Dzimtas asinis ir mans trumpis
To, ka Latvijas izcilākā romu mākslinieka Kārļa Rudeviča mazmeitai ir dotības, ģimene pamanījusi jau agrīnā vecumā. Viņai visu gribējies izkārtot pa savam, smukāk salikt, atrast “rozīnīti”. Patikuši rokdarbi, kuros izpaudusies īpaša fantāzija. Ornella savām rokām taisījusi kroņus, kas bijuši kā mākslas darbi, ne dēļ vēlmes būt princesei. Zināmā mērā viņa tāda jau bija, jo piedzima savas tautas augstākā slāņa inteliģentu ģimenē. Bija lolota un aprūpēta, taču ne izlaista. Apmeklēja labu skolu, mājās zīmēja portretus, šuva un uzņēma sevī dzimtas bagāto kultūrslāni.
“Dzimtas asinis ir mans trumpis, man ir ļoti paveicies piedzimt šādā, ar daudziem talantiem apveltītā ģimenē. Mums ir mākslinieki, politiķi, komponisti, vecmāmiņa bija visā PSRS zināma zīlniece, pie viņas cilvēki brauca pat no ārzemēm. Tēta brālis Sando rakstīja dzeju, viņa atcerei tagad gatavojam piemiņas izdevumu. Tas viss ir ļoti īpašs mantojums. No kurienes nāca dzeja manam vectēvam un tēvocim? No mūsu tradīcijām, uzskatiem par dzīvi un saskarsmi ar citiem. Agri un dabiski sapratu, ka galvenais ir dzīvot harmonijā. Ir tradīcijas, likumi, kas stāv pāri laikam,” uzskata jaunā sieviete, kas savos divdesmit četros gados atstāj gaiša un nobrieduša cilvēka iespaidu. Par savu stāju, iznesību un spēju veidot cieņas pilnu dialogu Ornella saka paldies audzināšanai romu likumu garā.
“Tas ir ceļš iekšienē. Mācoties skolā, atšķīros no saviem vienaudžiem, jo pret visiem pieaugušajiem izturējos ar lielu cieņu. Bez atļaujas nekad neuzsāku sarunu, pajautāju, kā ir labāk un pareizāk, nerunāju pretī, vispirms uzklausīju līdz galam un tikai tad izteicu savu viedokli. Pat ja uzskati nesaskan, primārais bija un ir – cienīt vecāku cilvēku. Citi klaigāja, dauzījās, speciāli izaicināja uz asumiem. Romiem tas ir neiedomājami,” pauž Ornella.
Katru dienu man ir radošas idejas
“Vecāki mani neuzraudzīja stingrāk kā citus bērnus, bet man bija, uz ko skatīties. Man ir brīnišķīga, divpadsmit gadus vecāka māsa Roksana. Viņa man bija kā otra māte. Mācīja, kā pareizi uzvesties, kā sevi pasniegt, kā atšķiras uzvedība ar draugiem un sabiedrībā, kā sarunāties, kā izteikt savas vēlmes, kā censties tās sasniegt,” atklāj Ornella, kas savus sapņus īsteno gan strauji, gan pamazām. Zīmīgi, ka par katru neveiksmi jaunā sieviete pasaka paldies Dievam un Visumam, piepildot ieceri citā veidā.
“Katru dienu man ir jaunas, radošas idejas. Negribu sevi lielīt, bet esmu daudzpusīga. Uzskatu, ka jāizmēģina sevi dažādās nodarbēs, jāpiepilda talanti. Uz profesionālās skatuves esmu no septiņiem gadiem. Ar ģimenes ansambli braukājām uz lieliem festivāliem, konkursiem, startēju arī atsevišķi, bija pat pirmās vietas. 2015. gadā brālēns Rino uzrakstīja man dziesmu Eirovīzijas atlasei. Starptautiskā žūrija to no 146 iesniegtajām atzina par labāko, bet mūsu žūrija nenovērtēja, nepalaida pat līdz pusfinālam. Nonākšana uz starptautiskās skatuves bija gan savu spēku pārbaude, gan nopietns stimuls turpmākajam. Jau septīto gadu organizējam Sstarptautisko romu mūzikas festivālu, kur piedalās profesionāli romu mūziķi no dažādām pasaules valstīm. Mums un skatītājiem ir liela interese baudīt čigānu mūziku, kas katras valsts mākslinieku izpildījumā skan dažādi. Temperamenti un saistība ar vietējo kultūru veido atšķirīgu izpausmi. Salīdzinājumā ar citu valstu romu māksliniekiem esam kautrīgāki un piezemētāki, jo mūsos sēž “nedaudz latvietis”. Esam klusāki, inteliģentāki, ne tik trokšņaini un skaļi”, raiti stāsta Ornella, kas visos festivālos rūpējusies par festivāla vizuālo tēlu.
