Romu mediatore: izglītība, kultūra, pamatvērtības – tas notur katru tautu

Ināra Kozlovska ir viena no pieredzes bagātākajām romu mediatorēm Latvijā, kas dzimtajā Jelgavā paraugu rāda pati ar savu dzīvi. Tautiešiem viņa ir autoritāte, bet Jelgavas Integrācijas pārvaldes kolēģiem – enerģijas un pozitīvisma devēja. Ināra saka paldies vecākiem par stingro audzināšanu un negrib vairāk, kā Dievs ir devis, jo no tiekšanās pēc pārāk labas dzīves sākas mūsdienu cilvēces galvenās problēmas – visatļautība un neapmierinātība. Bet dzīvē ir jābūt priekam!

Galvenais cilvēkā ir labestība

Tiekamies vienā no Ināras darba vietām – rotaļlietu bibliotēkā “Ringla”, un te ir iespēja atklāt arī savu hobiju. Skatos uz mapi un minu, tomēr pareizo atbildi neatrodu. “Portreti!” Ināras kundze saka mirdzošām acīm un izklāj uz galda ar parasto zīmuli smalki izzīmētas ģīmetnes. Tās pārsteidz ne tikai ar rūpīgo precizitāti, bet arī ar rakstura tvērumu. “Mani visvairāk interesē garīgais,” neslēpj kundze, kas dzimusi un augusi ar Dieva vārdu un stingru disciplīnu ģimenē. Tagad viņa ir mīloša vecmāmiņa, kas portretu kaudzītē īpaši lepojas ar saviem mazbērniem. Armands, Kristīne, Vanesa – visi ar to pašu stabilo pamatu, kāds bijis ielikts pašai Inārai. “Izglītība, kultūra, pamatvērtības – tas notur katru tautu, tas notur mūs,” atzīst Ināra, kas nākusi no ģimenes “ar labām asinīm”.

“Mamma bija stingra, tikumīga, likumīga. Nodeva pūrā, ka sievietēm vienmēr jābūt sakoptām, kārtīgi apģērbtām, nekādu vaļību. Galvenais cilvēkā – labestība. Nekādu atkāpju. Mamma nāca no vācu baronu dzimtas, viņas mamma bija gaiši zilām acīm. Arī mana māsa, meita, mazmeita mantojušas to spilgti zilo acu mirgu. Bijām čigānu baronu dzimta no Tukuma. Vectēvam padomju laikos piederēja traktors, ģimene bija bagāta un strādīga. Visas trīs meitas paklausīja bez ierunām, visi bija pieraduši strādāt.

Ināra apmācībās kopā ar citām romu mediatorēm

Kārtība ieaudzināta no bērna kājas. Jaunai meitenei jābūt atturīgai un kautrīgai. Temperaments tāpat asinīs, pats no sevis! Mēs, romi, esam dabiski. Neslēpjam emocijas un nekožam mēlē par katru nieku. Ja ir prieks vai sāpes – vislabāk to izdejot vai izdziedāt.

Tas gan ir tautas asinīs, neatkarīgi no ģimenes slāņa jeb sociālā statusa. Esam dažādi, bet vienoti talantos,” uzskata Ināra, kam to bijuši vairāki, bet viens izcils. Mācoties Jelgavas 1. vidusskolā, meitene bijusi teicamniece un aktīvi iesaistījusies pašdarbībā, arī sporta vingrošanas pulciņā. Tur panākumi bijuši ļoti strauji – meitene ievērota, virzīta, slavēta un novērtēta tiktāl, ka 14 gados sasniegts meistarkandidāta tituls. Visur pirmās vietas, gan sporta sacensībās, gan 1971. gada populārajā TV spēlē “Ko tu proti?”

“Toreiz balvā bija ceļazīme uz slavenāko pionieru nometni “Arteks” Krimā. Uz visu Latvijas PSR bija trīs ceļazīmes gadā. Konkursā uzvarēju visus dziedātājus un dejotājus. Ceļazīmi saņēmu, bet pionieros nebiju. Ģimene gāja baznīcā, esam luterāņi kopš dzimšanas. “Arteka’’ vadība bija gatava ar speciālu lidmašīnu vest, teica, lai to kaklautu tikai vienu reizi uzsien, kad jāfotografējas, bet vecmamma pateica – nekad! Jo tas ir pret Dievu. Tā arī neaizbraucu,” bērnības stāstu atklāj Ināra, bet nenotikušo braucienu nenožēlo. Par vienīgo tā laika mīnusu viņa atzīst ģimenes lēmumu pārtraukt treniņus. “Varēju ļoti attīstīties un tālu aiziet, bet ģimene apturēja. Treneris teica – man viens no simt bērniem ir tik talantīgs, bet jūs man neļaujat to attīstīt! Kāpēc? Tāpēc, ka čigānu meitenei nav pieņemami savas formas izrādīt… Nē, man toreiz nenāca ne prātā vecāku lēmumu apšaubīt vai protestēt. Dzīve tāpat bija pilnasinīga. Tagad ir citi noteikumi, bērni aug savādāk. Mums bija disciplīna. Tēva vārds vienmēr bija likums. Viņš nekad nepēra, nebija agresīvs, bet atlika vienu vārdu pateikt, lai būtu bijāšana. Māte pielaidīgāka. Tolaik bērni vecākiem paklausīja. Viens no brāļiem jau bija pilngadīgs, kad, no tēva slēpdams cigareti, aizdedzināja aizkaru – nebija atļauts tēva priekšā izrādīt netikumus…” atceras Ināra Kozlovska, kas par stingrību saka vecākiem paldies. Jo īpaši viņa to novērtējot tagad, kad bērni, viņasprāt, aug pārāk brīvi un valda visatļautība. Viņas ieskatā romu bērni tomēr tiek turēti stingrākos grožos – to nosaka romu tradīcijas. Despotismu Ināra neatzīst, bet rāmim esot jābūt – “Lai pareizi izaugtu!”

Ināras zīmētie mazbērnu portreti.

Ināras pedagoģisko pieredzi veido pašas dēls un meita, kā arī nu jau desmit gadus ilgā pieredze romu bērnu iekļaušanā – tajā kopš pirmsākumiem viņa darbojusies kopā ar meitu Danu Didžus. Ināra sākusi kā romu auklīte bērnudārzā, bet meita vēl joprojām ar iedvesmu un panākumiem strādā par skolotāja palīgu romu bērniem Jelgavas 4. sākumskolā. Abas atzīst, ka soli pa solim Jelgavā viss ir sakārtojies un romiem nav tik smagu sociālu problēmu kā citviet. Viss tomēr esot atkarīgs no cilvēkiem, slavējama arī pašvaldības attieksme.

Integrācija sākas ģimenē

“Jebkura integrācija sākas ģimenē. Ja ir ielikts izglītības un kultūras pamats, tad viss aiziet pareizi. Kur tad vispār mums jāintegrējas? Vai tad romi ir kādi aborigēni? Nedaudz mākslīgs termins,” uzskata Ināra. Dana piebalso, ka galvenais uzsvars visos līdz šim īstenotajos projektos ir likts uz izglītību.

“Analfabētu mums nav, arī romu vecāku motivācija laist bērnus skolā nu jau ir izmainīta. Kad sākām, tik labi nebija. Svarīgi, ka ir kāds romu pārstāvis un informē pašvaldību par visiem bērniem. Daudzi nedzīvo deklarētajās adresēs vai maina dzīves vietas, pašvaldības dienesti pat nezina par viņiem. Daudziem vecākiem tas bija jaunums – bērns jāved uz bērnudārzu? Kas tas tāds? Jāpiesaka skolai? Kāds iesniegums?”

Ināra pirms 10 gadiem - romu bērnu auklīte.

