Jegors nirst divu metru dziļumā, Gerda glezno, Gabriela dzied latviešu un lietuviešu valodā, Jēkabs ir dzejnieks. Viņi ir četri no 173 bērniem, kuriem ir kohleārie dzirdes implanti. Bērni stāsta par to, kā viņi dzīvo tagad, skaņu pasaulē.
“Mūsu galvenā doma ir iedrošināt pārējos bērnus uzdrīkstēties būt par to, par ko viņi vēlas būt, nekautrēties, ka viņiem ir vajadzīga palīgierīce, un uzrunāt sabiedrību,” stāsta biedrības “Modus Vivendi A” valdes priekšsēdētāja un akcijas idejas autore Anita Rošāne.
Kohlerāras implants ir redzams. Viena tā daļa, piemēram, uztvērējs ķirurģiski ievietots zem ādas, bet cita daļa, tostarp mikrofons – virs ādas. Ieraugot bērna galvā šo implantu, jautājumi rodas gan lieliem, gan maziem.
“Katrā sižetā bērns arī stāsta, kā viņš gribētu, lai pret viņu izturas. Un tas ir tik aizkustinoši, jo to saka 10 gadus veci bērni,” saka Rošāne.
“Es negribu, lai mani žēlo, es gribu, lai pret mani izturas kā pret parastu cilvēku,” saka Gerda.
“Un tas ir stāsts par iecietību. Mēs kādreiz aizsvilstamies, ja kāds kaut ko paprasa vai palūdz. Un tāda kā neiecietība. Ne tikai šajās, bet citās attiecības. Un to gribētos mazināt,” saka Rošāne.
Galvenā projekta misija ir stiprināt šo bērnu pašapziņu. “Jo, ieguldot viņos tagad, viņi reiz būs pilntiesīgi sabiedrības locekļi un nodokļu maksātāji, nevis pabalstu saņēmēji,” saka “Modus Vivendi A” pārstāve.
Par katru no četriem bērniem tapusi maza filmiņa.
Jegora stāsts:
Gabrielas stāsts:
Gerdas stāsts:
Jēkaba stāsts:
