Sirmgalve stāsta, ka starpkaru periodā Latvijas brīvvalsts laikā viņa pie saimniekiem strādājusi par kalponi. "Labi maksāja," viņa atzīst. "Latvijas laikā bija labi."
"Un tad nāca kolhozs, tas trūcīgais laiks. Tad jau nu bija slikti. Tur atņēma visu, bija jāiet kolhozā strādāt par kapeikām. Nekā nebija," stāsta Velta Aukone.
Par projektu "Statistiskie tautieši"
Velta Aukone spriež, ka tā sauktajā kolhozu laikā nebija izvēles – bija jāiet un jāstrādā tur, kur liek. "Tagad jau ir visi brīvi cilvēki. Kas grib strādāt, tie var nopelnīt, atļauties savu dzīvi veidot. Kolhoza laikā jau to nevarēja," viņa saka un spriež, ka mūsdienu jaunie cilvēki ir citādāki, tiem ir cita attieksme pret darbu.
"Nevaru to izskaidrot. Ir jau arī tagad jaunatne, kas saprot darba vērtību. Bet jaunie gan nesaprot, kas tagad kā bērni vēl. Domā, ka viss viegli nāk. Tā iet tā dzīve. Laiki mainās, līdz ar to cilvēki arī mainās. Kam agrāk bija vērtība, tagad nav vērtības," uzskata sirmgalve un atzīst, ka
viņas dzīvē vislabākie bijuši tā sauktie Ulmaņlaiki – 20.gadsimta trīsdesmitie gadi. "Tāpēc, ka bija jaunība ar saviem ieskatiem. Tagad jau citādi vērtējumi."
Velta Aukone atzīmē, ka pašreiz ar dzīvi ir apmierināta. "Lai jau katram vecumā pienāk tāda dzīve. Tad jau būtu labi. Visiem jau nav tāda. Es esmu apgādāta ar visu ko. Bez kādām rūpēm. Ir cilvēki, kam grūti tagad veciem."
