Uz tikšanos Vanesa ierodas kopā ar Ventspils pieredzējušo romu mediatori Maldu Avramenko – izglītotu un enerģisku sievieti, kas par nopelniem sabiedriskajā darbā 2020. gadā bija izvirzīta balvai “Eiropas gada sieviete”. Pēc vecuma Vanesa varētu būt pat Maldas mazmeita, un zināma aizbildniecība šajā tandēmā ir jūtama.
Tieši Malda ir rosinājusi Vanesu izraudzīties sev citādu dzīves ceļu un saistīt to ar savas tautas nākotnes veidošanu, tieši viņa palīdz un iedrošina.
“Ventspils čigāni visi viens otru pazīst,” Malda atgādina, “te no savas tautas acīm nevar noslēpties”. Tā bijis arī ar Vanesu – meitene augusi gluži vai acu priekšā. Ar viņas ģimeni, jo īpaši vecmāmiņu Irinu, Maldu saista bērnības atmiņas. Abas augušas blakus, pie tam Irina, būdama krieva un latvietes meita, kļuvusi par visīstāko “čigāņmāti”. Kā tas noticis? Ģimene dzīvojusi vienā mājā ar čigānu ģimenēm, Irina ar māsu vairāk laika pavadījusi romu sabiedrībā, abas pieņēmušas to dzīvesveidu un kultūru. Malda atceras, ka Irinas māsa “nedēļām pie mums dzīvoja un pati par čigānieti palika,” kamēr Vanesas vecmāmiņa pie roma izgāja par sievu. Mazmeita atzīst, ka mammas mamma ir autoritāte ne tikai viņas ģimenē, bet arī visu kopienu “noliks pie vietas” – Ventspilī visi romi viņu sveicina un izturas ar cieņu. Šobrīd, jaunā dzīves ceļa priekšā, tas iedrošina arī Vanesu.
“Pazīstu viņu no mazotnes, uzticos ģimenei. Paralēli sekoju visiem perspektīvajiem jauniešiem, vācu informāciju no Izglītības pārvaldes – kam ir vismaz pamata izglītība, kas virzās tālāk… Vanesa ir pabeigusi Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikumu, mācījās tūrisma informācijas konsultantos. Es viņu pārķēru,’’ atzīstas Malda, kurai ir strikti un pamatoti uzskati par romu iekļaušanos sabiedrībā: “Jāizmanto tie resursi, kas ir mūsu tautai. No malas ienācis cilvēks neko nepārzina un palīdzēt nevarēs. Tikai ķeksīti ievilks. Ir vajadzīgi savējie. No mūsu vides, mūsu tautības, kas prot valodu, kas var kontaktēties gan ar bērniem, gan ar vecākiem pa tiešo un dzimtajā valodā. Tāda mums tagad būs arī Vanesa!’’
Jaunā sieviete Maldu pazīst pēc omammas ieteikuma. “Ome teica, ka Malda ir romu mediators, ja vajag palīdzību – tikai pie viņas! Viņu visi pazīst un ciena. Pati nebiju vērsusies. Pēc tehnikuma gribēju meklēt darbu, lai vispirms pelnītu, bet tad man piedzima meitiņa. Tagad Kamillai ir gadiņš, bet man divdesmit divi,” vienkārši un sirsnīgi stāsta Vanesa, kuras temperaments ikdienā ir mierīgs un pieklusināts. “Mans tēvs ir latvietis, mamma čigāniete. Man ir tikai divi jaunāki brāļi – neesam liela ģimene,” atklāj Vanesa, kuras jaunības mīla arī ir latvietis. Tagad, kad bērniņš nedaudz paaudzies un ome Irina ir gatava palīdzēt ar pieskatīšanu, jaunā sieviete var pievērsties tam, ko pati sauc par karjeru.
Izglītības nozīmi ieaudzināja ģimenē
Maldas viedais padoms viņu pārliecinājis, ka tūrisma nozare ir perspektīva tikai uz laiku un tajā ir liela konkurence, bet izglītība ir un būs aktuāla mūžīgi. Abas atzīst, ka pedagoģija ir tālredzīga izvēle – skolotāju palīgi darbam ar romu bērniem ir vajadzīgi šodien un, iespējams, arī tālākā nākotnē. Vispirms Vanesai jāapgūst skolotāja palīga sagatavošanas kurss, bet vēlāk varēs neklātienē studēt pedagoģiju, abas spriež.
