Māris ir jūrnieks, un viņa nopelnītais ieguldīts saimniecības attīstībā. “Pabeidzu jūrskolu, esmu nostrādājis vairāk nekā 20 gadus jūrā, patīk tehnika un kaut ko darīties. Tad, kad sāc braukt, tu saproti, ka it kā jau esi bijis tajās valstīs, bet to jau grūti nosaukt par ceļošanu. Es konkrēti uz tankeriem strādāju, pārvadājām visa veida degvielu,” viņš stāstīja.
Lai gan atjaunot lauku māju un veidot saimniecību Bendiki sākuši jau pirms sešiem gadiem, jūrā braukt Māris pārstājis tikai šogad janvārī, jo beidzot sasniegts tāds saražoto produktu apjoms, no kura var nopelnīt arī iztikai.
“Tas tāds interesants periods bija. Nu viegli nav, bet man patīk to visu darīt un
bija mērķis, ka būs tāds apjoms, no kura varam pelnīt tā, lai Māris paliek mājās un nebrauc vairāk jūrā.
Tā attīstība arī ir diezgan strauja mums aizgājusi, kas ir būtiski,” norādīja Elizabete.
“Šeit ļoti daudz ieguldīts laiks un nauda, tāpēc pienāca brīdis, kad bija jāizvēlas, ko tad mēs darām tālāk. Mēs jau visu nodrošinājām, lai mēs varam pārdot to produktu, lai no tā varam nopelnīt,” piebilda Māris.
Kuplo aitu ganāmpulku saimniekiem palīdz nosargāt Vidusāzijas aitu suns un trīs Pireneju kalnu suņi, ko, kuplo un balto kažoku dēļ, pa gabalu grūti atšķirt no aitām. Sargsuņi ir nepieciešami, jo saimniecības apkārtnē ir lūšu ģimene, tāpat satikti arī vilki.
“Ja nebūtu suņu, es domāju, ka nenodarbotos ar aitkopību, jo tie vilki ir [bijuši] tepat ceļa galā un vēl gadu iepriekš augustā dzirdēju agri no rīta, kā sagaudojās vilku kucēni, pavisam tuvu,” atzina Elizabete.
“Arī mednieki ir novērojuši to, ka tie vilki mums riņķī met lokus, bet viņi neriskē nāk iekšā, tie suņi tiešām strādā un efekts ir jūtams,” viņa piebilda.
Saimnieki stāstīja, ka aitu piens pašiem bijis jaunums, bet, kad to nogaršojuši, sapratuši, ka tas ir labs produkts, ar ko strādāt. “Ļoti daudz eksperimentu,” tā produktu ražošanu no aitas piena raksturoja Elizabete.
“Bija arī neveiksmīgi mēģinājumi, kamēr iemācies, kamēr saproti. Patreiz man tas mērķis ir uztaisīt biezpienu, bet tādu, kādu es esmu iztēlojusies, pagaidām vēl nav sanācis,” viņa atzina.
Nākošais solis ir arī gatavinātie sieri, kuru ražošanai vēl nepieciešams pagraba remonts. Toties jau tagad tiek gatavots saldējums, kuram saimnieki izmanto arī sezonas augļus, ogas, vai nu pašu audzētās, vai no tuvējām saimniecībām.
“Zemenes mēs pērkam, bet upenes un avenes ir pašiem. Ir arī meža ogu, brūkleņu, lāceņu. No medus ir tāds saldējums vispār bez cukura, bites mums pašiem arī ir,” stāstīja Elizabete.
Nepieciešamās iekārtas piena apstrādei saimnieki iegādājas pašu spēkiem. Abi atzina, ka ne vienmēr ir vienkārši saprast, kādas iekārtas ir nepieciešamas un būs visefektīvākās. Ir sanācis nopirkto iekārtu drīz pēc tam pārdot un pirkt citu, taču tas nav traucējis attīstīties.
