Lai gan Norie jau ir precējusies un viņai ir pusotru gadu vecs dēlēns, viņa atzīst, ka pēc Latvijas, Alsungas un Ruča iepazīšanas sev vēlējusies arī kārtīgas suitu tradīcijas. Un viņas Latvijas vecmāmiņa, kā Ručiņu dēvē visa Norie ģimene, viņai to arī apsolījusi. Kārtīgu mičošanu.
Ručiņu jeb suitu sievu Mariju Steimani pašu LTV satika pirms gada. Viņai piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni, un LTV filmēja, kā Ručs taisās uz ceremoniju. Marija izkomandēja visu LTV filmēšanas komandu! Šoferis Arnolds dabūja pasvīst, kamēr ieriktēja Latvijas karogu kātā, bet es – sienot sarkanās lentītes suitu kreklā.
Atkal apvienojušies ar ģimeni
Gobu mājas pagalmā jau viena kamera priekšā. Kurš gan cits? Ha, hā! Andrejs Verhoustinskis un Ināra Kolmane. Prasu, vai top “Ručs un Norie” otrā daļa. Ināra smejas, ka īsts dokumentālists šitādas lietas nevar laist garām. Tāpēc Ināra atbraukusi no Francijas, kur norit darbs pie viņas jaunākās filmas montāžas.
Pa pagalmu skrien mazs puika - Krišjānis, kurš dauzās ar jaunu japāni. Tas ir Norie vīrs, skaidro Ināra. Pati Norie ar Ruču sēž pie galda un sarunājas.
Taču kārtīgai japāņu ģimenei kameras bijušas nebijušas. Norie tētis pats bildē visu, ko vien redz.
Viņi ar Norie mammu atzīst, ka palaist meitu – studenti uz Latviju nav bijis nemaz tik traki. “Norie jau arī agrāk brauca uz ārzemēm, mums vienkārši bija sajūta – ā, atkal viņa kaut kur dodas. Mēs viņai pilnībā uzticējāmies, un šī bija jauka vieta!” saka Norie tētis Jasumasa Curuta.
“Protams, Latvija bija nezināma, bet ir lieliski, ka viņa iepazina šo vietu. Un nu mums ir vēl lielāks saviļņojums, ka varam paši būt klāt vietā, caur ko Norie iepazina Latviju,” saka mamma Ikuko.
Par filmu abi bijuši sajūsmā. “Wonderful,” tētis iesaucas angliski.
“Patiesi brīnišķīgi! Un negaidīti bija tas, cik skaisti savijās Japāna ar Latviju, tas bija kā ceļojums. Un reizē drāma…“.
“Nudien sajūta, ka Ručs ir Norie īstā vecmāmiņa. Mēs šeit jūtamies it kā atkal apvienojušies ar savu ģimeni,” saka Norie mamma.
Saprot gan Krievijā, gan Kanādā
Pateicoties dokumentālajai filmai “Ručs un Norie” Latvija uzzināja par neparastu japāņu studentes Norie Curutas un suitu sievas Ruča jeb Marijas Steimanes draudzību. Pirms pāris gadiem Norie dzīvoja Ruča mājās Alsungā, mācījās latviešu valodu, vēl vairāk – suitu kultūru un latvisko dzīvesziņu.
“Tas ir tā kā tāds brīnums,” saka Ručs, “to pat nevar izstāstīt. Viena veca tante un bērns pasaules otrā galā… ka tā var sadraudzēties! Nu tas ir viens brīnums. Tas sākums jau tāds nemaz nebija. No sākuma es domāju – ko ar to meiteni darīt? Bet [Grigorijs] Rozentāls jau visu sarunājis un pats nemaz nav mājā! Un tā nabaga meitene atbrauc ar pāvilostnieku. Un tad iet pie mācītāja. Un mācītājs arī nav mājā. Un mācītāja māsa zvana Ilgai [Leimanei, Suitu sievu vadītājai], ka Norie ir klāt. Ko nu darīs? Ka ved šurp. Ar lieliem koferiem.”
Pēc “Lielā Kristapa” balvu pļaujas režisores Ināras Kolmanes un operatora Andreja Verhoustinska dokumentālā filma turpina triumfu starptautiskos festivālos.
Ručiņa un Norie stāstu saprot gan Krievijā, gan Kanādā. Skatītāji pēc filmas uzdod daudz jautājumu. Piemēram, vai Ručs dzīvo rezervātā? Kā? Nē? Bet tur tak savvaļas dzīvnieki apkārt. Tas ir droši?
Uz mičošanu – pilnā sastāvā
Šogad augustā Norie uz Alsungu atbrauc ar visu ģimeni. Vīrs Rjūša Kozaki, dēlēns Džunsuke, tētis Jasumasa Curuta, mamma Ikuko Curuta un brālis Acuhiro.
Ručs apsolīja īstas suitu kāzas!
Šī atkalsatikšanās ir ļoti sirsnīga. “Tās sajūtas tik mīļas. Mēs nevarējām… mēs saķērāmies…” saka Ručs.
Vairāk nekā gadu Ručs savu Norie nebija satikusi. Tikmēr pati Norie smejas, ka dēlēns Latvijā ir jau otro reizi, bet pirmo reizi bija vēl mammas vēderā. Arī Norie vīru Rjūšu Ručs jau satikusi: “Nu vīrs gan bija vienreiz, tad jau vēl kā kavalieris skaitījās.”
Tūlīt, tūlīt abus mičos īstās suitu tradīcijās. “Ļoti fantastiski! Es ļoti gaidu savu mičošanu. Es ļoti gribēju suitu tradicionālo mičošanu. Man ir arī līdzi mans tautas tērps. Un vainags!” saka Norie Curuta.
“Tā būs suitu garā mičošana. Par laulāšanu, nē, tāda runa jau nebija. Tur jau ir bilde, ka viņi ir salaulāti. Bet es viņai saku – tev jābrauc uz mičošanu. Kā tādu joku! Un sanāca grandiozi!” saka Ručs jeb Marija Steimane.
Ručs tagad komandē jau visu savu japāņu ģimeni: “Ejam ērkšķogās!” Ieraugot, ka mazais dēls Džunsuke grauž kritušos ābolus - baltos dzidros, Ručs uztraucas: “Eu, ko tu tam bērnam dod ēst? Viņš vispār ir ēdis?”
Kamēr Ručs visus aizkomandē ēst ērkšķogas, Ināra komandē savu operatoru to visu filmēt, un es bakstu Ivanu, lai viņš dara to pašu. Kā dzintaru krelles zari pilni ogām. “Paskat to!” Ručs rāda Norie, “viss pills.”
Dzīve ir skaista, ja mērķis ir cēls
Pēc tam abas pazūd istabā. Viņas ģērbjas. Tikmēr pie mājas noviļņo krāsu raksti. Suitu sievas sabraukušas. Tērpos. Katra nes ziedu pušķi un ēdiena trauku. Skaidrs, ka te būs tāds kāzu galds, ka par to runās vēl ilgi. Pildīti groziņi, maizītes. Mmmm.
Lielā kartona kastē ir kāzu torte. Īsta lauku torte. Ar krēma cakām. Kāzu torti novieto uz galda, kuram uzklāj Ruča slaveno galdautu.
“Dzīve ir skaista, ja mērķis ir cēls.” Tā izšūts ar sarkanu diegu uz balta lina. Un vēl rožu ziedi klāt.
Norie tētis ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā ir pirmo reizi: “Ārkārtīgi skaista daba.” “Man patīk Latvijas ziedu skaistums, cilvēkiem ir brīnišķīga stāja, un viņi staigā skaistos apģērbos,” saka Norie mamma.
Un tur jau viņi nāk. “Mūžīgi, laicīgi, tu jau mana būsi.” Mičošanas dziesmas apraujas vien uz brīdi, kad Rjūša velk baltus cimdus un noņem Norie vainagu.
