Gatavošanās posms gan bijis visai sarežģīts un šķēršļu pilns, un nereti gribējies atmest ar roku, tomēr kaut kas neļāvis atteikties no iecerētā. Tagad var teikt – laikam jau tā bija priekšnojauta vai pats liktenis, jo kāzu diena izdevusies ideāla un pozitīvo sajūtu ziņā pārspējusi visneprātīgākās cerības. Par to parūpējās gan virtuālie viesi, gan laulātājs, gan Beļģijā dzīvojošās latviešu draudzenes, kas bija sagādājušas fantastisku pārsteigumu. Un, protams, mīlestība pāri visam!
Darbs saved kopā
Pārrobežu mīlas stāsts izauga pamazām – no nejaušas tikšanās pirms četriem gadiem visai nopietnā darba pasākumā. Ilze strādā Eiropas Komisijā, toreiz vadīja muitas laboratoriju tīklu. 2016. gadā, Nīderlandes prezidentūras gadā Eiropas Padomē, Amsterdamā tieši vasaras saulgriežu laikā par šo tēmu notika liela konference. To daļēji rīkoja un kā moderators darbojās arī Ilzes tagadējais vīrs Klemenss: “Viņš bija tas, kurš visas trīs dienas bija visur – rīkoja, pieteica, vadīja sarunas. Es arī biju viena no vadītājām, un mums sanāca daudz kopā darboties, spriest, pārrunāt. Tā komunikācija bija ļoti viegla. Bet – patiešām nekādu dziļāku domu tobrīd nebija. Man bija attiecības, viņam arī. Bija vienkārši viegli sarunāties par jebko, un bez nekāda zemteksta kļuvām vienkārši par vēstuļu draugiem, šad tad sarakstījāmies, bet arī ne pārlieku daudz un bieži. Gadu gaitā abiem situācija mainījās – es izšķīros, viņš arī. Protams, nevienam šādā brīdī nav viegli… Tā arī satuvinājāmies. Paradoksāli, bet to veicināja arī ierobežojumu laiks pavasarī – es dzīvoju Briseles piepilsētā un braucu uz darbu Briselē, Klemenss dzīvo Nīderlandē, Utrehtā, brauca uz darbu Hāgā. Tikties varējām vien brīvdienās. Bet, kad sākās attālinātais darbs, tad jau ir vienalga, kurā pilsētā vai mājā esi…”
Lai arī abi dzīvo katrs savā valstī, attālums starp mītnes vietām nav liels – 170 kilometri, pāris stundas ar auto, tāpēc bieži braukuši ciemos. Un sapratuši, ka jābūt kopā pa īstam! “Mēs jau neesam vairs nekādi jaunieši, manam dēlam jau ir 28 gadi, Klemensam ir divas pieaugušas meitas. Un, jo vecāks kļūsti, jo vairāk lien ārā viss kas… Turklāt es arī ļoti labi zinu savu raksturu!” smejas Ilze. “Un tad pēkšņi secini, ka ar savu dzīves bagāžu, saviem niķiem un stiķiem, bezkompromisiem un kompromisiem, pēkšņi satiec cilvēku, kuru ne tikai 24 stundas katru dienu sev blakus vienkārši vari paciest, bet jūties labi!”
Bildinājums sapulces laikā
Interesanti, ka abi joprojām dzīvo pa divām mājām – gan Tervurenā pie Ilzes, gan Utrehtā pie Klemensa. Beļģijā un Nīderlandē šāds attiecību modelis ir visai parasts – bērni pieauguši un savā dzīvē, dzīvesdraugs varbūt ir miris vai arī abi šķīrušies un ir jaunas attiecības, bet tās nepaģēr, ka vienam no pāra būtu jāatstāj savas gadu desmitos iekārtotais, ierastais un iemīļotais mājoklis un noteikti jāpārceļas pie otra: “Tas ir šausmīgi ērti! Angliski šādam modelim ir īpašs apzīmējums “living apart together” (“dzīvošana atsevišķi, bet kopā”). Arī daudzas no manām beļģu draudzenēm tā dzīvo, un visiem ir labi – tu esi savā mīļajā aliņā, dari, ko un kā gribi, un, kad vēlies, satiecies ar otru.”
