Romu mediatore Valmierā: Mums visvairāk vajag gribēšanu pabeigt skolu un iegūt profesiju

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Vidzemē romu nav tik daudz, visi pārskatāmi," atzīst valmieriete Raita Sīmane, kura papildus ģimenes rūpēm un iztikas gādāšanai nu uzņēmusies arī romu mediatores pienākumu. Viņa saka: "Tas, kas mums visvairāk ir vajadzīgs, tā ir gribēšana pabeigt skolu, iegūt profesiju, strādāt. Tikai tā mēs varam uzlabot savu dzīves kvalitāti." Sieviete arī atzīst, ka Latvijā viņu notur mazmeitas vēlme spēlēt vijoli, un nožēlo tikai vienu – "cik skaista un garšīga būtu mūsu tikšanās vasarā – mums ir āra pavards, kas nedūmo, patvāris, kas mutuļo, izravēts un košām puķēm sastādīts dārziņš un katli, kuros visos būtu kas garšīgs".

Neesmu īpaša

Raita Sīmane piekritusi pastāstīt par savu dzīvi, kaut "nekā īpaša jau tajā nav". "Varbūt labs cilvēks esat?" – jautāju smiedamās un ticot, ka tieši tā arī ir. "Citi jau par mediatoriem nekļūst," turpinu uzmundrināt un kliedēt kautrību, bet Raita stāsta kā pie bikts vai darba intervijā.

"Piedzimu Limbažos 1965. gadā, man tagad ir 57 gadi. Kad man bija viens mēnesītis, nomira mana māmiņa. Viņu es, protams, neatceros. Mani izaudzināja vectēva māsa, kas pieņēma savā ģimenē kā septīto bērnu. Visu bērnību un jaunību pavadīju Salacgrīvā pie jūras. Augu brīvi un laimīgi, taču noteikumi ģimenē bija stingri. Tolaik ļoti uzpasēja meiteņu godu. Tas bija pats galvenais – lai tikai neslava nesanāk ģimenei! Audžuvecāki mūs visus nosargāja, no ceļa nenogājām," stāstīja Raita.

Raita Sīmane pusaudžu gados
Raita Sīmane pusaudžu gados

Bērnu skološana gan neesot bijusi prioritāte, atzina Raita, kura beigusi astoņas klases. Padomju laikā ar to pietika, audžuvecāki arī neesot uzstājuši. Konkrētu profesiju Raitai arī nav izdevies iegūt, kaut ļoti paticis gatavot ēst un rosīties dārzā. "Daiļdārzniece – tas bija mans mūža sapnis! Padomju laikos gribēju kļūt par brigadieri dārzniecībā, tam vajadzēja mācīties tehnikumā, bet tur taču būtu arī puiši. Nē, nepalaida mani," viņa stāstīja, atklājot, ka joprojām "zaļos pirkstiņus" liek lietā – vasarās jau ilgus gadus apkopj turīgu cilvēku dārzus un piepelnās iztikai arī bez diploma.

Galvenais ģimene

"Apprecējos mūslaikiem jauna – 1983. gadā, 18 gadu vecumā. Vīrs mani atveda uz Valmieru, kur dzīvoju joprojām. Viņš gan pirms desmit gadiem atrada jaunāku dzīvesbiedri, taču manu dzīves uzstādījumu tas nemaina – ģimene ir un paliek galvenais manā dzīvē," atklāj Raita, kuras dēls un meita dzīvo svešumā.

Ne tādu dzīvi viņi bija izsapņojuši, taču arī žēloties esot grēks.

"Dēls pabeidza deviņas klases un izmācījās par konditoru. Meita nomācījās 12 klases, bija laba skolniece, gribēja studēt psiholoģiju. Taču bija ekonomiskās krīzes laiks, darba nebija, iekrājumu nekādu, vienmēr no rokas mutē dzīvojām... Studiju kredītu viņai nedeva, tāpēc arī aizbrauca uz Angliju strādāt. Tagad būtu gudrāki, cīnītos un meklētu iespējas, bet toreiz tā likās vienīgā izeja," grūtos laikus atcerējās Raita.

Viņa atzina, ka tieši Anglijā viņas tautiešiem izdodoties labi "izsisties", nodrošināt materiāli pārtikušu dzīvi – ļoti atšķirīgu no Latvijas. "Gan mutē ir ko likt, gan kabatai paliek, gan pie mājokļa var tikt," viņa rezumēja un atzina, ka arī par pašas strādāto smago darbu Anglijā būtu nopelnījusi daudz vairāk.

Raita ar vīru kāzu dienā
Raita ar vīru kāzu dienā

"Esmu bijusi apkopēja poliklīnikā, sētniece, vasarā bagātajiem dārzus kopju. Lai izdzīvotu, jāstrādā ļoti – cik tagad malkai vien jānopelna! Šodien atkal ir baisi, bažas par rītdienu. Pat pazīstami romu vecīši, pāri astoņdesmit, pārdeva dzīvokli Valmierā un aizbrauca pie bērniem svešumā," sacīja Raita.

Sievietes acuraugs ir mazmeita Elizabete, kas, svešumā uzaugusi, tomēr izvēlējusies dzīvi Latvijā. Kāpēc? Viņas tēvs ir latvietis, arī muzikāls, meitene kopš mazotnes neko citu negrib – mūzika ir viņas lielais sapnis. Ja pamatvajadzības Anglijā nosegtu, ir vieglāk, tad mūzika jau ir solis ārpus ikdienas, tas maksā tik, cik grūti atļauties.

Latvija šajā ziņā izrādās perspektīvāka, tāpēc mazmeita dzīvo ar vecmāmiņu un aizrautīgi mācās vijoļspēli.

Jaciņa ar spīgulīšiem

"Vidzemē mūsu ir maz. Kādi 500 romi varbūt sanāk. Esam tādi vairāk pārskatāmi, līdzīgāki. Mums nav kā Kurzemē, kur mediatoriem darba daudz vairāk un dažādas problēmsituācijas smagākas. Apbrīnoju Ventspils mediatori Maldu Avaramenko, kas ar to visu tiek galā, – ir ko mācīties! Nedomāju, ka atšķiramies no Kurzemes vai Latgales čigāniem. Mums visiem arī ticība Dievam ir gluži kā iedzimta. Arī pie mums visiem ir svētbilžu stūrīši. Dažiem pat pārmetumi uz lūpām – "Tu pat vienu dienu nevari Dievam dot!" Bet es smagi strādāju, iztiku pelnot, visi mājas darbi vienai jāpaveic, divi suņi, viens kaķis jāapkopj, vasarā dārzs – svētdienā es gribu atpūsties! Elizabetei skolā un mūzikas skolā tik daudz vajag – jāizskatās daiļi! Tagad visu svētdienu šuvu jaciņai spīgulīšus. Man skaistums patīk. Puķes sakārtot, floristika. Adīt gan nemāku, laika arī nepietiktu... Valmierā mani tautieši apmeklē dažādas baznīcas – Vasarsvētku draudzi, pareizticīgo, katoļu dievnamus. Bet es domāju – jaciņa mazmeitai arī ir svarīga, lai Dievs piedod, ja tā nav," dzīves uztverē dalījās Raita Sīmane, kurai skaistums vienmēr bijis pie sirds.

"Man ļoti patīk glīti trauki. Porcelāns, ziediņi, zeltītās maliņas. Gan dvēseli priecē, gan māju grezno, gan ēdiens citādi garšo. Pirms dažiem gadiem iegāju tepat vienā mūsu veikalā traukus apskatīt. Nebiju paņēmusi groziņu. Ilgi grozījos, skatījos, pētīju. Cilāju traukus, skatījos gaismā, jo tad pavisam citādi spīd... Un tad man saka: "Atveriet somu!" Es saku: "Kāpēc gan?", lai arī uzreiz skaidrs – par zagli tur! Man sirdī tāda sāpe iedūra – par ko? Tikai tāpēc, ka esmu čigāniete? Neko nerādīju, teicu, lai sauc policiju, bet es sūdzēšos tiesībsargam. Otra reize bija Cēsīs dārza veikalā, kad pārdevējai likās – es viņai sēklas čiepju! Man liels dārzs, vienmēr kārtīgi to kopju, bieži te iepirkos un pēkšņi – sēklas zogu? Šādi brīži sāpina, bet par laimi, tādu ir maz," viņa atzina.

Raita Sīmane, savējo tautas brāļu un māsu uzmundrināta, Viļakas mediatores Rasmas Zaharenko uzrunāta, nu Valmierā pārņēmusi mediatora darbu.

Mīlu savu valodu

"Tas, kas mums visvairāk ir vajadzīgs, tā ir gribēšana pabeigt skolu, iegūt profesiju, strādāt. Tikai tā mēs varam uzlabot savu dzīves kvalitāti. Mūsu sadzīves līmenis ir zems, noteikti zemāks nekā ārzemēs strādājošajiem tautiešiem, kas par to pašu darbu var atļauties dzīvot labāk. Mēs joprojām izdzīvojam, nevis dzīvojam, taču piecsimt gadi arī nav nieks – tik ilgi esam Latvijas zemē. Domāju, ka esam te piederīgi," uzsvēra Raita. Viņa priecājas par romu situācijas uzlabošanos pasaulē un norāda, ka daudzās valstīs tiek veicināta romu literārās valodas apguve un jaunu darbu tapšana, notiek kultūras festivāli, tiek subsidēta tradīciju kopšana. Īpaši svarīgi esot saglabāt skaistos tērpus, čigānu folkloru un nepazaudēt sadzīves tradīcijas.

Raitas kundzei sāp, ka svešumā bērni savā starpā sarunājas angļu valodā pat ģimenes lokā – gan romi, gan latvieši.

"Es tā mīlu mūsu valodu! Nu kā to drīkstētu aizlaist nebūtībā? Nekādi! Arī viesmīlības tradīcijas mums ir svēta lieta. Ja jūs atbrauktu vasarā, tad redzētu, cik skaisti un garšīgi mākam brīvā dabā gatavot un galdu klāt. Man ir mazs dzīvoklītis, bet brālis ārpusē tik labu vasaras plīti uzbūvēja – dūmus nemana, ēdienam uz dzīvas uguns pavisam cita garša, un patvāris arī visus pulcē un iepriecina. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk mīlu mūsu tautas tradīcijas un valodu," atklāja Raita, kuras  uzburtā idille nekādi nav iedomājama bez mazmeitas Elizabetes, kas spēlē ciemiņiem vijoli.

Vai jestru deju vai smeldzīgu romanci – tas būs atkarīgs no sanākušo dvēseles stīgām, kur mūzika palīdz saprasties it visiem.

Šis materiāls ir izstrādāts projekta "Latvijas romu platforma VI" ietvaros (līgums Nr.101008452-NRP6-LV) ar Eiropas Savienības programmas "Tiesības, vienlīdzība un pilsonība 2014–2020" finansiālo atbalstu. Par pasākuma saturu atbild Kultūras ministrija, un tajā nav atspoguļots Eiropas Komisijas viedoklis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti