Sākt lauku biznesu Latvijā bija piedzīvojums. Vācietis Folkers Raņķos saimnieko 18 gadus

Vācietis Folkers Hepners (Volker Hoepner) jau 18 gadus dzīvo Raņķos netālu no Skrundas. Viņš ir lielsaimnieks Latvijas laukos. Ar viņu tikās Latvijas Radio, veidojot stāstu sēriju #GalamērķisLatvija, kurā uzrunāti ārzemnieki un viņu kaimiņi Latvijas laukos un mazpilsētās.

#GalamērķisLatvija. Vācietis Folkers Hepners Raņķos un viņa kaimiņš Gunārs ZemeMāra Rozenberga

    Folkera uzņēmumus Raņķos nevar nepamanīt. Galvenā ceļa abās malās slejas divas ražotnes – „Granova” cigoriņiem un „BiAgro” graudiem. Stāsta varonis man iznāk pretī kopā ar sievu un meitiņu. „Grēta. Pusotra gada. Tas ir Krista, sieva,” viņš iepazīstina. Vēlāk uzzināšu, ka meitu Folkeram ir veselas sešas.

    Cigoriņu pārstrādes uzņēmums „Granova” iekārtojies ēkā, kurā padomju laikā atradās kolhoza „Ziedonis” darbnīca. Kolīdz pārkāpjam ražotnes slieksnim, Folkers ar milzu aizrautību sāk izrādīt kaltes un laboratorijas telpas un, protams, cigoriņu kafiju. „„Inka” kafija – viņi izmanto mūsu pusfabrikātu, šito cigoriņu čips, kas iet uz kafijrūpnīca,” ar šarmantu vācu akcentu stāsta uzņēmuma vadītājs.

    Raņķos viņš ienāca 2002. gadā ar vācu investora atbalstu un 400 hektāriem zemes. Tagad tie ir jau vairāk nekā divi tūkstoši hektāru aramzemes, meža un ganību. Tajos viņi audzē ne tikai cigoriņus, ar ko ir pazīstami. „Mieži ir, kvieši ir, rapsis ir, un šogad arī auzas ir,” uzskaita Folkers.

    #GalamērķisLatvija

    Pieci stāsti par ārzemniekiem un viņu kaimiņiem Latvijas laukos un mazpilsētās. Kā viņi raugās uz dzīvi Latvijā un kādu redz tās vietu Eiropā? Latvijas Radio ciemojas pie dāņa Viesītē, pie poļa Rūjienā, pie zviedra Pūrciemā, pie britiem Ērgļos un pie vācieša Raņķos.

    Turpinot ekskursiju pa pavasarī kluso cigoriņu kalti, nonākam otrā stāva semināru telpā ar projektoru. Šeit darbinieki un uzņēmuma vadība var aplūkot padarīto. Un arī nepadarīto. „Mums arī ir dron. Mēs lido virs lauks un no augšas labi redz visas kļūdas – kur nav miglotājs pareizi pieslēgts, kur pārklājums, kur trūkums. Šo ar dronu vislaik piefiksē, uztaisa filmu un tad parāda strādniekam. Varbūt domā – šefs šito neredz, bet mēs redzam. Visas kļūdas redzam,” Folkers aizrautīgi stāsta. Un tūlīt apsēdina pie reklāmas video, kurā ar dronu nofilmēti traktori saulrietā ķemmē viņa laukus.

    Lepnumu par savu saimniecību nevar nepamanīt.

    „Viņi vākt šito graudu no kombain, dod krava mašīn lauka malā, un ved šito uz kalti. Kombain vislaik brauc. Ar šito palielināt produktivitāti 25%,” skaidro Folkers.

    Folkers ir dzimis toreizējā Rietumvācijā, starp Lībeku un Ķīli, lielā zemnieku ģimenē. Studēja agronomiju un sākumā uz Latviju atbrauca praksē. Toreiz viņam bija 29 gadi. „2001. gada vasarā biju trīs mēnešus praktikant Talsos rajon, augšā, vienā saimniecībā, divi investori sāka strādāt. Pa šito laiku man ļoti patikt, es dann pabeigt mans diplom, un tad es atnākt atpakaļ 2002. gadā. Atnest šeit tehnik jūnijā, pirms Jāņ, atnest mantas, visas mēbeles un atnākt šeit dzīvot Raņķos,” pārcelšanās vēsturi ieskicē Folkers.

    Atrada investoru, nodibināja sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA) un sāka strādāt. Kāpēc Latvijā, nevis mājās, kur vecākiem jau bija saimniecība? „Man te bija interesanti. Bija jaunība. Šiten daudz vajag improvizēt. Kādreiz vēl nebija Eiropa, Latvija noch pašu valsts bija. Tas bija adventure, Abenteuer. Piedzīvojums,” viņš stāsta, savā visnotaļ raitajā latviešu valodā, ik pa brīdim iepludinot arī kādu vārdu vāciski.

    Folkera pirmā sieva bija no Vācijas. Pārcēlās līdzi, Latvijā piedzima trīs meitas. Un notika traģisks pavērsiens - pirms astoņiem gadiem sieva nomira ar krūts vēzi. „Tas bija grūti laiks, smags laiks. Paliku šeit, visi teica: nāc wieder atpakaļ uz Vācija, šite nav palikt ar trīs mazām meitenēm. Hū. Es skatos un domā: meitenes teica, ka te ir viņu māja. Viņas te piedzima, viņām te patīk, domāju – es arī palikšu šeit.

    2012. gadā Raņķos slēgt bērnudārz, par maz bērns bija. Audzinātāja piedāvāja pieskatīt mazās meiten,” Folkers atceras, kā izdevies izķepuroties.

    Palīdzējis arī tas, ka bijis daudz darba. Tagad viņš ir precējies vēlreiz un ir tētis jau sešām meitām. „Pieci pats, viena Kristai. Kopā seši. Visas meitenes!” Folkers lepni saka.

    Bet savā saimniecībā viņš ikdienā dod darbu 14 cilvēkiem, vasarā – ap 25, un ir lielākais darba devējs tuvākajā apkaimē. „Mēs jau gandrīz vienīgais šeit. Daudzi prasa, grib šeit strādāt, aber visiem mēs nepiedāvā darbs. Lauksaimniecībā ir gandrīz tikai sezonas darbs. Vasarās vajag daudz cilvēks, bet ziemā ir grūti. Tagad mums arī mežs ir, mēs arī stādīt jauns mežs, tīrīt un kopt, un zāģēt. Un tad uz tukšo periodu mazliet darbaspēks vajag. Tas ir labs,” stāsta Folkers.

    To, kā laukos sarūk iedzīvotāju skaits, šo gadu laikā izjutis arī viņš.

    „2001. gadā šeit bija daudz cilvēku, bija ballītes – mednieks ballīte, skolā ballīte, saimnieks balle. Daudz pasākums bija. Tagad arvien mazāks un mazāks,” atceras Folkers.

    „Norvēģija, Īrija, Anglija, Vācija varbūt arī. Visa Rietumeiropa,” viņš uzskaita vietas, uz kurām aizbraukuši viņam zināmie vietējie iedzīvotāji. Pašam gan uz citu valsti vairs pārcelties negribas. „Nē, es palikt šeit. Es tagad būvēt māja šeit,” stāsta Folkers. Vēlāk viņš mani izvedīs ekskursijā pa Raņķiem un parādīs gan ceļmalā topošo jauno māju, gan „līvāneni”, kurā dzīvo pašlaik.

    Kad jautāju par iedzīvošanos Raņķos, Folkers teic, ka izslavēto kurzemnieku šerpumu nav jutis. „Es šito nemanīt. Sākums bij grūti ar valoda, es arī tagad nav pareizi runā. Meitenes mācās skolā no paša sākuma, un viss ir pareizi, gramatika un viss. Bet es māku tikai saprast un runāt, bet bez gramatika. Es brauc pilsētā, cilvēki redz, ka es grib ar viņiem runā, un viņi arī cenšas mani saprast. Un tas man ļoti patīk. Viņi saka – krievi šeit dzīvo 40 gadus un nevienu vārdu latviski nerunā. Šo es daudz redzu, kad braucu uz lielākām pilsētām un ar mani grib krieviski runāt. Bet es krieviski nekā nesaprotu. Tad es saka, ka labāk lēnām un latviski,” smejas Folkers.

    Jautāju viņam – kāpēc Raņķi ir laba vieta, kur dzīvot un saimniekot? Viņš iesmejas. „Kurzeme nav tālu no jūra, mums klimat šeit noch ir ļoti labs. Nav tik stingra ziema, vasara nav tik karsts. Vasarā brauc uz jūra peldēt, mums Venta iet caur Raņķiem. Jā, es domāju, ka te ir forša vieta,” pārliecināti saka Folkers.

    Uz Raņķiem viņš pārcēlās laikā, kad Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā. Kā uzņēmējam viņam par to laiku nav pārāk labu atmiņu. „Viss no ārzemēm dabūt, no vecā Eiropa… Daudz patērēt laiks pie robežas, muitā formēt deklarāciju. Ļoti daudz laika iztērēt! Tagad ir daudz vieglāk. Mēs ir visi Eiropa, mēs ir visi viens. Dabūt eiro – tas arī vieglāk. Pirms tam daudz nauda pazūd konvertācijā no lati uz eiro. Tagad jau ar karti, bet kādreiz viss bija skaidrā nauda. Tad braucām uz leišiem, Lietuvu, liti bija, zloti bija, kabata pilna ar citu naudu. Domāju - nākamreiz ņemšu līdzā un iztērē, mājā aizmirsu. Tagad mājā bļoda pilna ar veco naudu. Bet tas bērniem arī labi, ka viņi redz, kā kādreiz bija,” saka uzņēmējs.

    Kad jautāju, kā Raņķi mainījušies kopš viņa ienākšanas šeit divtūkstošo gadu sākumā, Folkers kā pirmos min mežus.

    „Daudz meži pazūd. Jā. Privātie, arī valsts šausmīgi daudz mežs nozāģē,” viņš spriež.

    Lūdzu Folkeru iepazīstināt ar kādu no saviem tuvākajiem kaimiņiem, un viņš piedāvā doties ciemos pie Gunāra Zemes. „Viņš kādreiz bija polisija, tagad pensijā, tagad nopelna pie mums nauda. Viņš brauc ar kravamašīn,” paskaidro Folkers.

    Iekāpjam Folkera pilnpiedziņas auto, bez kāda laukos grūti iztikt, un aizbraucam dažus simtus metru no ražotnes uz „līvānu māju” puduri ceļa otrā pusē. „Kādreiz mums te veikals bija, tagad likvidēja. Teica – par maz cilvēks. Žēl,” pa ceļam rāda Folkers.

    Abi ar Gunāru viņi dzīvo vienā ielā, kurā „līvānu mājas” piedzīvojušas dažādas pārvērtības. Gunāra māja ir apšūta ar glītiem, sarkanbrūni krāsotiem dēļiem. „Jā, nebija variantu. Ķieģeļi drupa. Citiem kaimiņiem vēl nav nosiltināta, šajā un tajā galā jau ir. Tās ir kolhoza laika paliekas, kolhoza ciematiņš. Pats kolhozā kādreiz strādāju,” viņš stāsta.

    Vēlāk, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, Gunārs pārkvalificējās par policistu. Pirms 10 gadiem aizgāja izdienas pensijā un atgriezās turpat, kur bija strādājis kolhoza laikos. Tikai nu jau pie Folkera Hepnera. „Folkera kungs teica: tik jauns mājā nevar sēdēt, jānāk strādāt!” viņš smaidot atceras. Uzņēmumā viņš ir kravas auto šoferis.

    „Pašreiz vedu minerālmēslus uz lauku, mēslot ziemājus. Redz, mums te pretī ir ziemas kvieši. Dodam mēslojumu, lai būtu jauna raža,” paskaidro Gunārs.

    Tobrīd mums garām pabrauc traktors ar ceļarulli, kas pielabo vietējo ceļu. Saku, ka Raņķi darba dienas vidū nemaz neatstāj tukšas un klusas vietas iespaidu. „Nu ir jau, ir. Kādreiz sieva strādāja par kultūras darbinieci, es gāju pašdarbībā… Jaunieši ir ļoti maz palikuši. Jo nav jau te ko darīt! Raņķenieki vairāk brauc uz Kuldīgu strādāt, uz Skrundu. Šeit, cik Folkers iedod darbavietas, tik ir,” nopūšas Gunārs.

    Jautāju viņam, kā Raņķos skatījās uz vācieti Folkeru, kurš te divtūkstošo gadu sākumā ienāca un nolēma, ka saimniekos. „Nūū, viens otrs jau bija tāds, kas te burkšķēja. Bet man personīgi patīk, ka tagad ir lauki sakopti. Kad es policijā strādāju, bija nezāles līdz šitai vietai (pieliek roku pie zoda). Tas vienu pavasari aizdegās, tās bija vispār kaut kādas šausmas. Tagad vismaz lauki ir sakopti un, redzat, te ugunij nav kur iet,” Gunārs rāda uz ielas otrā pusē iekoptajām platībām.

    „Nebija arī rocības latviešiem, var teikt, lai iesāktu. Tas sākuma kapitāls nebija. Tagad viens otrs gribētu to zemi, bet pietrūkst.

    Tagad varbūt šķībāk viens otrs sāk skatīties, ka, redz, tas visu paņēmis. Bet tā – naids nav. Mēs te satiekam visi. Priekšnieks palīdz zemniekiem ar ekskavatoru un ko, ja vajag. Uzskatu, ka satiekam labi te,” viņš piebilst.