Skatuvi vēro kā gleznu
“Klātienē es atbildu par skatuvi, par dekorācijām, par gaismām, kā tā bilde izskatās kopā, jo mūsu festivālu vēro gan sociālos tīklos, gan televīzijā. Kā radošs cilvēks es vizualizēju, man tā ir kā glezna, kuru es piedāvāju novērtēt un baudīt kopā. Darbība uz skatuves ir radošs process, ko vajag organizēt. Skatos, kā gaismai jākrīt, lai kājas redz, lai svārki vēl vairāk izgaismojas. Lai gaismas papildina mūziku, lai izceļas mūsu krāšņās dejas – pasaules bagātība,” stāsta Ornella, kam pagājušā gada festivāls tiešsaistes formātā bijis jauns izaicinājums. “Katram ir sava skaistuma izpratne, tāpēc bija grūti ieskaidrot tiešsaistes dalībniekiem, kādu koncepciju gribam redzēt. Tomēr ar neatlaidību un skaidrošanu savu panācām. Latvijas romu priekšnesums bija pārsteidzošs ar jaunu skatuves tēlu un skanējumu, saglabājot gan mūsu kolektīva stilu, gan čigānu kultūras īpašās vibrācijas,” padarīto vērtē Ornella.
Saglabājusies klanu sistēma
Viņa uzskata, ka kastu sistēmas romu vidē vairs nav, tomēr ir saglabājušies klani. Tās ir čigānu ģimenes, kas veido savu īpašu tēlu un ieņem redzamu vietu kopienas sabiedrībā. Visus vieno romu iekšējais likums. Kādā vidē cilvēks atrodas, tāda arī ir ietekme. Taču tas nav iemesls un attaisnojums justies pārākam par citiem.
“Nekādā ziņā nelieku sevi augstāk! Cilvēks man vispirms ir cilvēks. Nevaru būt lepna un augstprātīga, tas nav ne pēc Dieva, ne Visuma harmonijas likumiem. Tā nedrīkst būt! Katram sava dzīve un vieta uz mūsu zemes. Kāds mācās. Kāds sevi velta sabiedrībai. Kāds glezno. Bet kāds kopj zirgus, ceļ mājas, dara piezemētākus darbus. Kāds dzied vai spēlē teātri. Galvenais, lai cilvēki nezaudē savas vērtības, vēlēdamies izsisties,” Ornella iezīmē laika garu un neuzskata, ka pret viņas tautiešiem ir redzama diskriminācija, drīzāk slēptā.
“Viss ir atkarīgs no cilvēka paša, neskatoties uz viņa tautību. Kā cilvēks sevi pasniegs, tādu pārējie veidos priekšstatu par viņu. Piemēram, pilsētas un lauku cilvēki arī atšķiras. Manieres, intereses, nodarbošanās citas, atšķirīgs dzīvesveids, tāpēc var būt nesaprašanās. Galvenie panākumi dzīvē, manuprāt, ir vienādi visiem – atrast savu vietu sabiedrībā un nepazaudēt savas ģimenes vērtības. Kāds tiecas veiksmīgi apprecēties, izveidot brīnišķīgu ģimeni, radīt bērnus, pareizi audzināt un palīdzēt viņiem atrast sevi. Bet kādam vispirms vajag iziet sevis attīstīšanas ceļu, izveidot karjeru, vēl kāds grib mācīties visas dzīves ilgumā, nekad neapstāties… Man vispirms ir mācības un pašattīstība, sava garīguma pacelšana,” akcentēja Ornella, kurai ģimenē bijušas spēcīgas ģimeniskas un reliģiskās tradīcijas, tāpēc Dieva un dzīves gudrības likumi zināmi no bērnības. Ģimenē bijuši gan luterāņi, gan pareizticīgie, gan katoļi. Visi dalījušies ar savu pārliecību – Dievs ir viens, ir tikai dažādi ceļi pie viņa. Ir viena Lielā Patiesība. Nav svarīgi, kā pie tās nonākt… Tāpēc arī Ornella uzskata, ka ir vienkārši kristiete un apmeklē visas baznīcas bez atšķirības. Vēl viņai patīkot psiholoģija.
