“Viņš bija īpaša mēroga cilvēks. Skatos viņa bērnības lietas, burtnīcās viņam jau bija piecu gadu vecumā luga “Pazudusī soma”, bija dzejoļu krājumi. Rūpīgi paša iesieti tie drukātie dzejoļi un lugas. No šī mazā vecuma ar ļoti spēcīgu humoru,” Latvijas Radio raidījumā “Dzimtas saknes” vērtē Pētera Pētersona meita Karina Pētersone.
“Neordinārs skaista, liela mēroga cilvēks, kurš nekādos rāmjos nebija ieliekams. Viņš pats no tām šķautnēm, kas gāja pāri rāmjiem, cieta. Viņa humors ne visiem imponēja, ironija vērsās pret līdzcilvēkiem,” turpina Karina Pētersone.
Dzimšanas dienu varētu svinēt, ja vien – tajā naktī, braucot uz Apšuciemu no Jelgavas, kur viņš teica runu Alunāna jubilejā, 1998. gadā autoavārijā neietu bojā Runcis, kā viņu visi sauca, un Nora, viņa sieva Eleonora. Kaut gan – kā saka mazdēls Toms Auškāps, viņi jau nekur nav aizgājuši.
“Man joprojām ir sajūta, ka Runcis ir klāt mūsu ģimenes svinībās. Vai mums vai viņiem palaimējies, ka viņi ir tik dzīvi? Kad viņi aizgāja, sākumā bija lieli pārdzīvojumi, šoks, tad
konstatēju, ka bieži esam kopā domās, atmiņās, arī fantāzijās uz priekšu,” atzīst Toms Auškāps.
Būtu pagodinoši domāt, ka Runcis un Nora piekoriģē arī mēģinājumu radiofoniski ieskicēt dzimtu. Bet kā radās Runcis?
“Runcis radās, kā viņš pats apgalvo, ka mammai bijušas smagas dzemdības, jo viņš tikai pret rītu ir dzimis un bija atnākusi mammas draudzene Lulla. Kad viņš piedzimis, tad mammiņa ir izsaukusies: “Ak, tu manu Runcīt!”, bet tad ielikusi krustmātes rokās,” atklāj Karina Pētersone. “Manā bērnībā visi viņu sauca par Runci, sākot ar Noru, tantes un visa ģimene, un vecmāmiņa, un draugi, un teātrī.”
Ja gribētu dramatizēt viņa dzīvesstāstu, nebūtu grūti atrast traģiskus mezgla punktus – tēva dramaturga Jūlija Pētersona izsūtījums Kanskā; Smiļģa – Pētersona sarežģītās attiecības; Pētersona – Dailes teātra stāsts; dēla Uģa nāve un jau pieminētā autoavārija. Mēs nedramatizējam, bet ļaujamies ģimenes locekļu stāstījumam.
Šogad Runcim būtu 95 gadi un mierīgi visi varētu sēdēt pie viena galda.
“Viņš prata organizēt svinības, savu vārda dienu vai jebkuras ģimenes viesības. No rīta visa māja tika mobilizēta, mēbeles pārstumtas, lampiņas izliktas, viss tika mainīts. Ciemiņi tika sagaidīti saspringumā. Dzirksteļoja mājā viss. Skaisti,” atminas Karina Pētersone.
“Kad vēl viņš strādāja Dailes teātrī, visas pirmizrādes balles bija pie mums Brīvības ielā, mums apakšstāva kaimiņi teica, ka viņi sēžot gultā un klausoties ar mīlestību Dailes teātra dziedošos aktierus. Nākamā dienā es negāju uz skolu.”
Mazdēls Dāvis Auškāps atceras, ka vienmēr galdam bijis jābūt bagātīgi klātam, tā lai lūst.
“Pieci ēdieni ir tāds starterīts. Atceros, kā bija, no vienas puses, burtiskā nozīmē nebija, ko ēst, bet, kad bija pirmizrādes ballītes, no kaut kurienes uzradās lasis, ikri, baltmaize, šņabis, konjaks. Viss bija,” stāsta Dāvis Auškāps.