Šāds kopābūšanas veids nebūt nenozīmē, ka attiecības ir vieglprātīgas un nebūtiskas. Tas, ka Ilzei un Klemensam viss ir nopietni un tas “nav nekāds plezīrs”, bijis skaidrs jau sākumā. Ka abi būs kopā, nebija kaut kā īpaši viens otram jāpierāda. Jautājums – kādā veidā un cik oficiāli būt kopā. Daudzi ieteikuši nokārtot dokumentus atbilstoši partnerattiecību likumam, diemžēl tie netiek atzīti visās valstīs, tostarp arī Latvijā ne. Ilze ar Klemensu sāka prātot, ka būs vien jāprecas.
Diemžēl vienu no izšķirošajiem impulsiem deva traģisks atgadījums: “Pērn pēkšņi nomira Klemensa vecākais brālis – sportisks, sabiedrisks, fiziski spēcīgs un veselīga dzīvesveida piekritējs. Tas ir brīdis, kad redzi, cik niecīga un trausla ir cilvēka dzīvība, un kādi pavedieni viņu saista ar citiem. Mums vispār pēdējais gads bija tāds – četras bēres un vienas kāzas… Tas, ka ikvienā brīdī var notikt jebkas, uz Klemensu atstāja lielu iespaidu. Jo mēs esam pāris, bet ne oficiāli, un ja, tpu, tpu, tpu, kāds nokļūtu slimnīcā, otram to pat neziņotu! Nav jau noteikti kam jāgadās, bet, kā tautā saka, drošībai spilvenu tomēr labāk sagatavot.”
Ilze nojautusi, ka, iespējams, bildinājums būs, bet īsto brīdi tomēr nespēja paredzēt – tas bijis pilnīgi negaidītā momentā, kad Ilze bija iegrimusi darbā pie datora un prāts aizņemts ar ko pilnīgi citu un neromantisku. Bet pirms tam, iepriekšējā dienā, bija skaists ievads – Klemensa vaļasprieks ir lidot ar planieri, viņš tikko bija nokārtojis eksāmenu, kas ļauj ņemt planierī līdzi arī pasažieri, un uzaicināja savu mīļoto izbaudīt īpašo lidojumu.
Kāzas bez stresa
“Es ļoti gribēju svinēt kāzas Latvijā!” Ilze nopūšas. “Bet tajā brīdī jau bija skaidrs, ka tas nebūs iespējams. Arī vēstniecībā, kā senākos laikos, vairs nelaulā, vien izņēmuma gadījumos, kad nekā citādi nav iespējams. Izlēmām, ka laulāsimies pašvaldībā, kur es dzīvoju. Bija tā smuki izdomāts – mēs paši, vīra meitas, mans dēls un māsa no Rīgas atbrauks… No bildināšanas līdz kāzām pagāja divi mēneši, un sākumā vēl nebija tik traki, vēl līdz pēdējam cerējām, ka otrais vilnis nebūs.”
Otrais vilnis ar likumsakarīgajiem ierobežojumiem tomēr bija klāt. Par spīti tam, kāzas abi izlēma neatcelt – daudzi pāri savus pieteikumus gan esot atsaukuši. Nereti Ilzei gan nolaidušās rokas, jo vajadzēja kārtot ļoti daudz papīru: “Beļģijā daudz kas ir efektīvs, bet daudz kas iet lēni un sarežģīti… Turklāt katram administratīvajam centram ir diezgan lielas pilnvaras rīkoties pēc saviem noteikumiem līdzīgi kā, piemēram, Vācijas pavalstīs. Tikai Beļģijā viss ir ļoti mazs, tā ka brīnies vien – pasper trīs soļus, un atkal jau viss citādi! Vienu brīdi man sākās panika, likās, neko nepaspēsim, vajadzēja kārtot daudz dokumentu, tulkot no un uz visādām valodām. Apzīmogot ar nez kādiem zieģeļiem, pa vidu vēl visādi pārpratumi – man vajag izziņu flāmu valodā, bet vēstniecība izsniedz tikai franciski… Klemenss tik teica, lai es neuztraucos, viss būšot kārtībā, runāja ar ciema padomi, tur visi bija ļoti saprotoši, teica – kaut neilgi pirms kāzām būs tie papīri, arī derēs. Papīrus beigu beigās dabūjām, bet pa to laiku sākās lielie ierobežojumi un sapratām, ka ne tikai manējie no Latvijas, bet pat Klemensa meitas turpat no Nīderlandes uz kāzām netiks… Vārdu sakot, neviens netiek, paliekam divi vien. Es saku – varbūt tad tomēr neprecamies, varbūt nākamgad? Bet Klemenss teica – nē, esam nolēmuši, un ir jāprecas! Izlēmām – ja nevar bērni atbraukt, tad rīkosim kāzas tiešsaistē, lai bērni arī tomēr var piedalīties. Tad sākām domāt – pag, ja mēs rīkojam kāzas tiešsaistē, tad jau varam pieslēgt arī citus tuvākos radus un draugus!”
Un abi ar lielu entuziasmu metušies plānot kāzu translēšanu tiešsaistes režīmā. Par laimi, pusgada laikā, kopš pirmā pandēmijas viļņa, jau bijis aprasts strādāt ar virtuālajām platformām. Tomēr nācies palauzīt galvu un meklēt risinājumus – tā, piemēram, lai radītu telpisku klātbūtnes efektu, nopirkti statīvi un uz tiem izvietotas viedierīces, kas filmē jauno pāri no dažādiem rakursiem. Savukārt nedēļu pirms īstās reģistrācijas sarīkojuši virtuālo kāzu mēģinājumi, un labi vien bijis, jo atklājušies vēl visādi sīki tehniska rakstura knifiņi.
Laulības noritēja rātsnama svinīgajā zālē, un klātienē tur bija vien pieci cilvēki – jaunais pāris, aldermanis jeb ciema vecākais, kā arī divas Ilzes draudzenes – viena, kas tulkoja no un uz flāmu valodu, otra, kas iemūžināja notikumu fotogrāfijās. Liecinieki kāzās Beļģijā nav obligāti.
Tomēr klātesamības sajūta bijusi pat lielāka, nekā “parastajās kāzās”, iespējams, tāpēc, ka jaunais pāris redzēja savus viesus ik brīdi, un arī viesi redzēja jaunā pāra starojošās sejas, nevis tikai mugurpusi, kā ierasti ir laulību ceremonijas laikā…
Īpaši jauno pāri aizkustinājis, ka visi ciemiņi bija gatavojušies un uzposušies, it kā patiesi dotos uz kāzām klātienē: “Tā sajūta pat faktiski bija tuvāka nekā, ja viņi tur aiz muguras sēdētu – jo redzējām viesu sejas un kā viņi dzīvo līdzi! Kad ceremonijas oficiālā daļa beidzās, ieslēdzām mikrofonus, lai katrs varētu kaut ko pateikt. Klemensa jaunākā meita dziedāja ģitāras pavadījumā mums īpaši veltītu apsveikuma dziesmu, citi teica mīļus vārdus, visi bija gatavojušies, vakarkleitās, uzvalkos, ar šampanieša glāzēm, ko saskandinājām caur ekrānu! Mans dēls pat saviem suņiem bija tauriņus apsējis, lai svinīgāk! Un pēc tam viņi katrs savās mājās turpināja svinēt mūsu kāzas – mana mamma pat bija rosolu un pīrāgus sataisījusi. Visi teica pēc tam – arī mums tie bija svētki, mēs turpinājām svinēt visu dienu. Tā bija tik silta sajūta!”
Kopā kāzās piedalījās 20 viesi no trim valstīm, un arī ciema vecākais bijis patīkami satraukts – esot liels piedzīvojums, tik starptautiska auditorija un tik neparastas kāzas, liels pagodinājums, ka izvēlējušies tiešo šo mazpilsētiņu laulību noslēgšanai. Ilze gan smejas, ka amatpersonas satraukums ātri vien rimis un pārgājis pacilātībā, aizrāvies tā, ka runājis gari un plaši.
Ilze uzsver vēl kādu virtuālo kāzu pozitīvo aspektu – varējuši ļauties sajūtām un neesot bijis absolūti nekāda stresa par tūkstoš dažādiem sīkumiem, kas ir līdzesoši kāzu dienā – kur kavējas auto, kas ar vedējiem, vai ar svētku galdu viss kārtībā un tā tālāk.
