Vārdu dot un vārdu turēt
Egita dzimusi 1970. gadā Ventspilī, kur ģimene dzīvoja ap cienījamo vectēvu Atti Kleinu. Viņai bija tikai trīs gadiņi, kad vectēvs devās aizsaulē un visi pārcēlās uz Sabili, par Latvijas "čigānu galvaspilsētu" dēvēto Kurzemes mazpilsētu. Pasaules ceļus izbraukājusi, Egita atkal ir bērnības pilsētā un uzskata, ka pats pirmais, kas vajadzīgs romiem, ir izglītība. Par savu apgaismoto dzīves ceļu vislielāko pateicību viņa vispirms velta tēvam.
"Mēs ģimenē bijām seši bērni, trīs brāļi un trīs māsas. Visi gājām skolā. Es gan bērnībā, gan jaunībā biju visai atturīga, pat kautrīga. Uz skolu gāju, viss bija labi, līdz astotās klases vidū matemātikas skolotājs mani klases priekšā nozākāja sliktiem, ļoti sliktiem vārdiem. Vispirms vienkārši slapstījos, tad pirms pēdējā zvana atklāti pateicu – uz skolu neiešu! Man atsūtīja liecību, kur viņa priekšmetos bija salikti vieninieki un divnieki, es ierāvos sevī. Direktore iestājās par mani, un tēvs bija to skolotāju kārtīgi sapurinājis – "ja tu kaut vienu manu bērnu apsaukāsi, tad..." 8. klasi es pabeidzu bez īsta prieka. Visu vasaru man ļāva vaļoties, neko neteica, nerāja, nebakstīja. 1. septembra rītā, kad mazākie gāja uz skolu, man tā jocīgi palika. Tēvs pusdienlaikā mierīgi saka: "Posies, laiks uz skolu arī tev!" Viņš, man nezinot, bija iedevis dokumentus vakara vidusskolā, kuru es arī pabeidzu. Bez viņa tas nebūtu noticis."
Egita atzīst, ka attiecības ar tēvu bijušas sirsnīgas un tuvas, viņš bijis autoritāte visai ģimenei.
Viņa galvenais princips "ja vārdu dod, tad tas jātur jebkurā gadījumā," jaunajai romu mediatorei ir palicis kā vadmotīvs arī pašas dzīvē. Laiku no 16 līdz 22 gadiem viņa atzīst par bezrūpīgāko un laimīgāko savā dzīvē. Tikai sīkas sadzīves nebūšanas, citādi – bēdu nekādu! Paralēli vidusskolai viņa privāti mācījusies pavārmākslu pie apkaimē slavenās Segliņkundzes, skatījusies, kā mainās valsts iekārta, izsapņojusi skaistu nākotni... Tagad Egita saprot, ka dzīvojusi kā ar rozā brillēm, bet tāds, viņasprāt, ir bijis Dieva plāns.
Melnā strīpa
"Mani vecāki bija laulājušies, citi romi tolaik dzīvoja brīvāk. Visi radinieki, izņemot mani, bija ticīgi – kā nu mācēja. Kad kāds no vecajiem ļaudīm par to ierunājās, es smējos, lai parāda – kur tad tas Dievs ir? Bet pie viņa nevar nonākt ātrāk, kā Viņš aicina. Arī ar bēdām, grūtībām, sāpēm un pārdzīvojumiem. Mūsu ģimenei tas viss uzklupa reizē. 1992. gadā sev roku pielika brālis, 1994. gadā 11 mēnešu laikā ģimenē bija četras bēres. Tēvs mira, kad manai meitiņai bija palicis pusgads. 41. dienā pēc viņa nomira mamma un tante vienā dienā. Neilgā laikā no pārdzīvojumiem aizsaulē devās arī 17 gadus vecā jaunākā māsa. Arī man bija smagas veselības problēmas," par melno strīpu dzīvē stāstīja Egita.
Viņa sevi neatzīst par līderi, bet ar visu sirdi un spēku pieslienas humānām iniciatīvām. Ap 2005. gadu sāka aktivizēties integrācijas projekti, notika dažādi pasākumi, lai mazinātu romu atstumtību, lai izglītotu viņus par savām tiesībām. Tolaik Egita ar apbrīnu nolūkojusies uz Ventspils romu mediatori Maldu Avramenko, kura nesavtīgi strādājusi romu dzīves apstākļu uzlabošanai. "No viņas es daudz mācījos, sapratu, ka tautiešiem nepieciešamas reālas lietas – jurista, sociālo dienestu konsultācijas, palīdzība praktisku lietu kārtošanā. Iesaistījos vēl vienā cilvēktiesību projektā, vēlējos līdzīgu uzsākt Sabilē. Gribējām veidot palīdzības biedrību tautiešiem, bet pietrūka organizatoriskās jaudas."