Karina Pētersone bilst, ka arī viņas bērni prot rīkot brīnišķīgas svinības Runča stilā, piemēram, Jāņus ar spontānu apdziedāšanos, turklāt gan Dāvis, gan Toms mantojuši spēcīgo Runča balsi.
Pretstatā plašajām viesībām bijusi arī ikdiena.
“Runcis ar Noru bija šausmīgos parādos, ko ēst nebija. Mēs ēdām no rīta auzu putru, bija liels brūkleņu zaptes pods. Un tas arī viss. Un vakarā bija cūkas speķis, svaigs izčurkstināts ar sīpoliem, rupjmaize. Tā ir mana bērnība pilnīgi. Un tad pirmizrādes balles, un galdi lūst. Un Runcis tik zvana: “Mikiņu, es tūliņ atvedīšu kādus cilvēkus, tu tad uztaisi kaut ko,” stāsta Karina Pētersone. Un ballē vienmēr bijis lasis.
“Bērniem nav sajūtas, ka Runcis un Nora bija viņiem vecvecāki, jo viņus, pirmkārt, sauca Runcis un Nora, viņi nekad nebija ne vecmāmiņa, ne opaps, ne ome, nekas tāds.
Viņi bija Runcis un Nora,” citu ģimenes šķautni atklāj Karina Pētersone. “Dāvīts ļoti bieži aizmuka no mūsu kārtīgās mājas Mežaparkā, kur bijām kārtīgu pilsonisku dzīvi iesākuši dzīvot. Viņam tas kādreiz bija par šauru un smacēja. Tad viņš pie Runča un Noras glābās sapratnē, mīlestībā beznosacījumu tādā, jo es, atšķirībā no mammas, tomēr bērnus mēģināju audzināt.”
“Toreiz es tā neformulētu, bet viņi man bija kā vecāki, Runcis bija absolūts etalons, un Nora bija atkal tā, kur es varēju izkratīt sirdi pusaudža gados. Tur arī bija tāds man patvērums,” atzīst Dāvis Auškāps. “(..) faktiski dzīve tādos posmos iedalās – līdz viņu aiziešanai, tad ir tāds tukšums milzīgs, un pēc tam iemācījos ar viņiem runāt. Un tad atkal tā dzīve aizgāja, trūkstošais kaut kur atgriezās.”
Karina Pētersone stāsta arī par senākām dzimtas paaudzēm, par Pētersoniem un arī Auškāpiem, kas nāk no Smiltenes puses. Par savu vectēvu rakstnieku Jūliju Pētersonu (1880–1945), kurš vispirms ieguvis farmaceita izglītību un tikai vēlāk pievērsies rakstniecībai, par viņa tēvu Dāvi Pētersonu, kas turību ieguvis kā tirgotājs un krodzinieks Smiltenes pusē netālu no Pēterpils ceļa. Viņa stāsta arī par to, ka vectēvam nācies ciest par savu pārliecību, jo
Jūlijs Pētersons bija viens no tiem inteliģences pārstāvjiem, kas 1944. gada pavasarī parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, un jau rudenī, ienākot padomju armijai, viņu apcietināja
un pēc divu nedēļu pratināšanas izsūtīja uz Sibīriju, kur viņš arī mira.
Kad pirmo reizi 1991. gadā Karinai Pētersonei pašai nācies tur nokļūt, viņa sajutusi saiti ar vectēvu.
“Tad es kaut kā ļoti personiski un ļoti sāpīgi identificējos ar savu vectēvu, jo viņam īstenībā bija ļoti skaista un interesanta dzīve. Viņš bija mācījies kā farmaceits, viņam bija aptieka Majoros. Tad viņš sāka rakstīt, viņš faktiski kļuva profesionāls rakstnieks. Un kļuva arī ļoti turīgs, un viņa lugas iestudēja Nacionālajā teātrī, un viņu mājas dzīve bija tāda ļoti sabiedriska un atvērta. Es arī redzu tagad, kāpēc mums viņa tāda ir.”
Un vēl kāda sakritība. Kad Karina Pētersone viesojusies Brutuļos pie Smiltenes, no kurienes nāk Pētersoni, pretī iznācis kāds laipns kungs.
“Viņš runāja krieviski, viņš atvainojās, ka vēl neprot latviski, jo viņš tikai pirms gada bija pārcēlies uz Latviju. Viņam ļoti iepaticies, viņš tieši šo māju ir gribējis pirkt un izrādās, ka viņš ir no Kanskas. Man kaut kas pilnīgi iedūrās sirdī,” bilst Karina Pētersone.
Kanska Sibīrijā bija tā vieta, kur pēdējās mūža dienas pavadīja Jūlijs Pētersons.
“Ar Runci nevarēja runāt tāpat vien. Dažreiz viņam nāca tādi mīlestības uzplūdi, tad viņš apsēdināja un skaisti literāri, emocionāli, ar asarām acīs stāstīja, kā ir un kas notiek. Tāda uzstāšanās, tu kā bērns sēdi un saproti, ka tas ir svarīgs, un īsti nesaproti. Vēlāk bija sarunas, bet domāju, ka viņam bija tik daudz iekšā, ko viņš neteica, nemācēja vai nevarēja izpaust, kad bija saruna, tas gāzās ārā. Ļoti emocionāli to darīja,” stāsta Dāvis Auškāps.
“No bērnības atceros, ka pret mani nekad nav izturējušies kā pret bērnu. Runcis ar mani runāja kā ar pieaugušu cilvēku un sagaidīja manā rīcībā un uzvedībā pieauguša cilvēka lēmumus,” min Karina Pētersone.
“Vecāki mūs ar brāli neaudzināja, viņi dzīvoja savu piepildīti straujo starptautiska mēroga dzīvi. Ko varēju, esmu paņēmusi.
Bija lietas, ko domāju, ka es nekad tā nedarīšu, bet viņas vienalga nāk atpakaļ.”
“Mums ar Runci bija emocionāli konflikti, ka es uzvedos pārāk racionāli, jo nevar mājās visi būt pilnīgi traki. Kādam bija jātur arī kārtības kante. Tad Runcis sprāga no eņģēm laukā,” atklāj Karina Pētersone.
Bet, runājot par savu mammu, min, ka “viņa bija vienkārši ļoti apbrīnojams cilvēks, jo viņa bija pati pacietība, ne vienmēr mājās un pret mums, bet pret visiem Runča izgājieniem”.
“Ir Runča cilvēki manā dzīvē un ir Noras cilvēki, kas nāk no mammas kolēģu loka, kad viņiem vārds "Nora", viņi atplaukst.
Sapratu, ka tad, kad Runcim bija tie asumi, viņš vienmēr runājot lika lietas uz kanti, tad mamma pēc tam ar tiem cilvēkiem tā kā drusku atžūžoja, tā kā nolīdzināja to.
Tā kā vienmēr kaut kā mēģinātu pieskatīt to Runča biolauku, lai neaizplūst pārlieku,” tā Karina Pētersone.
“Runča dzīve, cik es to sajutu un zinu, un arī par sevi varu pateikt, ka tas kaut kāds tāds nepārtrauktais apvārsnis, uz ko gribas iet, kas vienmēr, pieejot tuvāk, vienmēr attālinās. Tā ir kaut kāda latiņa, ko liec visu laiku augstāk un augstāk,” par vectēvu bilst Dāvis Auškāps.
“Domāju, ka tā viņa balansēšana uz naža asmens visu laiku, visu mūžu viņam likmes bija ļoti augstas, un viņš daudz ir riskējis, viņam vienmēr vajadzēja sev un citiem pierādīt, ka viņš spēj izdarīt to, kas liekas neiespējams. Es ceru, ka mēs to esam mantojuši,” bilst Karina Petersone un vēl par tēvu pastāsta, ka viņam ļoti paticis spēlēt, jo pirms režijas apguvis aktierspēli. Tiesa, pati viņa tādu aktieri savā trupā negribētu, jo, tikko viņš uznācis uz skatuves, pārējie aktieri varējuši iet mājās. Visu uzmanību paņēmis Runcis.
