Vai jūs zināt daudz kalēju, kuriem darbnīcā pie sienas ir Šota Rustaveli citāts?
Nu, tagad vismaz viens jums ir zināms. Valērija darbnīca un paši darbi, līdzīgi kā viņš pats, izbrīna, kacina, pārsteidz, šokē un iepriecina. Turklāt – vienlaicīgi, jo viņos savijas neparasts skatījums, filigrāns izpildījums, dziļš viedums, viegla brutalitāte un smalka ironija.
Influenceris Andrejs Upīts
Metāla vilinājumam Valērijs nebūt nav ļāvies kopš bērnu dienām, tiesa, viss mūžs esot bijis tā vai citādi saistīts ar metālu. Padomju laikos viņš strādājis par šoferīti, un tolaik, kā jau visiem, tā arī viņam nācies pašam remontēt savas mašīnas. Tad Valērijs iekārtojies uz kuģa par motoristu un, kā pats nosmej: "Sāku klaiņot pa pasauli." Tieši uz kuģa nācies apgūt dažādas noderīgas nodarbes, piemēram, virpošanu un frēzēšanu. Bet pienācis mirklis, kad dauzīšanās pa pasauli esot bijusi līdz kaklam un sakārojies mazliet miera. Tad nu uz vietas rāmi sēdot, pa rokai gadījusies Upīšu Andreja "Zaļā zeme", un tur – Kalēju Mārtiņš! "Lasu un domāju – hm, nez ko viņš dara, tas kalējs? Un kur kādu kalēju varētu atrast un apskatīt?" savu domu gaitu atminas Valērijs.
Sācis meklēt kādu īstu, dzīvu kalēju, bet tobrīd tādu tā arī neatradis.
Kas zina, kā būtu izvērtusies tālākā Valērija dzīve, ja ne liktenīga tikšanās pirms 12 gadiem sniega skulptūru plenērā turpat Līvānos. Par spīti milzu aukstumam viņš izlēmis iet apskatīt darbu izstādi, un jau pa gabalu viņa uzmanību piesaistījusi milzu ledus lakta ar visu āmuru virsū. Darbam bijis dots ļoti zīmīgs nosaukums – "Gaidīšana". "Bija pilnīgi skaidrs, kuru tā lakta te gaida," atmiņās kavējas Valērijs. "Tad nu es devos meklēt pašu mākslinieku". Tas izrādījās kalējs Edgars Vronskis no Daugavpils. Abi iepazinušies, un Valērijs sācis braukāt pie meistara reizi nedēļā skoloties kalējmākslā – protams, sākumā tikai hobija līmenī. Un tā pavisam nemanot šis arods kļuva par profesiju.
Vides objekti ar odziņu
Valērijs sevi kategoriski nesauc un neuzskata par mākslinieku. Viņš esot caur un cauri amatnieks, ko apliecina arī Amatnieku kameras izsniegtais Meistara diploms. Tikai aplūkojot viņa darbus, uzreiz atpazīstams autora rokraksts, kam raksturīgs ironisks skatījums un neiedomājama detaļu pārbagātība. Iespējams, ka ar Valērija mākslu jūs esat pazīstami jau sen, pašiem to nezinot, jo viņa veidotie vides objekti izdaiļo ne vienu vien Latvijas pilsētu – gan auto, dzērve un "Izlīgšanas soliņš" Līvānos, gan kariete pie Krāslavas pils ir Valērija ideju un roku radīta.
Vaicāts, kāds ir ceļš no mākslas darba idejas līdz rezultātam, Valērijs atzīst, ka pārsvarā viss top galvā un tad bez kāda skicēšanas starpposma pārceļas uz metālu. Ir, protams, izņēmumi, piemēram, vārti vai kāpņu margas, kur gan nākas uzrasēt pēc precīziem mēriem. Bet ir reizes, kad notiek pavisam pārdabiskas lietas un nākamā iecere tiek… nosapņota. Tā esot bijis ar katram līvānietim un, jādomā, ka arī ikvienam Līvānu viesim zināmo iecienīto fotografēšanās objektu – automašīnu jeb "Spararatu". Darbs bijis jānodod ļoti ierobežotā laikā – uz Līvānu pilsētas svētkiem. Esot gājis pavisam interesanti – pa dienu uztaisi kaut ko vienam variantam, naktī pamosties un sāc zīmēt citu versiju, pirmās dienas darbs tiek atlikts malā, sākts taisīt kaut kas pilnīgi atšķirīgs, bet tad beidzot nosapņota trešā, īstā versija. Un tad jau gan viss tālāk aizgājis vienā rāvienā.
Idejiski ļoti uzrunājošs, manuprāt, ir kāds cits Valērija radīts mākslas darbs tajos pašos Līvānos – "Izlīgšanas soliņš" bibliotēkas skvērā. Leģenda vēsta, ka soliņš salabinot mīlniekus un strīdniekus, jo meistars tā sēžamvirsmu veidojis drusku ovālā formā, kas ļauj nemanāmi abiem sēdētājiem saslīdēt ciešāk vienam pie otra un līdz ar to, iespējams, sākt izlīgšanu. Un atkal jau detaļas, detaļas un vēlreiz detaļas. Kad būsiet Līvānos, pievērsiet uzmanību abām lampām soliņa galos – kungam un dāmai, cik smalki, ar humoru, bet cieņpilni mākslinieks, atvainojos, amatnieks atveidojis samierināmos jebšu jau samierinātos pretpolus.
Tarakāniem galvā būt!
Tomēr laikam visvairāk uzrunā Valērija ironiskie un melnā humora cauraustie tēli. Tajos viņš, piemēram, pauž savu attieksmi pret pandēmijas raisīto apjukumu cilvēku prātos, ietērpjot to Mēra tēlā ar biedējošu masku, čemodānu vienā un "stroķi" otrā rokā, elpošanas aparātu uz muguras – vienvārdsakot, absolūta postapokalipse. Valērijs gan darbu nekādi nevar pabeigt, vai varbūt šis Mēra tēls pats nevēlas pabeigties, jo muļķību, aplamību, galējību mūsu dzīvē ir pārpārēm, lai šādam vēstījumam tiktu pielikts punkts.
Vēl ir viena tēma, kur Valērija hobijs – motobraukšana – ielaužas viņa darbos. 12 kalēja arodam atdotajos gados ir tapuši nu jau četri motocikli, kurus es kā motolietu principiāla nemīlētāja varētu aplūkot un preparēt stundām – tik daudz negaidītu pavērsienu, neiedomājamu kombināciju un smalkā vai reizēm pat ļoti melnā ironijā bāzētu zemtekstu ir iešifrēts katrā no tiem. Jo, citējot pašu Valēriju, tikai tā jau var dzīvot un nesajukt prātā – izbaudot katru dzīves mirkli, iesmejot par to un sadzīvojot ar tarakāniem savā galvā, jo ārā jau tos tāpat diez vai izdosies izsvēpēt. Un vai maz vajag?
Ar Valēriju Konstantinovu Līvānos tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Armands Rudzītis un Aivars Cāns, gaismotājs Juris Lasinskis.