Īsts pirmais valsis un mičošana
Ilzei nebija nojautas, ka “tehnoloģiskās kāzas” būs tik sirsnīgas, tāpēc jau iepriekš, lai vismaz radītu ilūziju par svinībām, bija pasūtījusi kādai latvietei gardu torti un vakarpusē ieaicinājusi ciemos tuvākos trīs kaimiņus: “Teicu, lūdzu, atnāciet, ievērosim drošības distanci! Ja nevaru apēst kāzu torti ar radiem, tad vismaz ar kaimiņiem! Neviens neatteica, visi bija ļoti priecīgi. Bija plānots pēc ceremonijas aiziet turpat blakus uz parku, safotografēties un doties mājās…”
Taču abus jaunlaulātos gaidījis milzīgs pārsteigums. Ilzes latviešu draudzenes bija slepenībā izplānojušas, kā iepriecināt viņu īpašajā dienā. Ilzei gan radušās aizdomas, kad fotogrāfe lūgusi ārpusē uzgaidīt, jo esot “jāaiziet līdz mašīnai”, bet neko tādu gaidījusi nebija: “Es tā iedomājos – varbūt kāds būs atnācis apsveikt, bet tam, kas notika, gan nebiju gatava! Nākam pa durvīm ārā – mīlīt! Tiek atskaņots “Melanholiskais valsis”, divas meitenes braukā riņķī ar divriteņiem, šalles ar latviešu rakstiem, saule spīd, zvaniņi skan, un bārsta mums ziedlapiņas! Nebija variantu – bija jāiet dejot, tā nu tas arī bija mūsu kāzu valsis!”
Ar to tomēr pārsteigumi tikai sākušies – meitenes atteikušās no Ilzes līdzpaņemtā cienasta, tikai nosakot – vēlāk, vēlāk! Fotogrāfe vedinājusi uz parku. Jau iepriekš bijusi noskatīta vieta, kur bildēties, tomēr meitenes aicināja doties tālāk, līdz nonākuši pie tiltiņam: “Apsēja mums rokām sarkanbaltsarkanas un oranžas lentītes, bija trejdekšņi, skanēja “Gatves deja” un atkal dejojām. Tā bija sestdiena, parkā ļoti daudz cilvēku, un visi viņi zolīdi un smaidīgi stāvēja abās pusēs tiltam, atstājot to mūsu rīcībā un ļaujot izbaudīt notiekošo. Lentītes apsējām tilta margai un ūdenī metām naudiņu laimei.”
Neizpalika arī līgavas pušķa mešana pār plecu. Ilze smejoties atceras, ka par pušķi saņēmusi ļoti daudz komplimentu un jautājumus, kurā salonā kas tāds veidots: “Patiesībā veidoju pati, saplūcu savā dārzā to, kas vēl nebija nosalis! Kaķis vēl mēģināja apkošļāt, glābu un pārtaisīju…”
Vēlāk parkā sekojuši vārti ar mīļvārdiņiem latviski un nīderlaniešu valodā, bet nākamajā koku ieskautajā pasaku vietā jaunā sieva un vīrs tikuši mičoti, ar visu, kā pieklājas – cepuri, priekšautu, kokles spēles un dziesmas pavadībā.
Iedvesma un cerība citiem – dzīve turpinās!
“Kāzu diena mums sanāca kā pasaka! Kad esi metru virs zemes tādā kā mākonī jau no tā fakta, ka, neraugoties uz sarežģīto situāciju, precies ar cilvēku, ko mīli, bet vēl viss tas, kas todien notika – pilnīgi neticami! Meitenes bija domājušas un plānojušas visu līdz pēdējam sīkumiņam, pat šampanietis bija un pīrādziņi sacepti, mums bija speciāli šūtas vienādas maskas, tika filmēts un pēc tam atsūtīts samontēts video. Domāju – tie ir mani cilvēki, ar ko kopā pudu sāls esam apēduši; ar vienu kopā korī esam, ar vienu kopā teātri spēlējam, no trešās paņēmām kaķīti. Tā ir kā otra ģimene! Es smējos un raudāju no aizkustinājuma,” Ilze atceras. Sajūtas joprojām dzīvas.
Pēc kāzu ceremonijas nedēļas garumā jaunlaulātie devušies improvizētā medusmēnesī – katru dienu savās jaunajās maskās braukuši uz kādu skaistu vietu pie jūras vai kalniem, bet nakšņojuši mājās – jo viesnīcas taču tāpat ciet, bet medusmēnesim būs būt!
Ilze teic – galīgi nav nožēlas, ka apprecējusies šajā laikā un tādos apstākļos, tieši otrādi. Interesanti, ka savā ziņā piepildījusies Ilzes vēlme par kāzām – jau no bērnības viņa, kā jau daudzas mazas meitenes, sapņojusi par kāzu kleitu kā princesei, bet mulsinājis fakts, ka jābūt centrālajai personai, uz ko visi, sēžot ap galdu, skatās. Un, re – gala rezultātā bijušas kāzas bez šī mulsinošā apstākļa! Daudz siltuma devuši draugu vārdi par to, ka abu kāzas sniedzot iedvesmu, motivāciju un sajūtu, ka dzīve turpinās arī šobrīd.
Siļķe kažokā un latviešu nacionālās īpatnības dārza kopšanā
Bet kā latviešu kāzu aktivitātes, kas rietumeiropiešiem var šķist neparastas, uzņēma Ilzes holandiešu vīrs? Ar to neesot bijis problēmu, jo pēc dabas Klemenss, līdzīgi daudziem saviem tautiešiem, esot ļoti atvērts un ieinteresēts uzzināt ko jaunu: “Mans vīrs ir ļoti līdzinākošs. Viņam viss patika! Holandieši vispār ir pozitīvā ziņā ļoti kosmopolītiski, tādi kaķi, ko var mest, kā grib, un vienmēr nokritīs uz kājām un jutīsies ļoti ērti. Turklāt viņi ir pieraduši rēķināties ar otru, ar citiem. Maza valstiņa ar septiņpadsmit miljoniem iedzīvotāju, un, ja tev tā jūra vēl gadsimtiem jānotur, tad tur izveidojas tāda kopā dzīvošana un sastrādāšanās. Tu nevari pēkšņi darīt, ko gribi, neņemot vērā citus – es, piemēram, te tagad gribu būvēt atrakciju parku un man vienalga, ko jūs par to domājat! Turklāt viņi ir ļoti izglītoti, seko līdzi pasaules notikumiem un interesējas par daudz ko. Manam vīram viss mūsu kāzās patika!”
Ilzes vīrs arī akceptē, respektē un ciena viņas saikni ar Latviju – priecājoties, ka varot atklāt katru dienu ko jaunu; apbrīnojot mūsu sakņu sajūtu; novērtējot latviešu sieviešu smalko gaumes sajūtu, spēju radīt omulīgu mājas sajūtu. Sieviņai par prieku sadzīviskā ceļā mācās latviešu valodu, un īsziņas sievasmātei latviski paraksta: “Tavs znots”. Ilze priecājas, ka viņam garšo siļķe kažokā un citi latviešu ēdieni, smejas – ēdot kā cilvēks: “Man bija attiecības ar valsts franču daļā dzīvojošu beļģi, tur viss ir smalki – īpašā franču ēšanas kultūra, tāds vīns, šāds siers, šis nav ēdiens, to var ēst tikai tā un ne citādi… Nē, nu ir jau milzīgi smalki, bet reizēm no tā nogurst. Atceros, viņš ar šausmām reiz skatījās, kā mazās māsas meita no rīta sukā iekšā siļķi un kotlešu maizītes, un vārgā balsī palūdza, vai mums esot gabaliņš baltmaizes un karotīte ievārījuma!”
Ilze pēc pirmās izglītības ir muzikoloģe un arī tagad dzied koros, darbojas arī citos interešu pulciņos, arī Klemensam ir savi vaļasprieki. Ilze gan smejas, ka tomēr gadoties brīži, kad vīrs nespējot saprast latviešu pieeju dažām lietām – piemēram, strādāšanai dārzā: “Man ir dārzs, nav jau nekāds tur paraugdārzs, bet tomēr iespēju robežās es kaut ko tur roku, stādu, apgriežu, ravēju. Dārza iekārtošana jau nekad nebeidzas! Pirmajā reizē, kad pieteicās man talkā, iekrita uz latviešu piegājienu – saku, jāpastrādā dārzā, nu labi, kāpēc ne! Vienā brīdī saka – vai nevajadzētu tā kā pusdienas paēst? Es saku – nu paga, pabeigsim te vēl un tad. Pēc kāda laika Klemenss ieminas, ka tomēr uztaisīšot sev kādu sviestmaizi, vai es arī gribot? Nē, nē, es te gribu pabeigt vēl! Tā tas ievilkās līdz tumsai, nākamajā dienā, protams, sāp kājas, sāp mugura. Tagad viņš šito niķi zina un mēdz teikt – dārgumiņ, es tev palīdzēšu, bet tev jāiemācās plānot, kādu apjomu veikt. Un es kā īsta latviete spurojos pretī – nē, nē, ir jādara, kamēr izdara, es te visu pametīšu un iešu pusvienos zupu ēst?! Kā saka – kad kartupeļus noraks, tad arī ēdīs! Vairs gan viņš uz šo neiekrīt.”
Un tomēr Ilzes vīrs uz jautājumu, vai ir laimīgs, par sievu apņēmis latvieti, bilst, ka uz šo jautājumu esot iespējama tikai viena atbilde: “Viņa ir vislabākā!”
