1990. gada 1. maijā Indriku ģimene no pilsētas pārnāca uz vecāku lauku mājām. 24 gadu laikā „Lizetiņās” ir uzbūvētas jaunas saimniecības un dzīvojamās ēkas, kā arī uzsākti gan ar zemi, gan ar lopiem saistīti darbi. Ģimene uzsver, ka lauki ir viņu ikdienas neatņemama sastāvdaļa un aicinājums.
„Strādājam, protams, viens palīdzam otram. Plecu pie pleca. Lauku ikdiena mums sākas agri no rīta. Apkopjam lopiņus, protams, pēc tam dārzi. Puķu plantācijas. Tas mans hobijs. Ganības. Kas ir ar tiem laukiem? Es teikšu tā: vajag tikai gribēt. Ja negrib, nevajag tos laukus. Bet tiešām vajag gribēt, un tad dzīvē var ļoti, ļoti daudz ko daudz ko sasniegt,” uzskata Ināra Indrika.
„Lizetiņas” šobrīd ir arī bioloģiskā lauksaimniecība. Inārai un Jāzepam Indrikiem ir aptuveni 30 piena govju, viņi audzē arī dārzeņus un nodarbojas ar graudkopību. Saimnieki uzsver, ka pieprasījums pēc bioloģiski tīras produkcijas tirgū ir milzīgs.
„Mēs nepielietojam ķīmiju - visus pesticīdus un kas viņi vēl tur skaitās, nav tā ķīmija. Tiešām, man pilnīgi šermuļi metas, ja jāpadomā, ka savos kartupeļos vai savos graudos jāber kaut kas iekšā un jāēd pašam. Tie paši burkāni un viss jau ir roku darbs. Tur jau nedrīkst uzliet ķīmiju, un tev nezāļu nebūs. Viss ir jārušina, viss ir jāravē,” par bioloģisko saimniekošanu stāsta Ināra Indrika.
Zemniekiem atbalstu sniedz arī Eiropas struktūrfondu finansējums, piemēram, Indriku ģimene par saņemtajiem līdzekļiem ir iegādājusies jaunu un jaudīgu tehniku, kas ļauj strādāt pašiem un palīdzīgas rokas jāmeklē tikai sezonas darbu laikā.
„Mēs tiešām gribējām laukos dzīvot, jo tas ir plašums, tā ir mūsu sfēra. Un tas ir ļoti jauki, mēs savā ziņā pateicamies arī Eiropai, ka mēs esam Eiropā, mums ir Eiropas atbalsts. Īstenībā tas ir ļoti svarīgi zemniekiem. Bez tā būtu grūti,” atzīst Indrika.
Ināras un Jāzepa dēls Intars arī saimnieko dzimtajā vietā un jau vairākus gadus nodarbojas ar gaļas lopu audzēšanu, šobrīd to skaits ir ap 30. Uzņēmējdarbība tika uzsākta, pateicoties projektam, kuru viņš iesniedza Lauku atbalsta dienestā kā jaunais lauksaimnieks. Intars ir pārliecināts, ka uzsākt uzņēmējdarbību laukos var ikviens, tikai katram ir jāapzinās, cik liels sākuma kapitāls dotajā sfērā ir vajadzīgs, kā arī jāpārzina informācija par tirgū aktuālo pieprasījumu.
„Tur jau vairāk jāskatās ir no visiem apstākļiem - kas ir pieejams, cik daudz zemes pieejams un viss pārējais. Ja ir kādi 10 hektāri zemes, ar gaļas govīm, es domāju, to nav iespējams darīt. Tur vajag kādus 50 hektāriem, tad to var uzsākt. Tāpat arī graudiem. Mazās platībās, nezinu, siltumnīcas var celt, audzēt kaut ko tādu,” spriež Intars Indriks.
Indriku saime laukus pamest negrasās, Intars ir stingri apņēmies palīdzēt saviem vecākiem saimniekot „Lizetiņās” un attīstīt savu saimniecību „Upmaļi”, un nākotnē savā saimniecībā viņš audzēs arī cietes kartupeļus.
