Iestāde ar jancīgo nosaukumu "Spināti un sviests" ir viena no vairākām Vecrīgas ēdnīcām, kurās darba dienās iegriežas vietējais "ofisa planktons" – galvaspilsētas centra strādnieki, kuri pusdienlaikā grib izlocīt kājas un paelpot svaigu gaisu ārpus biroja.
Reizēm tur iegriežos arī es, jo "Spināti" ir tikai pāris minūšu attālumā no Latvijas Radio mītnes Doma laukumā. Aiz letes tur nevar nepamanīt Kristapu Vegneru – puisi ar vēl nesen gariem, blondiem drediem, reizēm jamaikiešu cepurītē, allaž mundru un smaidīgu. Taisnību sakot, viss kolektīvs šķiet ēdnīcai netipisks – viņi smejas, joko un vienmēr ir gandrīz apstulbinoši laipni. Mani ieintriģē ēdnīcu virtuves slepenā dzīve, un lūdzu Kristapam dokumentēt vienu nedēļu tās dzīvē. Izrādās, viņu komandpunkts ir Finanšu ministrijā, jo "Spinātu" pavāri baro arī valsts maciņa turētājus. Tādēļ Kristapa diena paiet starp Finanšu ministrijas virtuvi un netālo Miesnieku ielas ēdnīcu "Spināti un sviests" jeb, kā viņš saka, "Miesniekiem".
Pavisam neplānoti Kristapam Vegneram dienasgrāmatā dokumentētā nedēļa beigusies ar kaklā iekārtu roku un piespiedu miera režīmu. Pēdējo dienu piezīmes uz datora tapušas divreiz lēnāk.
Pirmdiena
Pirmdienas pie mums vienmēr iesākas kā jau katra diena – lēni, nesteidzīgi un bez jebkāda stresa. Taču, pulksteņa kājelēm aši steidzoties uz priekšu, parādās arī pirmie sviedri, sīpolu sulas izraisītas asaras acīs, šķavas no pipariem, kuru smarža ik pa laikam uzjundī starp tvaiku mutuļiem, kā arī mikrotraumas. Pirmdiena sākusies asiņaini, un pēc salātu ēvelēšanas viens no labās rokas pirkstiem devies pāris dienu piespiedu atvaļinājumā. Bet dzīve virtuvē tādēļ neapstājas – laiks un klienti negaida. Un galu galā – drīz tak jānesas uz "Miesniekiem".
Kamēr savedu kārtībā sagraizīto pirkstu, sākam ar Vidmantu (mūsu gaļas ēdienu speciālists un desu operators) pārspriest šodienas gaļu sortimentu un mērču sastāvu. Kamēr siltumkastēs lēni tiek pakoti ēdieni un milzu termosos lietas līdzņemamās zupas, darbā ierodas pēdējie papildspēki un diena var sākties!
Kopā mūsu komēdijcienīgajā kolektīvā esam vesels velna ducis jebšu trīspadsmit. Katrs no mums ir sava aroda lietpratējs un mēģina dot no sevis labāko, ko spēj.
Ar mūsu pārvadājumu speciālistu Kasparu dodamies uz "Miesniekiem" un nesteidzīgi sākam izkrāmēt ēdienu kastes. Priekšā mūs jau sagaida bezkaislīgas čalas un humora pilnas sarunas jeb trauku uzkopšanas guru Aina un mūsu jaudīgā izpalīdze Anna.
Tiek izlikts ēdiens un atvērtas durvis. Pēc neilgas gaidīšanas iekšā pa durvīm sāk spraukties pirmie ziņkārīgie, kuriem seko paprāvs bariņš jau labi zināmu klientu. Visiem sejās manāms smaids. Liekas, ka varētu ar šiem, teju vai pazīstamajiem cilvēkiem ieslīgt bezgalīgās sarunās, taču ikdienas mutuļojošā straume traucas, un, pirms spēju samirkšķināt acis, jau ir pienākusi pēdējā darba stunda. Sākam uzkopt ikdienas karalauka zonu un gaidām Kasparu, lai dotos atpakaļ uz Finanšu ministriju. Izdarām pēdējos dienas darbus, nokopjam virtuvi, un diena ir galā.