Izglītības īpašo nozīmi Vanesai no bērna kājas uzsvērusi ģimene.
“Tēvs dzina mācīties, mamma arī, jo pati nav apmeklējusi skolu, neprot ne lasīt, ne rakstīt.
Man skolā gāja labi, tikai pamatskolas sākumā nesapratu, ko skolotāji no manis vēlas. Mājās runājām abās valodās – gan latviešu, gan romu, bet tomēr nesapratu. Pēc tautības es jūtos kā čigāniete, tāpēc sākumā ierāvos sevī. Citi bērni bakstīja un abižoja. Bija grūti adaptēties. Tolaik Ventspils 6. vidusskolā bija maz romu bērnu. Citi rādīja ar pirkstu, tāpēc negribējās skolu apmeklēt. Bet ģimene atbalstīja un bija stingra nostāja – ir jāiet un viss! Bija arī ļoti laba skolotāja, kas strādāja ar mani pēc stundām. Pamazām iepatikās mācīties, un tad jau vairs neklausies, ko runā apkārtējie. Dari, ko dari un palika arvien labāk. Nejutos ne labāka, ne sliktāka par citiem, centos būt stūrītī. Atradu savu grupiņu, draudzējos ar krievu bērniem. Skolu pabeidzu 2015. gadā, un mans mīļākais priekšmets bija latviešu valoda. Vislabāk man padevās atstāstījumi. Laikam laba atmiņa,” atzīst Vanesa, pamatojot izvēli mācīties tūrisma jomā. “Gidam daudz jāatceras, lai varētu novadīt ekskursiju, un daudz jāzina, lai sastādītu maršrutu, – man to patika darīt. Tomēr tagad, kad ir sava meitiņa, sanāk domāt par svarīgākām lietām. Gribas palīdzēt romu bērniņiem, lai viņiem pirmie soļi skolā ir vieglāki nekā man,” atklāj topošā skolotāja palīdze, kuras skats uz nākotni vēl ir visai rožains.
Malda turpretī skarbajā realitātē ir dziļi iekšā un turpina cīnīties gan ar nesaprātīgiem vecākiem un nemotivētiem bērniem, gan neatsaucīgiem skolotājiem un aizspriedumainu attieksmi. Viņa nenoliedz, ka daļa no attālinātajām mācībām piešķirtajiem bērnu datoriem ļoti ātri atradušies lombardā, pie kura mediatore bieži cenšas pārtvert citādi neatrodamos vecākus, neslēpj un atklāti runā par dažādu atkarību problēmu, taču nebeidz un nebeidz uzsvērt, ka bērniņi nav vainīgi, – vecākiem ir izpratnes trūkums par mācībām, e-klasēm un tiešsaistes komunikāciju. “Pat ja vecākiem nav izglītības un darba, mums jācenšas paglābt viņu atvases. Mums viņi ir jāizvelk ārā, jāparāda, ka ir citāda dzīve. Skola ir pirmais obligātais nosacījums. Visus, kam ir izglītība, mēs celsim uz augšu un stutēsim uz kājām. Spēcīgie romu cilvēki ir vajadzīgi, lai ar savu piemēru palīdzētu citiem. Vanesai būs jāsaņemas, kur liksies? Nāksies pateikt arī skarbākus vārdus saviem tautiešiem,” Malda prognozē pēc pieredzes.
Bērni kompensē mātes analfabētismu
Abas sievietes, katra savā veidā, ir gatavas palīdzēt savas tautības bērniem, lai izskaustu negatīvos stereotipus un aizspriedumus par romiem, kas bieži vien ved pie diskriminācijas. Vai tāda tiešām ir? Uzklausot un iedziļinoties, nākas piekrist, ka vismaz paviršība bieži nodara neatgriezenisku postu un grauj likteņus.
“Man turpinās attālinātās tikšanās ar tiesībsargu – šis jautājums beidzot ir nonācis līdz viņam un ir sadzirdēts. Ja bērns nav apmeklējis pirmsskolas iestādi, un vecāku bezatbildības dēļ tas notiek bieži, tad skolā ierodas nesagatavots. Tad gadās, ka pirmajās klasītēs romu bērniņos un viņu problēmās neieklausās. Skolas cenšas skolniekus sagrupēt A un B līmenī. Var būt situācijas, kad bērnu bez īpaša iemesla aizsūta uz medicīniski pedagoģisko komisiju. Pie psihologa jāiet, pie psihiatra jāiet – bērnu pasludina par psihiski nelīdzsvarotu tikai tāpēc, ka viņš nerunā latviski. Savā valodā viņš uzreiz atbildētu! Tas ir attieksmes jautājums. Skolās to reizēm pat negrib saprast, jo viņiem ir vieglāk pielīmēt atpalikušā birku, aizsūtīt tālāk, izņemt ārā no klases un miers. Te jau ir tā galvenā problēma! Ieeju es pirmajā klasītē. Skatos, sēž mans bērniņš viens un sarāvies. Prasu – Lanija, ko sēdi stūrī? “Ko ta’ es pie viņiem iešu, es neko nesaprotu, ko viņi runā. Tūlīt apčurāšos, jo nemāku paprasīt, kur ir tualete…” man atbild. Un skolotāji to pat nav pamanījuši! Tāpēc vajag iejūtību un sapratni tur, kur romu bērniņi ir pa vienam, bet skolās, kur ir vairāk par desmit bērniem pirmajās četrās klasītēs, tur skolotāja palīgs ir obligāts. Lai tulko, palīdz iejusties un iedrošina, tas palīdzēs,” ir pārliecināta Malda Avramenko un savam sirds pārliecības darbam gatavo sekotāju – Vanesu Kleinu. Jaunu sievieti, kura, tāpat kā abi brāļi, ir kompensējuši savas mātes mūsdienu analfabētismu. Kā tāds varēja rasties?
“Liela mīla,” ir Maldas komentārs par situāciju, kad lasīt un rakstīt neprot četrdesmit gadus veca mūsdienu sieviete: “Vispirms Irina pakļāvās vīra ietekmei, kas meitas skološanu neuzskatīja par obligātu pasākumu, tad Vanesas tēvs bija tik apburts, ka līgavas izglītības robiem nepievērsa uzmanību.”
Lai skolā gaidītu arī romu bērniņus
Vanesa turpina, ka viņas māte nav izņēmums. “Man bieži pilsētā nāk klāt dažādi romi un prasa – meitiņ, izlasi! Es to arī izdaru. Tētim netraucē, ka mamma nemāk lasīt. Viņi dzīvo laukos, savā nodabā, nodarbojas ar saimniecību. Pilsētā mammai blakus vienmēr ir vīrs vai oma – viņa māk lasīt, jo padomju laikā uz skolu bija jāiet visiem. Mammas bērnībā bija jāceļ Latvija, bērni pagāja malā. Skola par viņiem neinteresējās. Es vēlos, lai tagad tā nebūtu, lai arī romu bērniņi skolā būtu gaidīti un neviens par viņiem nesmietos,” atzīst topošā skolotāja palīdze no Ventspils – pilsētas, kur, pēc Maldas Avramenko ieskata, pret romu integrēšanas jautājumu ir vispretimnākošākā pašvaldības attieksme valstī.
Sadzīves līmenī tas nozīmē, ka izglītoti romi, kas strādā savā profesijā, pilsētā ir gaidīti un nepieciešamības gadījumā ir nodrošināti gan ar darbu, gan dzīvojamo platību. Pirms diviem gadiem intervētā tolaik topošā diriģente Agnese Korvstiļeva Ventspilī ir saņēmusi iespēju gan strādāt mūzikas skolā, gan atbalstu dzīvokļa īrei tam iepretim. Viņa vadīs kori, solo nodarbības un arī ansambli, kurā romu dziesmas dziedās visi, kas to vēlas, – arī citu tautību pārstāvji, kam tuvs šis temperaments. Pašvaldība gādā gan mūzikas instrumentus, gan tērpus – atliek tikai piedalīties. Iespējams, ka brīvākā brīdī ansamblim pievienosies arī Vanesa, kuras čigānu dvēsele izlaužas tieši mūzikā.
“Ceru, ka drīz varēšu palīdzēt visiem romiem – gan lieliem, gan maziem. Zinu, cik mums visiem ir grūti. Kad skolā liek lasīt “Pasaku par vērdiņu”, bet tu nesaproti, kas tas ir, un baidies jautāt. Arī turpmāk skolas programmā ir daudz seno vārdu, ko neviens nevar izskaidrot. Jāmet tulkotājā, bet nozīme tāpat nav skaidra. Ja ne latviešu valodā, tad vismaz romu valodā varēšu izskaidrot, lai bērniņi neskatās žēlīgām acīm,” dzīves tuvākais uzdevums Vanesai šķiet skaidrs.
