"Sakāmvārds, ka deviņi amati, desmitais bads, – tas varētu būt par mani. Strādāju pamatdarbā, un ādas amatniecība ir mans hobijs vairāk. To es daru vakaros un pēc darba. Esmu izvēlējusies vieglākos darbus, kurus varu ar rokām uztaisīt – vai tas ir briļļu maks, vai albums, vai kādi vāki," stāstīja Saiva.
Lai gan šobrīd ikdienā viņa strādā tūrisma un amatniecības nozarē, savulaik ieguvusi veterinārārstes izglītību.
"Kaimiņu meitene brauca uz Saldus sovhoza tehnikumu mācīties veterināriju, es arī aizgāju uz dullo tikai tāpēc vien, ka nezināju, kur tālāk doties. Domāju, ka pirmo kursu nomācīšos un pēc tam pāriešu kaut kur citur, bet tad jau, kad ieiet visā tajā... un ir kursabiedri un jaunības romantika.. Ar vīru mēs tehnikumā iepazināmies," stāstīja Saiva.
"Kad pabeidzu tehnikumu, vienu brīdi bija doma, ka iešu tālāk uz augstskolu, bet tad, kad bija tā sadale, atbrauca viens kungs no Rīgas, un Sagādes ministrijā bija tāda palīgsaimniecība, kurā bija vajadzīgs vetārsts," viņa turpināja.
Saiva darbu pieņēma, bet vēlāk, kad ģimenē pieteicās dēls, pārcēlās uz vīra vecāku mājām Jaunsvirlaukas pagastā, kur dzīvo jau 40 gadus. Pēc Padomju Savienības sabrukšanas kādu laiku viņa strādāja veterinārārsta privātpraksē, bet 2000. gadu sākumā sāka darboties Jaunsvirlaukas pagasta izglītības, kultūras un sporta centrā "Līdumi".
Ēkā, kurā savulaik dzīvoja muižas kalpi, tagad atrodas Staļģenes tautas nams. Saiva tajā ir tūrisma informācijas punkta vadītāja. Tāpat pirms 18 gadiem viņa sāka mācīties ādas apstrādes pulciņā, bet tagad jau pati vada radošās nodarbības, kurās māca ādas apstrādi skolēniem un citiem interesentiem.
"Projektā bija iespēja iegādāties šujmašīnu, izšujamo mašīnu. Ļoti vajadzētu tādu īsto ādas šujmašīnu, ar kuru var ar biezu diegu šūt, bet visā ir jāiegulda vispirms iekšā. Un tā jau īsti nav, ka es braukātu pa tirgiem ar saviem ādas darbiņiem un tirgotos.
Bet man patīk tas, ko es daru. Es nevaru vairs vienkārši sēdēt un skatīties televizoru, neko nedarot, man vajag, lai kustās rokas," stāstīja Saiva.
Āda ir materiāls, kas kalpo ilgi, tāpēc bieži vien radošajām nodarbībām Saiva neiegādājas jaunus ādas paraugus, bet otrreiz pārstrādā kādu vecu ādas jaku, kas nopirkta lietoto apģērbu veikalā.
"Es visu laiku mācos, kaut ko pati mēģinot un darot. Reizi nedēļā pie manis nāk cilvēki, kas kaut ko vēlas pamācīties, izveidot kaut ko no ādas. Es viņiem tā arī saku: "Es mācu to, ko es protu. Izdomājiet, ko jūs gribat, es jums parādīšu, pamācīšu, kā to var izdarīt." Tad nu veidojam pases vāciņus, briļļu maciņus, kāds tagad grib plānotāja vāciņus izveidot," stāstīja Saiva.
"Es taisu visu ar rokām. Man nav speciālas karstās spiedes, ar kuru var uzreiz iespiest kādu reljefu vai zīmējumu. Principā visu izgriežu vispirms ar rokām vai nu no kartona vai biezākas ādiņas, tad klāju ādu pāri, līmēju, palieku zem presītes, pēc tam sākas krāsošana, pulēšana, šūšana. Mēģinām, mācāmies, un mācoties es mācu arī citiem," viņa skaidroja.
Lai gan ādas darinājumi Saivai ir papildus ienākumu avots, galvenais viņas mērķis, darbojoties amatniecībā, ir nodot savas zināšanas un prasmes tālāk nākamajām paaudzēm.
"Mums vajadzētu nodot saviem bērniem un mazbērniem šīs amatu prasmes, un parādīt, ko var ar rokām izdarīt.
Brīžiem mēs esam palikuši par tādu patērētāju tautu, un daudzas lietas mēs vairs nenovērtējam, bet tie darbi, kas ir darināti ar rokām, kuros ir ielikts šis roku siltums un šī doma, – tiem ir cita vērtība," viņa vērtēja.
Savukārt brīvajā laikā Saiva jau 14 gadus darbojas folkloras kopā "Liepāre", bez kuras viņas dzīve nav iedomājama. Folkloras kopa piekopj gan gadskārtu svētku svinēšanas tradīcijas, gan vakarēšanu.
"Vakarēšana nav ēšana vakarā, tā ir savu amatu prasmju nodošana tālāk ar dziedāšanu, ar stāstu stāstīšanu. Visi šie rituāli dod spēku. Man tas patīk, man liekas, ka kaut kas tajā visā ir – mūsu senču gudrībās un tautasdziesmās. Saka, ka tautu var iznīcināt, atņemot tai vēsturi. Nu, mūsu dainas un mūsu folkloru, – to mums neviens nevar atņemt, un tur ir visa mūsu vēsture iekšā," vērtēja Saiva.
"Esmu Latvijas cilvēks. Man gribas dzīvot Latvijā, gribas būt savā zemē un šeit vecumdienas sagaidīt, šeit darboties saskaņā ar sevi – darot to, kas man patīk, un dzīvojot ar pozitīviem cilvēkiem kopā," viņa secināja.