- Kristaps stāsta, ka par pavāru nav mācījies, tā ir viņa aizraušanās brīvajā laikā. Viņš sevi sauc par brīvā laika pavāru. "Pamatnodarbošanās – komponēju mūziku. Bet kaut kā arī tā naudiņa ir jāpelna,” bilst Kristaps. Ikdienā ēdnīcas darbā viņš sevi dēvē par mazo fona troksni, kurš ļoti nepieciešams, jo bez tā nav dzīvības.
Otrdiena
Rīts iesākas lēni. Ne tikai tāpēc, ka šefpavāre Ieva ir aizgājusi pie friziera, bet arī tāpēc, ka bulciņu pavēlniece Māra jau otro dienu nav darbā un jaunais veģetāro ēdienu krustnesis īsti nezina, kā pagatavot to, kas šodien paredzēts ēdienkartē. Katrīna – mūsu sadales guru un kaligrāfijas meistare, vēl nav atgriezusies no slimības, tādēļ viņas vietā atkal Anna. Kopā tiekam galā ar salātu ražošanas aizkulisēm.
Liekas, ka laiks šodien stāv uz vietas. Vidmants šodien uzņemas šefpavāra lomu, tāds pārliecināts un bravūrīgs. Dienai strauji virzoties uz priekšu, darbā ierodas Liene, kurai ceturtdien ir paredzētas dzimšanas dienas svinības. Liene mums ir atbildīga par pavadzīmēm, ēdienu aprakstiem, higiēnas normām.
Tā kā kādu laiku nekas nav dzirdēts par darba vietas tīrību un vispārējiem noteikumiem, kuri saistīti ar ēdiena pagatavošanu, šodien saņemam anketas. Tās domātas anonīmi, tamdēļ katrs aizpildām tās pēc saviem ieskatiem, kādam iestājas panika, kāds visu aizpilda pilnīgi nepareizi, taču līdz dienas beigām esam tikuši galā. Drīz vien viss ēdiens sapakots un pēc nepieciešamajām ievadceremonijām var sākties otrais cēliens Miesnieku ielā.
Anna šodien nedaudz miegaina,
un pēc pāris klientu apkalpošanas atklājas, ka uz tāfeles sarakstīti dažādi brīnumi, piemēram, veģetārā frikadeļu zupa un karbonādes cepeša šķēles kotlete.
Kļūdas ātri tiek labotas, un darba diena raiti turpina savu ierasto gaitu.
Kāds no klientiem nejauši atstāj vaļā ūdens krānu, rezultātā pie nelielas rindas jātiek galā arī ar applūdušu zāli. Šoreiz iztiekam bez upuriem. Diena noslēdzas mierīgi. Atgriezušies lielajā virtuvē, nomazgājam pēdējos traukus un dodamies mājās.
Paslīdu uz tikko nomazgātām flīzēm. Šī nav mana veiksmīgākā nedēļa.
Pēc darba, kā jau katru dienu, dodos mājup pie sava suncīša. Dodamies nelielā pastaigā, paēdam pusdienas, un ir pienācis laiks posties uz mēģinājumu. Brīvajos brīžos spēlēju ģitāru un mēģinu kaut ko bubināt grupā “Pussy Rock”.
Mēģinājumi mums notiek katru otrdienu un ceturtdienu mūsu mīļajā “melnajā caurumā”.
- Kristaps piebilst, ka to var saukt par vienistabas dzīvokli “Juglas manufaktūrā”, kuram ir nodrošināta forša skaņas izolācija, lai tur ir vieta instrumentiem un skaņai. Tur var ierakstīt dzīvajā un lēni veikt studijas ierakstus.
Grupā esam četri - Normunds Brokāns pie ģitāras, Krišjānis Radziņš pie bungām, Suķis (Rikards Rikmanis) pie basa, Kristaps Vegners - ģitāra un vokāls. Šobrīd strādājam pie materiāla mūsu otrajai platei. Vakars, kā jau parasti, noslēdzas pavēlu.
Trešdiena
Šodien tāds samiegojies rīts. Ierodoties darbā, mani sagaida čalas un dīvaina rakstura sarunas, kuras mēģināt atreferēt nebūtu ne mazākās jēgas. Darbā šodien atpakaļ turbopropelleris Katrīna un feju vecmāte Normunds (raksturojošos epitetus saviem kolēģiem piešķīris Kristaps, tieši gatavojoties raidījumam).
Esam gandrīz pilnā sastāvā. Nedēļa jau pusē, un par to liek manīt gan nogurums, gan arī nelielas nesaprašanās kolēģu starpā. Liekas, ka minūtes šodien ir garākas kā parasti. Salīdzinoši ātri visu pārvedam uz “Miesniekiem”, un pietiek laika ar Katrīnu un Annu pārspriest ikdienu un izspēlēt kādu kāršu partiju.
Tuvojoties ilgākām brīvdienām, mūsu klienti vienmēr paliek smaidīgāki un atvērtāki. Ikdienas steigā reti sanāk pārrunāt vairāk kā dažus teikumus, taču, ja cilvēki negāžas iekšā bariem, atliek nedaudz laika arī humoram un pāris sekundēm smaida.
Ikdienā visbiežāk tas aprobežojas ar jautājumiem: Salātiņus? Krējumiņu? Un labas apetītes vēlējumu. Mūsu pusdienotavas apmeklētāji vienmēr mums bijuši ļoti svarīgi, tādēļ gandrīz vienmēr cenšamies būt, cik nu varam, laipni un godīgi.
Šodien ir tā diena! Jā. Šodien ir tā diena, kad visa ir par maz. Kaut kas nav izdevies ar aprēķiniem, un jau ap vieniem ir jāzvana uz ministriju, lai sadabūtu vēl pārtiku. Šoreiz akmens iekrīt veģetārā pavāra lauciņā. Bet neko darīt – pārdošanas daļa jau gandrīz galā un jāsāk vākties nost, lai Miesnieku ielu varētu laist naktsguļā.
- „Mums ļoti patīk eksperimentēt un ēdienkartē ielikt kaut ko jaunu, bet ar latviešu ēdājiem ir sarežģīti. Viņiem vairāk patīk klasiskas vērtības. Tad tā lēni un viltīgi jāievirza kaut kas jauns. Un tad to vēl var salikt kopā citā ēdienā. Tad viņi beidzot to pieņem un var iet tālāk,” atklāj Kristaps.
Ceturtdiena
Šodien pēdējā diena pirms garajām Lieldienu brīvdienām. Ierodoties ministrijā, mani sagaida kāds nabadziņš, kurš iestūķēts zaķa kostīmā un mēģina man iešķiebt pāris ovālas formas šokolādes izstrādājumus, kuri ievīstīti krāsainā folija sloksnītē. Uzmanīgi paskatos apkārt, jo nekad nevar zināt – varbūt ķer uz kukuļu pieņemšanu.
Ierodos virtuvē. Tur šodien dīvaini kluss – dzirdama vien nažu skrapstoņa un čurkstošas pannas. Tā kā visos valsts uzņēmumos šodien īsā diena, tad gaisā uzvirmo spekulatīva rakstura sarunas par to, vai tad maz šodien kāds pie mums atnāks vai ne? Demokrātiskā balsojumā uzvar pesimistiskā apvienība – viņu argumenti ir neapgāžami.
Tiek perināti plāni nelielai pirmssvētku vīna baudīšanai darba noslēgumā. Lielākā daļa kolēģu iestājas par šo visnotaļ nozīmīgo lēmumu.
Šodien darba diena bez jebkādiem starpgadījumiem. Saskandinām vīna glāzes, un darba ballīte var sākties. Beidzot varam parunāt tāpat vien – par neko un visu ko reizē.
Laiks paskrien nemanot, un jādodas uz māju pusi, kur jāpadraudzējas ar mīļdzīvnieku un jāpaņem ģitāra, lai mītos tālāk uz mēģinājumu.
Liekas, ka šonedēļ veiksme nav manā pusē – pa ceļam uz mēģinājumu neveikli paslīdu un lēzenā lidojumā piezemējos uz asfalta. Aizminies līdz galamērķim, konstatēju, ka labā roka īsti labi nedarbojas un ģitārspēle šodien jāmet pie malas. Pēc mēģinājuma tieku attransportēts mājās un ar cerību, ka plecs ir tikai sasists, liekos pie miera.
Piektdiena
Pamostos diezgan agri un saprotu, ka kaut kas nav īsti lāga. Un nē – tas nav virsū guļošais suns. Jūtamas diezgan nepatīkamas sāpes pleca rajonā. Sazinos ar vienu no labākajiem draugiem, Jāni Pakalnu, kurš pāris stundu laikā ierodas, un mēs dodamies ceļojumā uz traumpunktu. Pa ceļam smejamies par dzīvi un citām nebūtiskām lietām. Ierodoties priekšā ir tikai viens neveiksminieks, taču
īsi pēc mūsu ierašanās traumpunktu sāk piepildīt citi kataklizmu upuri. Lai cik ironiski tas nebūtu, visi ar roku traumām.
Pienāk mana kārta, un dodos iekšā kabinetā. Tiek nozīmēts rentgens, pēc kura saņemu diagnozi un uzzinu, ka labā roka turpmākās sešas nedēļas karāsies kaklā. Tiek ieteiktas pretsāpju zāles un miera režīms. Pakalna jaunskungs mani aizvizina līdz mājām, kur ieguļos gultā un visu turpmāko dienu tur pavadu.
Sestdiena
Miera režīms.
- “Aktīvam cilvēkam miera režīms ir nelielas šausmas, iekšēja panika, ka vajadzētu kaut ko darīt, bet galvenais ir dziļi ieelpot un uzsmaidīt. Tad viss ir kārtībā,” skaidro Kristaps.
Svētdiena
Mani pamodina suns. Ir septiņi no rīta. Šodien paredzēts doties pie manas mīļās vecmāmiņas uz tradicionālajām olu kaujām. Un mazs ievainojums mani neatturēs. Ja esi ieradis visus darbus veikt ar abām rokām, tad ar vienu tas sākumā ir gaužām grūti, taču olas novārīt ir diezgan vienkārši. Sagatavoju līdzņemamās lietas, nokrāsoju olas, saģērbju suni, saģērbju sevi un esam gatavi doties.
Līdz Ķengaragam mūs nogādā mans onkulis Vilnis un viņa jaukā sieva Anžela. Papļāpājam, pasmejamies un apmaināmies ar jaunumiem, kā jau tas radu satikšanās reizēs ierasts.
Izkaujamies ar olām, un izrādās, ka traumas nav rādītājs – manas šogad ir viscietākās!
Pēc pāris stundu pasēdēšanas ir laiks doties mājup, un nolemju, ka šo ceļu kopā ar “nezvēru” vēlos mērot kājām. Pastaiga izvēršas jauka, līdz brīdim, kad sāk līt stindzinošs lietus. Suns uz mani skatās kā uz kretīnu, taču ceļš jāturpina – vairs nav tālu. Nedaudz samirkuši ieveļamies dzīvoklī, un miera režīms var turpināties.
- Piebilde. Tas nezvērs ir Štūbe – izskatās pēc takša, izskatās pēc vilka, maziņš, vairāk taksis nekā vilks.
