"Tas ir sāpīgs moments, bet es negribu vilkt to līdz bezgalībai. Es gribu iet pensijā 31.decembrī 2018.gadā," stāsta Lancmanis.
Līdz tam brīdim viņš vēlas izveidot jaunu komandu, kura ir spējīga visu pārņemt un virzīt tālāk. Jaunajai komandai būs jāspēj nepakļauties laikmeta vilinājumiem uz kaut kādu naivu komercializāciju vai ārējiem trikiem, saglabāt pils suverenitāti un muzeja virzību, stilu, muzeja misiju.
Lancmanis uzskata, ka tas nav viegli - paredzēt savu izkāpšanu ārā no garā procesa, bet to viņš tagad jau darot.
Lancmanis dzimis 1941.gadā, beidzis Jāņa Rozentāla mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmiju. Viņa dzīve ar Rundāles pili saistīta kopš 1964.gada, kad viņš sāka tur strādāt kā zinātniskais līdzstrādnieks. Vēlāk viņš kļuva par direktora vietnieku, bet kopš 1975.gada ir Rundāles pils muzeja direktors.
Papildus rūpēm par Rundāles pili Lancmanis īpašu uzmanību veltījis arī Lestenes baznīcas atjaunošanai. Viņš gan intervijā ar nožēlu norāda, ka patlaban nekāda vēsturiski unikālo baznīcas baroka laika kokgriezumu atjaunošana nenotiek, jo tam nav finansējuma. Līdz šim ir bijuši atsevišķi ziedotāji, taču, viņaprāt, tam būtu jābūt nacionālam projektam.
Pēc viņa domām, jautājums ir ne tikai par to, ka Lestenes baznīca ir Latvijas baroka objekts numur viens laukos. Tas ir nācijas pašcieņas jautājums. Baznīca piedzīvoja pēckara barbarismu, padomju laika necieņu, pat naidu.
Viņš uzskata, ka tas būtu Latvijas valsts uzdevums pierādīt, ka tā spēj uzvarēt kara briesmīgās brūces, spēj tās sadziedēt un iznīcināt to pazemojumu, ko padomju iekārta un tās ideoloģija nesa baznīcai. Lancmanis gan atturējās nosaukt restaurācijai nepieciešamo summu, taču pauda viedokli, ka ir iespējams atrast ne tikai efektīvu, bet arī lētu variantu. Tas ir pierādījies Rundāles pils gadījumā, kur restaurācijai kopš 1992.gada neesot nekāda valsts finansējuma un viss notiek par pašu piesaistīto naudu.