Egitas darba dzīve, pelnot dienišķo maizi, ritējusi gan Latvijā, gan Nīderlandē, gan citās Eiropas valstīs. Viņa savu kalpošanu līdzcilvēkiem uzsākusi intuitīvi un tikai tagad, pirms gadiem desmit, kļuvusi par īstu un pārliecinātu kristieti.
"Kā var nepalīdzēt? Jo īpaši tam, kas vissmagāk ir kritis? Ir jāiet palīgā, neko pretī negaidot. Visiem. Tuvākais ir tas, kurš tobrīd ir līdzās, kurš ir izsalcis vai bez pajumtes. Kad dzīvoju Nīderlandē, katru, kas atbrauca no Latvijas, sagaidīju ar pusdienām. Kāda starpība – roms, latvietis, krievs? Vispirms tas ir cilvēks, kurš alkst maltītes. Tagad, kad esmu ticīga, katru rītu lūdzos – Dievs, dod man spēku šodien pabarot kaut vienu izsalkušo! Par stiprinājumu viņam un svētību Dievam! Tik ilgi esam bijuši kā paklīdušās avis, bet gaisma ir tikai pie Dieva," savu pārliecību pauž Egita Kleina. Dzīves ceļos viņai nācies daudz pieredzēt, arī nepateicību, kad pēc palīdzības strauji tiek pagriezta mugura, taču viņas pārliecību tas nemaina –
"lai cik man reizēm pašai ir grūti, cenšos palīdzēt visiem".
Viena, bet ne vientuļa
Šobrīd Egita dzīvo īrētā dzīvoklītī, pie mantas nav tikusi, meita un trīs mazbērni ir tālā svešumā. Viņa atzīst, ka pārāk daudziem viņas tautiešiem ir nācies aizbraukt labākas dzīves meklējumos un pelnīt naudu pasaulē.
"Meita aicina pie sevis, bet es nespēju pavisam pamest Latviju. Dzimtenē šobrīd palieku tāpēc, ka jūtos te piederīga un vajadzīga. Nav tā, ka pati būtu jutusi kādu īpašu diskrimināciju attiecībā uz savu tautību, nē. Citi gan stāsta, ka, ieraugot pašu darba meklētāju vai uzzinot tautību no citiem, darbs Latvijā uzreiz tiekot atteikts. Bet domāju – tas ir atkarīgs no cilvēka. Ja darba devējs skatās viņam virsū un redz, ka tas neko nesaprot un negrib mainīties, tad tā arī var sanākt. Izglītība šobrīd ir vissvarīgākais!" atzīst Egita Kleina, kuras augstākā izglītība ir pati dzīve.
Viņa arī atstāsta gadījumus no Latvijas darba vides, kad strādājusi kafejnīcā un ziedu tirdzniecības vietā. Viņas klātbūtnē latviešu kolēģi savstarpējās sarunās sākuši čigānus visādi gānīt. Viņa mierīgi noklausījusies un teikusi – bet kā tad ar mani? Viņi bijuši šokā – kā, vai tad tu arī esi no viņiem? Neticējuši un atvainojušies.
"Es to saku skaļi un ar lepnumu – jā, esmu čigāniete! Man un manai ģimenei nav, par ko kaunēties. Ja būtu citādi, es droši vien neatzītos vai čukstētu klusi. Bet nē – man nav kompleksu par savu tautību. Pēc izglītības tas ir svarīgākais mūsu tautai – nepazaudēt savu mentalitāti. Nav jābūt visiem vienādiem, ne velti Dievs mūs tik dažādus ir radījis. Pašiem gan būtu jāstrādā pie savas iekšējās kultūras, jāmācās un pats galvenais – jāpalīdz visiem citiem!".
To arī Egita Kleina turpinās darīt kā romu mediatore Talsu novadā – uzklausīs bēdu stāstus un meklēs risinājumu, palīdzēs vājākiem un priecāsies par stipro un talantīgo panākumiem. Pirmais darba lauks viņai būs romu bērni pašas dzimtajā skolā, un viņa cer, ka pozitīvo stāstu noteikti būs vairāk. Viņa atgādina, ka pats galvenais ir ticība un ģimeniskums, kas ir romu stiprais balsts, savukārt attiecībās ar apkārtējiem būtu svarīgi vadīties pēc vecu ļaužu skandētā sakāmvārda "Kas man’ melnu negribēs, tas man’ baltu nedabūs" – Egita to tulko kā cilvēku nešķirošanu ne pēc tautības, ne smukuma, ne mantas. Galvenais, ka dvēsele tīra.
Šis materiāls ir izstrādāts projekta "Latvijas romu platforma VI" ietvaros (līgums Nr.101008452-NRP6-LV) ar Eiropas Savienības programmas "Tiesības, vienlīdzība un pilsonība 2014 – 2020" finansiālo atbalstu. Par pasākuma saturu atbild Kultūras ministrija un tajā nav atspoguļots Eiropas Komisijas viedoklis.
