
Baidos, ka tas jau vairs nav apziņas līmenī, jo neviens nekad par to nav kauninājis. Bet vajag kaunināt.
Kā kontekstā ar nepiekrišanu tai pašai integrācijas politikai veidojas tava attieksme pret valsti? Slikta vai laba, bet mana?
Galvenais ir, ka man nekā cita nav. Domāju – ja to saprastu oponenti nacionālajos jautājumos, - ka daudziem krieviem Latvijā nekā cita nav, – jau būtu labi. Es gribu dzīvot šai valstī. Es domāju, ka varu to mainīt, un bezdarbībā nesēdēšu.
13 gadu vecumā tu savā blogā rakstīji, ka gribi dzīvot un strādāt Anglijā. Vai tad, kad mācījies Kembridžā, bija jautājums – palikt vai ne?
Otrajā kursā sapņoju par karjeru Anglijā vai ASV. Bet trešajā kursā bija nostalģijas vilnis – sāku skumt pēc Latvijas draugiem, pēc iepriekšējā sapņa dzīvot un strādāt Rīgas centrā. Iekārtoties ārzemēs nebūtu bijusi problēma, taču tur es pat nepieteicos vakancēm.
Beidzi vienu no labākajām pasaules augstskolām. Savā izlaidumā pēc rezultātiem biji trešais labākais no 152 cilvēkiem. Tur saņēmi virkni balvu par sasniegumiem mācībās, tostarp par labāko disertāciju. Ceturto gadu Kembridžā mācījies menedžmentu – tā tev ir otrā specializācija pēc bioloģijas. Un, kā saprotu, iekārtoties darbā Latvijā tev nebija vienkārši?
Ne gluži. Problēma bija tāda, ka ceturtajā kursā nespēju izlemt, ko tieši gribu darīt. Bija divi varianti – ekonomika vai epidemioloģija un imunoloģija. Mani ļoti interesē ekonomika. Tomēr, tikko sākās kovida pandēmija, manī pamodās sirdsapziņa. Un es iesniedzu pieteikumu vakancei [Slimību kontroles un profilakses centrā]. Pēc divām pirmajām tur nostrādātajām nedēļām sapratu, ka gribu tur palikt.
Ar ko tu tur nodarbojies?
Pirmās nedēļas strādāju pie mobilās lietotnes “Apturi Covid” – mēs grupā bijām četri cilvēki. Bet kopumā – gatavojos nākamajam vilnim, ja tāds būs. Piemēram, rēķināju, cik kvadrātmetru būs nepieciešami vienam cilvēkam sabiedriskās vietās, lai garantēti būtu divi metri – zīmēju trīsstūrus. (Smaida.)
Cik pelni?
Alga ir kā valsts sektorā. Par to pašu darbu privātajā sektorā saņemtu apmēram divreiz vairāk.
Kembridžas beidzējam apmēram 700 eiro “uz rokas” – un esi laimīgs, ja?
Apmēram tā. Tāpēc līdz vasaras beigām gribu izdomāt papildu ienākumu avotu. Lai kopā ar draugiem noīrētu dzīvokli Rīgā, dzīvotu trijatā un rīkotu ballītes.
Vai pēc tam, kad esi iekārtojies darbā Slimību kontroles centrā, “Trojan” nav slēgts?
Nē. Problēma ir tāda, ka mēs to taisījām paši, tāda studentu komanda, un es atbildēju par visu intervijas montāžu – tāpēc tas prasīja mēnešus. Tagad man ir sarunas ar mediju partneriem, varbūt varēsim noorganizēt konveijeru. Ja iznāks, esmu pārliecināts – būs “bumba”.
Man likās, ka pēc tavām divām intervijām – īpaši ar Spriņģi – latviešu vidē tevi pieņēma diezgan labi. Lai gan tavi viedokļi par galvenajām krievu tēmām maz atšķiras no tā, ko saka tie, kurus latvieši nepieņem.
Domāju, ka lieta nav saturā, bet stilā. Ja nav cieņas pret stilu, nekāds dialogs neiznāks. Bet varbūt lieta arī tāda, ka esmu vēl jauns un diezgan labi runāju latviski – ar to es simbolizēju tās puses uzvaru – tā teikt, integrējies. (Smaida.) Jebkurā gadījumā – esmu pārliecināts, ka pat šo ksenofobisko “labā krieva” konceptu saskarsmē var izmantot sev par labu. Pagaidām es neesmu īpaši pret.
Nacionālists Iesalnieks, kuru tu intervijā Spriņģei nosauci par a) godīgu politiķi, ar kuru kopā labprāt iedzertu alu; b) idiotu – neapvainojas, pateicas un ir gatavs iedzert ar tevi alu. Jau esat iedzēruši?
Pagaidām nē, bet es ceru. Ja mēs dzersim alu un es saglabāšu labvēlīgu attieksmi, domāju, ka no viņa puses būs tas pats.
Un mēs pēc tam, protams, apspriedīsim absolūti ellišķīgas tēmas un mana sirds asiņos, taču es to darīšu pa labam. Vismaz no stilistiskā viedokļa. Bet ne satura ziņā.
Tas ir koncepts, kuru es sev pēdējā gada laikā esmu izstrādājis, daudz runājot par krievu un latviešu tēmu - intelektu nosaka nevis IQ līmenis, bet divas efemēras lietas – drosme un tolerance pret savām sāpēm. Drosme – lai šaubītos par sevi, saviem uzskatiem, un, ja esi sācis šaubīties, – cik sāpīgi būs pieņemt, ka tev nav taisnība. Tas ir tas, ko Latvijā vispār neredzu. Arī starp labāko ģimnāziju beidzējiem. Ļoti augsti IQ, 140 un augstāk, bet, kad viņi gvelž muļķības un viņiem to pasaka – no way (nekādā gadījumā – angļu val.). Baidīsies. Jo, ja atzīsi savu muļķību, kļūsi ievainojams.
Ko tu ieguvi Kembridžā, izņemot profesiju?
Tas, ko man iemācījuši angļu draugi, ir domāt par tuvākā cilvēka komfortu. Mēs Latvijā esam vēsāki, mums ir attīstīta intelektuālo debašu sabiedrība, kad jaunieši mēģina argumentēt trīs minūšu laikā, - un rezultātā, iesaistoties strīdā, gribas nomirt. Anglijā cilvēki ļoti rūpējas par sarunbiedriem.
Vēl – strīdēšanās kultūras līmenis. Latvijā – ja runā par to pašu skolā iegūtās izglītības tēmu… Okei, es varu minēt argumentus “par”. Taču jākomentē arī mani pretargumenti. Piemēram, tāds. Lingvisti runā par valodas prasmju attīstību bērniem līdz 16 gadiem – līdz šim vecumam tu pilnībā iegūsti kontroli pār valodu, bet tālāk jau palielini vārdu krājumu. Līdz sestajai, septītajai klasei tu mācies pamatlietas, sintaktiskos saistījumus. Un no septītās līdz devītajai klasei nepieciešama pieredze lietot dzimto valodu abstraktās un precīzās tēmās. Tā pati fizika, ķīmija ir divi spilgti piemēri. Ja tev nav vārdu krājuma šajos divos priekšmetos dzimtajā valodā, tad 18-20 gadu vecumā nevarēsi runāt par sarežģītām lietām dzimtajā valodā.
Tādus piemērus ģimnāzijā redzēju ļoti daudz – nāca klāt bērni, kuri mācījušies krievu skolā tikai līdz septītajai klasei, un teica - parunāsim dzimtajā valodā!
Bet viņi spēj parunāt tikai par vienkāršām sadzīves lietām. Bet par mīlestību, filozofiju – nē.
Vietējās diskusijas problēma ir tāda, ka var minēt šo argumentu, taču ne reizi neesmu dzirdējis, ka to man komentētu. Acīmredzami paņēmiens to atspēkot intelektuālā sarunā ir pateikt – tā ir cena, kuru vērts maksāt, lai visi zinātu latviešu valodu. Ja man tā pateiks – tālāk var lemt, vai šī cena ir proporcionāla iegūstamajam labumam. Taču dialogs nenotiek.
Vai cits reformas atbalstītāju arguments – ilgu laiku bija divvalodu izglītība, bet rezultātā krievu skolās bērni nepietiekami labi zina latviešu valodu. Jā, diemžēl tā ir taisnība. Bet tā taču ir valsts izgāšanās! Tā nav spējusi nodrošināt mērķa sasniegšanu. Iespējams, vajadzēja vēl kopš 90. gadiem veidot ilgtermiņa politiku, ka skolotāja profesija ir prestiža, ka ir pietiekami daudz augstskolu beidzēju, kuri iet strādāt šajā profesijā. Tātad secinājums ir – valsts feilo (no angļu to fail – izgāzties, netikt galā – S.P.),
bet maksāt par šo feilu liek subjektiem, konkrēti – Latvijas krieviem.
Problēma ir tāda, ka nekad nedzirdu normālu racionālu sarunu par šādām tēmām.
Vai ar šo izjūtu esi samierinājies?
Gribu taisīt “YouTube” šovu, uz kuru uzaicināšu gudrus cilvēkus, lai viņi man paskaidrotu savu nostāju. Ja nepaskaidros – novērtēšu viņus ar dislike (nepatīk – angļu val.) Tā arī ir Lielbritānijas un Latvijas atšķirība – debašu līmenis, tostarp politisko. Protams, būs arī populisti, taču pat starp viņiem redzu ambīciju loģiski veidot teikumus. Mums ir tāda komjauniešu ambīcija – teikt tēzes un lozungus. Bet tos argumentēt, atsaukties uz skaitļiem – nē, ne īpaši.
Lūk, gribu ieviest skaitļus diskursā.
