“Kad čigāns piedzimst, talants jau viņā ir ielikts iekšā, vajag tikai atmodināt un attīstīt”, uzskata Ruslans, kas pirms pieciem gadiem bijis Viļakas “romu mākslinieciskās atmodas” līderis. Pēc deviņu gadu darba Anglijas fabrikās (vistiņas, puķes, plastmasa un citi rūpali), viņš atgriezies Latvijā un uzelpojis. “Ar sirdi nekad nebiju prom, tikai ar ķermeni,” viņš skaidro. Tad Viļakā saticies ar saviem tautiešiem, kas ir divdesmit viena ģimene ar aptuveni septiņdesmit cilvēkiem, un sapratis, ka lietas labā ir kaut kas jādara – daudzi dzēruši, citiem iestājies dzīves apnikums. Bet kā var nemīlēt tik skaistu lietu kā dzīve?
Slavena klana pēctecis
Ruslans nāk no deviņu bērnu ģimenes, kurā ir bijis “pedelītis”- jaunākais no visiem. Viņš ir piedzimis un līdz divpadsmit gadu vecumam dzīvojis Krievijas pusē, vēlāk atgriezušies Viļakā. Ģimenē runāts savā valodā, bet krievu un latviešu “pašas pielipušas”. Kad vecāki Krievijas pusē centušies ko slepenu runāt, tad darījuši to latviski, taču veltīgi – bērni jau visu sapratuši. “Valodas ir mūsu talants, kas iegūts ilgajos klejojumu gados,” atzīst Ruslans, kas uz skatuves bez romu, latviešu un krievu mēles brīvi dzied arī hindu un spāņu valodā, bet baznīcas kalpošanā apguvis senslāvu rakstus.
Kaut arī Ruslana māte četrdesmit piecus gadus ir nostrādājusi par slaucēju, viņas dzimta nāk no Rīgas atpazīstama klana - Burkevičiem, kas ir mākslinieciski apdāvināts. “Kad mamma bija ar mani stāvoklī, tad govs iespēra viņai pa vēderu. Tā es piedzimu mazs un klibs, bet Dievs man deva mūziķa talantu, ” smaidot un bez rūgtuma stāsta Ruslans, kurš bez īpašas mācīšanās jau bērnībā apguvis vairāku mūzikas instrumentu spēli. Muzicējis par prieku sev un savējiem.
“1995.gadā, deviņpadsmit gadu vecumā, pats aizgāju uz pareizticīgo baznīcu un pieņēmu kristību. No šī brīža bez kalpošanas baznīcā nespēju iedomāties savu dzīvi. Lasu rakstus, palīdzu priesterim, dziedu, esmu reģents, palīdzu pie Svētā Vakarēdiena sakramenta.
Katru reizi, kad ieeju baznīcā, jūtos kā pirmajā reizē – dvēsele ir piepacelta. Vispirms ir uztraukums, pat bailes, kauns, bet tā tam ir jābūt, jo katrs mēs esam sagrēkojuši, neviens neesam pilnīgi tīrs Dieva priekšā.Tikai liturģijas laikā sirds nomierinās, parādās drošības sajūta.
Tā notiek, ja lūdzies ar visu dvēseles spēku,” savas attiecības ar Dievu atklāj Ruslans. Viņš apgalvo, ka arī Anglijas laiku palīdzējis izturēt fakts, ka viņu pilsētā bijusi Serbu pareizticīgā baznīca, kurā viņš pieteicies kalpot – lasījis Ticības apliecību un dziedājis.
Sastapšanās ar Luīzi
Savos jaunekļa gados Ruslans dzīvojis pie vecākiem, palīdzējis lauku darbos un kalpojis baznīcā, par ko arī saņēmis nelielu atlīdzību. Kad 1999.gadā nomira tēvs, tad sirdī drīz vien iekrita romu skaistule Luīze, kas dzīvoja Rīgā. Arī viņa mīlēja skatuvi un mūziku, kas arī abus satuvināja.
Luīze daudz braukājusi pa Krieviju, apgrozījusies smalkā sabiedrībā, bet pēc iepazīšanās ar Ruslanu bez nožēlas pārdevusi Vecrīgas dzīvokli, lai pārceltos uz Viļāniem.
Abi ir nesaraujami kopā, lai arī liktenis Luīzei ir atsūtījis pārbaudījumu – smagu slimību. Par viņas izveseļošanos Ruslans nepārstāj lūgties, bet Luīze, iespēju robežās, turpina sabiedriski aktīvu dzīvi.
“Jā, par atgriešanos Viļānos mēs tikai priecājamies,” vienā balsī apliecina gan vīrs, gan sieva. Ruslanam tikai divi brāļi ir palikuši Anglijā, viens brālis un māsa ir Krievijā, bet četri ir šeit. Ģimene, savējie – tas romiem ir gluži vai sakrāls izplatījums, vissvarīgākais dzīvē, lai arī mūsdienu attiecības ievieš savas korekcijas. “Agrāk mēs visi vairāk bijām kopā, tagad arī mūsu starpā ienāk atsvešināšanās. Tā ir globāla iezīme, no kuras sargājamies. Agrāk bija vairāk nerakstītu noteikumu, kas bija obligāti. Piemēram, bija kauns un negods pīpēt vecāka cilvēka klātbūtnē vai viņu pārtraukt, notika “iešana precībās”, ja jaunie paši sagājās, kāzas jau bija notikušas, ja vecākiem bija jāizlemj jauno kopā būšana, tad mīlestība vienmēr tika respektēta, jo tā nāk no Dieva,” stāsta Ruslans un atzīst: “ja čigāniem būtu sava zeme, tad tur nebūtu divu lietu – durvju zvanu, jo visi savējie, un policijas, jo visas problēmas mēs atrisinātu paši”.
Atgriezās no Anglijas celt kultūru
Taču, kamēr dzīve vēl notiek ar policiju un durvju zvaniem, Ruslans ir devis savu ieguldījumu gan romu kopienas dzīvē, gan tradīciju izcelšanā. Atgriezušies no Anglijas, abi ar sievu izlēma, ka ir jārīkojas, jābūt sabiedriski aktīviem. Tā tika apzināti domu biedri un kopā ar Rasmas Zaharenko ģimeni tika nodibināta romu kultūras biedrība “Māro” un ansamblis “Brīvais vējš” – divas iniciatīvas, kas liek lepoties par savu piederību šai mazajai, bet krāšņajai cilvēku ciltij. Ruslanam ļoti patīk atgādināt PSRS līdera Leonīda Brežņeva savulaik izteiktos vārdus, kas pārtapuši arī dziesmā. Kad Indijas prezidente Indira Gandija grasījās aicināt romus atgriezties kādreizējā dzimtenē un prasīja tiem izceļošanas atļauju no PSRS, tad Brežņevs atbildējis - “Kā tad es palikšu bez savām puķēm?” Jā, krāšņumu, temperamentu un smeldzi šai tautai neatņemt, jo īpaši, kad tas izpaužas mūzikā. Tad aizspriedumus aizmirst pat rūdīti īgņas un visi klausītāji saņem pozitīvu lādiņu – tas ir iekodēts šīs tautas daudz cietušajā dvēselē.
“Ar ko romi ir īpaši? Čigāniem gadsimtos ir piemitis spēks izdzīvot. Dzīvoja teltīs, pat ziemā, mazi bērni nemira, bet izdzīvoja. Andelēšanās, zīlēšana, dejošana ir mūsu tautas talanti. Vai mūsu ceļš būs uz elli vai pie Dieva, to zina tikai Dievs. Citi tādos apstākļos sen būtu nomiruši, bez darba, bez naudas, bet romiem Dievs palīdz, jo viņiem ticība ir iedzimta, iegūta jau no bērnības. Romi tic, ka Dievs visu redz un ka nevar stipri grēkot, jo baidās no Visaugstākā,” Ruslans izklāsta savas tautas dzīves ziņas formulu. Tāpat viņš atzīst “īpašās dzirksteles” spēku, kas viņa tautiešus atšķir gan uz skatuves, gan dzīvē. “Vārdus un notis var iemācīties, bet dvēseles vibrācijas vai nu ir, vai nav – tās notēlot nevar,” atklāj mākslinieks.
Piecos gados, kopš ar Viļakas domes atbalstu tapis ansamblis “Brīvais vējš”, notikuši aptuveni astoņdesmit koncerti. “Ballīšu vietā vairāk ir labdarība,” stāsta Ruslans un atzīst, ka pašatdeve uzstājoties ir milzīga. “Kad dziedi no sirds, tad gan dod, gan saņem pretī. Lielākā auditorija mums ir bijuši gandrīz pieci tūkstoši skatītāju, kuriem dziedājām Pleskavas pilsētas svētkos. Paldies Viļakas pašvaldībai, kas apmaksāja tērpus un ceļu, kas gādāja vīzas un citādi atbalstīja. Mums nebija grūti sevi pieteikt, jo mūsu balsis visi zina, arī kā cilvēkus pazīst. Mēs neviļam. Nav svarīgi, vai tā ir skatuve vai brīva daba, pilsētas svētki vai pansionāts, kāzas vai bēres – mēs ievibrējam sirdis,” stāsta Ruslans, kas par slikto nerunā. Ir problēmas ar mēģinājumu telpām un aparatūru, reizēm sāpina kāda indivīda attieksme, taču kopumā Ruslans ir cerību un sapņu pilns – “ja nebūtu vīrusa, mēs te tā nesēdētu!’’ Turpinātu rakstīt integrācijas projektus, iesaistīties, dziedāt un dejot. Ne tāpēc, ka kāds liek, bet tāpēc, ka sirds prasa – iekšējā dzirkstele neliek mieru. Dedzina un pieprasa ugunskuru vismaz mūzikā un kultūras attīstībā.
Tieši tāpēc, ja Indijas valdība vai kāds romu repatriācijas entuziasts aicinātu atgriezties Indijā, tad vismaz Ruslans ar Luīzi nekur nebrauktu – viņu mājas ir šeit, Viļakā, kur notur zeme, baznīca un savējie.