Norie galvā tiek uzvilkta aube un uzsieti vairāki lakati. Īsta suitene – tur nav šaubu!
Tad abi lielā māla bļodā smeļ ūdeni saujā un lej pāri galvai. Svētībai. “Tai zemei vaj’g lietu un sauli, kas spīd, bet tam cilvēkam vaj’g sirdi, kam var uzticēties.” Jaunais pāris dzied līdzi. Pēc tam visas suitu sievas mīļo, bučo un sveic Norie un Rjūšu. Un dāvina ziedus. Glāzēs lej “Mežezeru.” Un katram tiek gabals izcilās tortes.
Uzvārdā dzērvju lauks
Japāņu valodas tulks Uģis Nastevičs skaidro, ka Japānā katram personvārdam ir jēga un nozīme: “Norije ir labvēlīga upes grīva, viņas vīram Rjūšam vārds ir pūķa nams, tētis Jasumasa ir mierīgs un pareizs, mammai Ikuko – “ko” nozīmē bērns, kas sieviešu vārdos bieži ir beigās, “Iku” varētu būt audzinošs, bet var būt cita nozīme arī. Brālis Acuhiro ir atvērts, viesmīlīgs un plašs, dēlēns Džunske patiess, šķīsts un palīgs. Uzvārds ir Curuta. Curuta nozīmē dzērvju lauks, bet vīram uzvārds ir Kozaki, kas nozīmē - radziņš, rags, neliels zemes rags.”
Pie tam, ja pašu ģimene nevar vienoties par to, kā saukt jaundzimušo, piesaista palīgus. “Vecākiem nereti ir varianti, ko varētu dot vārdā, dažreiz piedalās vecvecāki. Skatās, kāds bērna raksturs dzīvē būtu jāveido, kādu viņi vēlas, lai viņš izaug. Dažkārt piesaista arī tempļa priestera padomu,” skaidro Uģis Nastevičs.
Bet japāņu valoda – vai grūta? “Droši vien, ka izruna latviešiem ietu viegli, jo mūsu valoda ir bagāta ar dažādām skaņām. Līdz ar to japāņu skaņu sistēmu būtu viegli apgūt. Bet izteicieni, vārdu krājums prasītu ilgu laiku. Vēl jo vairāk, tā kā šeit Norijai bija pieredze ar mūsu Kurzemes izloksnes variantu, tāpat arī Japāna ir izlokšņu bagāta, tas prasītu laiku. Ja ir stipra griba, gan jau izdotos!” saka tulks.
Šūpuļdziesma latviski
Norie studēja antropoloģiju, bet strādā autobūves kompānijā, kas ražo rezerves daļas. Norie darbs ir ar datoru, viņa rēķina detaļu pašizmaksu.
Savukārt dēlēns iet dārziņā. Un katru vakaru aizmieg, dzirdot latviešu šūpuļdziesmu. “Es dziedu suitu tautas dziesmu katru nakti, viņš ātri var gulēt. Es dziedu “Tai zemē vaj’g lietu”, “Divi divi, kas tie divi”, “Ai rudeņi, ai rudeņi”, arī “Aijā žūžu”, arī “Māte savas meitas sauca”. Daudz dziesmu, ko šeit iemācījos. Un viņš ātri aizmieg,” stāsta Norie.
Tagad Norie ir atpakaļ Japānā. Uz lauku ceļa ir pastkaste, un Ručiņš to ver, gaidot viņas vēstules: “Un viņa tik pareizi raksta. Bez kļūdām. Man jau nav tas aparāts.” “Skype”? “Laikam. “
Tajā visā ir kaut kas tik pamatīgs. Kurzeme. Āboli. Ar roku rakstītas vēstules, kas ceļo no Japānas uz Latviju. Un patiesa draudzība. Kurš teica, ka tāda nevar rasties starp meiteni no Japānas un vienu mutīgu suitu sievu? Skaidrs, ka var. Tikai jāprot ieklausīties un sadzirdēt vienai otru. Tāpat kā agros rītos var dzirdēt, kā purvā kliedz dzērves.