Tagad situācija esot līdzsvarota un sakārtota. Inārai romu mediatores, Danai izglītības darbā sanāk sadarboties ar 40–45 ģimenēm. Tām nav izteiktu sociālo problēmu, tomēr ir jautājumi, ko labāk var atrisināt kopīgi. Atsevišķas romu klases Jelgavas skolās nekad nav bijis, bērni pa trīs četri klasē mācās kopā ar visiem. Īpaši izceļamu problēmu nav ne attieksmes ziņā, ne arī mentalitātē – bērni kā bērni! Ja ir pastrādāts ar pašu un vecāku motivāciju, tad izglītošanās rit atbilstoši katra spējām. Mazajās klasītēs Dana ar bērniem vairāk strādā individuāli, jo ir svarīgi paskaidrot vielu dzimtajā valodā. Vēlāk konfliktsituācijās iesaistās skolotāja palīgs, tādu kļūstot arvien mazāk un tajos nav izteikta “čigānu faktora”. Gandrīz visi Jelgavas romu bērni ir absolvējuši deviņas vai divpadsmit klases. Ir jaunas meitenes, kurām jau pašām ir mazuļi, – tām Dana piepalīdz pabeigt arodskolu. Lai arī tas nav tiešs Ināras pienākums, arī viņa iesaistās mācību jautājumos – jo īpaši aktuāli tas bijis attālināto mācību laikā.

Iešu palīdzēt kaut naktī

“Vecāki bieži neko nevar palīdzēt, viss uz mūsu pleciem. Matemātika – mans priekšmets. Dodu zināšanas bērniem ar prieku! Bērni zvana mums pat naktī, tad kopīgi risinām mājasdarbus. Romi neprot ievērot darba laiku. Tas ir abpusēji. Ja rīt manam aizbilstamajam ir eksāmens, tad iešu palīdzēt kaut naktī. Tas ir roma raksturs – dot enerģiju un stimulu tiem, kam pietrūkst. Dodam visiem. Man bieži saka – Ināra, tu vienmēr pozitīva… Tas tiešām nav mākslīgi. Ja nāk, tad no sirds,” savu sūtību apliecina Ināra. Kā mediatore viņa risina arī nodarbinātības jautājumus, bet biežāk tā sanāk vien asistenta funkcija. Jelgavā ir izveidojusies situācija, kad Inārai un Danai vienkārši uzticas. Ja cilvēks stājas darbā ar Ināras ieteikumu, tad viņu paņemot vienmēr. Kāpēc? Jo abas sievietes gadiem ir rādījušas piemēru gan saviem tautiešiem, gan apliecinājušas godaprātu visas sabiedrības priekšā.

“Ar kādu atdevi strādā, tādu saņem atpakaļ,” ir pārliecināta Ināra Kozlovska, kuras dzīve ir būvēta uz stipriem pamatiem – arī projekti un integrācija vispirms balstās uz pamata vērtībām.

Viss labais nāk no ģimenes.

“Nekad negribētu braukt prom, nedzenos pēc bagātības, naudas, pārāk lielas pārticības,” atzīst Ināra. “Es tikai gribu Dieva svētību un to, ko Dievs man ir sagādājis. Nosargāt to sajūtu – “nezūdieties par rītdienu”! Saglabāt patiesību, sirsnību, pozitīvismu, ko varu iedot citam. Ja man ir labi, es gribu, lai arī tev ir labi! Tā es gribu, neko īpašu. Kā Zālamans Bībelē, kas lūdza no Dieva tikai gudrību. Man ir tāpat – lūdzu atziņu, kā šodien dzīvot, lai nepazaudētu savu pozitīvismu un labās vērtības. Apkārtne to cenšas samaitāt. Man šodien vissvarīgākais ir būt stiprai Dievā, citādi vari pazaudēties. Aiziesi dusmās, kurnēšanā, neapmierinātībā, kas šodien valda pasaulē. Bet es tā negribu! Vēlos dzīvot ar to, kas ir labs un patīkams,” apliecina Ināra Kozlovska – romu mediatore no Jelgavas, kuras darba augļi pilsētā ir augsti cienīti un novērtēti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt