Andra Kačkāna gatavotie zābaki ir redzami arī kinofilmās, bet nesen meistars iemācījās pīt skalu grozus un veido pats savu senlietu, kā arī ceļojumu atradumu muzeju. Ar latgaliešiem tik raksturīgo humora dzirksti Andris Kačkāns Rēzeknē sagaida savā topošajā muzejā. Te viņš apkopo senču, draugu un paziņu senos darbarīkus, gan ceļojumu suvenīrus – visu, kas saistīts par un ap kurpēm.
Pats Andris jau vairāk nekā 40 gadus ir kurpnieks, kopā ar ģimeni vada uzņēmumu "Kristāla kurpīte" un kājas apāvis aptuveni 80 procentiem Latvijas deju kolektīvu, folkloras kopu un ansambļu.
"Es varu no "A" līdz "Z", no sākuma piegrieztnes, izgriešana, ādas piegriešana un tā tālāk," savu darbu raksturoja SIA "Kristāla kurpīte" vadītājs, amatnieks-kurpnieks Andris Kačkāns. "Man visvairāk patīk piegriezt ādu, es tā: "O!", jo man tā āda... paņemt rokās, aptaustīt, pačubināt. Mēs arī izmantojam līmi, naglas, jo strādājam nedaudz vēl pēc vecajām tehnoloģijām."
Andris Kačkāns amata prasmes apguva Rīgas profesionālajā vidusskolā pie izcila ebreju skolotāja. Lai arī uzreiz saņemts prestižs piedāvājums strādāt galvaspilsētā, viņš it nemaz nenožēlo izvēli atgriezties mājās – Rēzeknē. Turklāt par kurpnieku Andris kļuva sakritības dēļ.
"Aizbraucam uz skolu – izrādās, tajā gadā fotogrāfu vairs nav, tikai pulksteņmeistari un kurpnieki. Nu, es teicu, ar pulksteņiem tiešām tur neiešu knibināties, vairs nekas cits neatlika, kā aiziet par kurpnieku. Protams, paldies vecākiem, ka tāda bija tā sakritība," skolas izvēli atceras kurpnieks Andris.
Mūsdienās kurpnieka amats gan ir izzūdošs. Andris atminas, ka kādreiz apavu darbnīcas bija teju katrā Latgales pilsētā, bet tagad darināt apavus prot vien retais.
Tomēr meistars ir cerīgs, jo interese par radošām mākslām ir visām trīs viņa meitām.
"Apavnieki vai kurpnieki iet mazumā, jo skolu Latvijā nav. Man tā situācija varbūt mazliet citādāka patiešām, jo es kaut ko arī apmācu. Šujmašīnām ir vairāki varianti – tās arī ir modernākas, ar spolīti, bet visas ir ejošas, kā es saku, bērni, mani mazbērni varēs ar tām strādāt."
Kurpnieks prot vīt arī pastalas, bet nesen pašmācībā apguva vēl vienu retu amata prasmi – skalu grozu pīšanu. Viņa sirdslieta ir vēsturisku un unikālu apavu darināšana. Tālākā vieta, kur rēzeknieša kurpēs staigā, ir Āfrika.
"Man patīk kaut ko jaunu radīt, teiksim, ne to, ko veikalā var nopirkt, bet patiešām pēc kaut kādām fotogrāfijām, pēc kaut kādām skicēm. Griezās tā pati kinofilma "Nameja gredzens", kinofilma "1906", bija teātri. Kamēr latvieši dziedās un dejos, kurpnieki būs vajadzīgi!" prātoja meistars.
Atbalstot jaunos amatniekus, par tradīciju ir kļuvis Andra ģimenes veidotais Ziemassvētku veikaliņš, kas durvis vaļā vērs arī šogad. Savu sirds siltumu kurpnieks dāvā arī rēzekniešiem ar īpašām vajadzībām un darbu nodrošina vājdzirdīgo biedrībai.