“Mamma ir romu psiholoģe. Viņa prot sakārtot cilvēku attiecības un iedvest cilvēkos pašpārliecību savu mērķu sasniegšanai. Esmu laimīga, ka man ir iespēja pārņemt šīs zināšanas. Kopš bērnības redzēju, ka ir pareizi attiekties pret cilvēkiem labi. Nekad neatbildēt uz ļauno ar ļaunu. Tikai ar labo! Ledu var atkausēt tikai ar siltumu. Vienīgi gaisma. Pozitīvisms. Kā tas notiek? Pieņemt negatīvo situāciju ar pateicību un ieskatīties sevī, ko es tādu sliktu esmu izdarījis, ka šī situācija atnāca pie manis, un mainu sevi. Tā, pateicoties šai negatīvai situācijai, pats kļūsti labāks. Tas nav viegli, bet izdarāms,” atklāj Ornella, kas ētikas zelta likumu piedzīvojusi arī savā gleznotājas ceļā. Rīgas 3. ģimnāzijā meitene izvēlējusies mākslas novirzienu un pēc skolas saņēmusi ģimenes svētību stāties Mākslas akadēmijā. Beigusi kursus, gatavojusies pie privātskolotājiem, saņēmusi kultūras ministres Daces Melbārdes rekomendāciju. Viņa būtu pirmā profesionālā romu māksliniece ar akadēmisku izglītību, bet…
Uzliku sev neiespējamu uzdevumu
“Gribēju nākotnē atdzīvināt vectēva mantojumu – uztaisīt skaistu animācijas filmu pēc vectēva pasakām, teikām, dzejoļiem. Izvēlējos multimediālo programmu, bet tur bija vislielākā konkurence – 1 pret 13. Man pietrūka pusotra punkta… Saniknojos no sirds. Raksturs man nav vienkāršs, esmu spītīga un mērķtiecīga līdz galam. Pateicu publiski – dodiet man pusgadu un es sarīkošu izstādi! Uzliku sev neiespējamu uzdevumu, taču biju noticējusi saviem spēkiem. Pārliecināju sevi, ka to varu. Nezinu kā, bet pilnīgi patstāvīgi to izdarīju. Tās bija 13 gleznas, ko izstādījām Rīgas domes izstāžu zālē. Ielūdzām Latvijā pazīstamus cilvēkus, sarīkojām labdarības izsoli. Vienu gleznu pārdeva par 1700 eiro – uzdāvinājām iespēju mazam čigānu puisītim redzēt. Biju lepna un pateicīga Dievam, Visumam, ka man neļāva iestāties akadēmijā, bet deva spēkus pašai izveidot sevi. Zināju, ka akadēmijā labi ja 3. kursā tiktu līdz gleznošanai, bet tagad esmu brīva. Man patīk radīt, man ir raksturs un top savs rokraksts. Otrreiz stājoties, biju stipri zem svītras. Sapratu – ir pretestība, mani te negaida. Nolēmu vairs nepazemoties,” bez rūgtuma atklāj Ornella, kuras gleznās krāšņi izpaužas romu tradīcijas, dzīve, dvēsele, košums, temperaments, filozofija. Pandēmija izjauca ieplānotās izstādes Indijā, Itālijā, Horvātijā un Krievijā, taču deva iespēju vairāk gleznot – būs vēl!
“Tēvs un citi cienījami romi man stāsta vēstures notikumus un leģendas. Mans uzdevums ir tos iemūžināt un nodot tālāk – lai mūs labāk iepazīst un saprot. Mūsdienās vizuālā uztvere ir svarīgāka. Glezna paliek atmiņā. Ne visiem tāda ekspresija un figurālisms patīk, bet tas ir izstādei, ne interjeram. Svarīgākais ir vēstījums par mūsu tautu. Tas ir ģimenes, dzimtas, tautas uzticēts darbs, ko daru ar prieku un jūtu gandarījumu,” atzina Ornella Rudeviča, kas par saviem spārniem uzskata ģimeni. Jā, arī viņai tāda būs, līgavainis jau nolūkots, bet dižciltīgas un talantīgas līgavas var arī nesteigties.