    Bet, kad aizrunājamies par politiku, Gunārs kļūst skarbāks. "Krievi tomēr bija gudrāki, pensijā laida no 60 gadiem. Mana sieva saka tā: viņas mamma aizgāja pensijā 55 gados, sieva aizgāja uz bezdarbniekiem 55 gados,” viņš saka. Kad piebilstu, ka audzis arī cilvēku vidējais dzīves ilgums, Gunārs protestē: „Ko mēs dzīvojam ilgāk? Ja paskatās, cik mums vīru te, laukos, palikuši… Tur, augšā, vairs neviens vecais vīrs nav! Ļaundabīgais audzējs, un divu trīs mēnešu laikā vīrs ir pagalam. Brīžiem galva jāsaķer, kā mums ar veselību. Saka – zaļais koridors, zaļais koridors… Nezinu. Ja tas ir, tad nelīdz vairāk nekas. Trīs gadu laikā mums kādi četri spēcīgi vīri ir aizgājuši… No mūsu kolektīva vien, Jānim cik bija gadu…” viņš atceras.

    Un mūsu saruna turpinās par Latvijas veselības sistēmu, par ko Gunārs nav labās domās. „Skrundā ir ģimenes ārsts, es pats uz turieni braucu. Es eju biežāk, jo man ir cukura diabēts, vajag insulīnu. Bet tas, kurš pa mājām raujas, viņš kādu tableti iedzer un nekur neiet. Uz Rīgu, uz pārbaudēm, nekur jau nevar tikt. Tur uz caurskati pusgads jāgaida. Ko nozīmē pusgads, ja tev kaut kas sāp?” viņš izsaucas.

    Jautāju blakus stāvošajam Folkeram, vai viņš domā tāpat. Viņš atzīst, ka rindu problēmu risina citādāk nekā daudzi laukos.

    „Mēs tik ilgi negaidām rinda. Wenn kaut kas ir, piemaksā klāt un mēģināšu ātrāk iet. Arī nepatīk iet pie ārsta un sēdēt rindā,” saka Folkers. Viņa darbiniekiem ir veselības apdrošināšana.

    „Jā, jā, tā jau arī reģistratūrā saka – ja jūs par maksu, tad var ātrāk,” piebilst Gunārs, „es jau vienreiz teicu: nu, tad pasakiet, ka mums viss ir maksas, tad zinās!”

    Atgriežamies pie sarunas par Raņķiem, kas ar 400 iedzīvotājiem ir viens no mazākajiem pagastiem Skrundas novadā. Vēl mazāka ir tikai Īvande. Jautāju Gunāram – kas viņam te vislabāk patīk? „Tīrs gaiss, kluss,” viņš priecīgi saka, „Aizbraucu kādreiz uz Dziesmu svētkiem, Skrundas vīru korī dziedāju, Aija Kukule bija diriģente, bet tur tas troksnis nogurdina. Lauki ir lauki. Kur gribi, aizej. Pa Ventas malu pastaigā.”

    Bet, kad vaicāju, vai viņš jūtas kā eiropietis, Gunārs parausta plecus un atkal kļūst kritisks. „Eiropa – nezinu, kāds mums tur ir labums. Uzskatu, ka mēs tagad vairs daudz ko nevaram darīt, mums ir jādara tā, kā Eiropa dara. Tā visur dzird – vot, Eiropa mums to liek, tas ir tāds Eiropas standarts… Lielākais piemērs bija tāds: man mājās bija divas slaucamas govis, sieva strādāja bērnudārzā. Un tad bija Dieva laime, ka varēja pienu nodot, jo viens no mums bija dakteri izgājis. Eiropas Savienības regula tā esot, ka jābūt ārsta pārbaudei. Tā jocīgi… (Smejas). Tas bija pirmais, ko atceros, ka Eiropa uzspieda,” viņš saka.

    Gunāram ir mazliet pāri 60. Un viņš Raņķos ir pieredzējis, kā zeme viņam apkārt ir kolhoza īpašumā, tiek pamesta un vēlāk kļūst par viena ārzemnieka milzīgu īpašumu – tieši viņa kaimiņš Folkers Hepners ir viens no tiem lielsaimniekiem, uz kuriem dusmojas, ka viņi Latvijā izpirkuši visu zemi. Turklāt vēl - ārzemnieks. Bet izskatās, ka vismaz Raņķos viņi tīri labi satiek.

    Cilvēkstāsti
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti