"Mans dzīves moto ir - ja aizver durvis, tad jāpameklē ir logs. Kaut kur vaļā jau būs. Tās iespējas rodas nepārtraukti," saka Iluta Arbidāne, kuras ģimene ir piemērs tam, cik daudz dzīvē var paspēt un izdarīt, vienlaikus audzinot trīs bērnus.
Ilutai un viņas vīram Ivaram ir daudz kopīga - abiem vecāki dzimuši Latgales laukos, tēvi bijuši šoferi un mehāniķi, bet mammas - grāmatvedes. Abi ar dažu gadu starpību arī mācījušies vienā skolā Rēzeknē. "Pēc tam tikai uzzinājām, ka esam sēdējuši vienā un tajā pašā solā," atklāj Iluta.
Iekāpt pareizajās kurpēs
Iluta vidusskolu pabeidza ar sudraba medaļu - vienīgais četrinieks piecu baļļu sistēmā bija fizikā, bet profesijas izvēlē savu lomu nospēlējusi nejaušība.
"Man jau tajā laikā ļoti patika psiholoģija," stāsta Iluta, kura ar pirmo piegājienu 11 cilvēku konkurencē uz vienu vietu neiekļuva augstskolā. Nedaudz vēlāk Iluta nejauši uzzinājusi, ka Latvijas Lauksaimniecības universitāte medaļu ieguvušos vidusskolas absolventus uzņem bez iestājeksāmeniem. "Cits nekas neatlika kā tie paši grāmatveži, par kuriem visu dzīvi teicu, ka nebūšu grāmatvedis," atzina Iluta, nosakot, ka, izvēloties grāmatvedes profesiju, ir "iekāpusi pareizajās kurpēs".
"Es esmu ļoti pateicīga, ka iestājos grāmatvežos, jo, manuprāt, tik radošu profesiju kā grāmatvedis (..)" prātoja Iluta. Viņasprāt, grāmatveža profesijā pats var radīt savu lietu kārtību, turklāt lieliski var arī iztikt bez modernajām informācijas tehnoloģijām.
"Man tā programma pat neprasās. Es saku - grāmatvedība ir māksla," noteica RA lektore.
Izglābj tēvu un dēlu
Savukārt Ilutas vīrs Ivars pēc armijas sācis strādāt par ugunsdzēsēju - šajā profesijā viņš nostrādāja 22 gadus. Ivars 39 gadu vecumā devās izdienas pensijā, bet pirms tam bija Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Rēzeknes daļas komandieris.
"Laukos ir daudz ko dzēst, arī cilvēkus glābt," teica Ivars. Visvairāk viņam atmiņā palicis pirmais izsaukums, kad ugunsgrēka dzēšanā cietis no strāvas trieciena.
Par ziemā ūdenstilpē ielūzušu divu cilvēku - tēva un dēla - izglābšanu Ivaram piešķirta godalga - zelta medaļa.
Ivars atzīst, ka izdienas pensija nav tik liela, lai varētu "sēdēt mājās". Viņš strādā Griškānu pagasta pārvaldē un atbild par ugunsdrošības jautājumiem skolā, bērnudārzā, kā arī pagastmājā.
Sava māja, savs dārziņš
Arbidānu ģimene dzīvo Rēzeknes nomalē skaistā divstāvu māja. Bērnībā Iluta kopā ar vecākiem dzīvojusi netālu, taču pēc apprecēšanās pārcēlusies uz vīram piederošo vienistabas dzīvokli.
"Man tas bija murgs - pēc savas mājas dzīvot dzīvoklī. Šausmas!" saka Iluta un norāda, ka ar vecākiem sarunājuši, ka kādu laiku padzīvos viņu mājā, bet vienlaikus tiks meklēta pašiem sava māja.
"Mēs tagad dzīvojam šajā, divstāvu mājā," saka Iluta, bet Ivars piebilst - māja ir liela, taču arī darba nav trūcis, jo nams tā iegādes brīdī bija "puspabeigts", tā apkārtne - nesakopta.
Gadu gaitā māja pabeigta un sakopta, iekopts arī ābeļu dārzs, paši audzē arī savas puķes, tomātus un gurķus. Ar dārza darbiem aizraujas Ilutas mamma, kura tagad dzīvo viņu mājā.
"Man ļoti daudz palīdz mamma, kura manā vietā izdara to mājas soli dažreiz un tad es varu to grāmatvedību vakaros pačubināt daudz vairāk. Nevar mācīt grāmatvedību studentam, ja tu to nedari arī praktiski," uzskata Iluta.
Svarīgākais - ģimene
Iluta atzīst, ka vislielākā vērtība viņas dzīvē vienmēr ir bijusi ģimene. "Darbs vairāk vai mazāk tas tomēr ir piepildīt sevi, apliecināt, algu saņemt, bet skaisti, kad ir bērni, mazbērni, vedeklas un znoti," saka Iluta, kurai piekrīt arī vīrs Ivars, sakot: "Bērni - tas ir mūsu miljons."
Vispirms ģimenē ienāca divi puiši, bet trešo bērnu ļoti vēlējušies meitenīti, jo ļoti gribējies "bizītes sapīt".
"Esmu gatava disertāciju uzrakstīt, kā tikt pie konkrētā dzimuma [bērna], jo ezotērika, gan viss pārejais bija savests, lai tā meitenīte būtu. Un, re, ka sanāca!" saka Iluta.
Vina atzīst, ka sešgadīgo meitiņu Rainu ģimenē īpaši lutina un lolo, jo iepriekš dzimuši puiši vien un tagad dzimtā pēc zināma pārtraukuma ienākusi arī daiļā dzimuma pārstāve.
Lai stiprinātu ģimenes attiecības, Arbidāni ik vasaru cenšas kopā doties kādā ceļojumā. Tiesa, tas nav lēts prieks, jo ģimene ir liela. Tomēr, kad Vecgada vakaros atceras aizvadītā gada notikumus, tad šie ceļojumi nereti atstājuši visspilgtākos iespaidus par kopā būšanu.
Sakopj dzimtas īpašumu Veresovkā
Ivaram ļoti tuvs ir vecmāmiņas īpašums un paša celtā māja Rēzeknes novada Kaunatas pagasta Veresovkā.
"Mašķerēt tur patīk, patīk būt laukos, pļaut zāli ar traktoru, lasīt sēnes ļoti patīk. Tās ir manas saknes, un man tas ir ļoti svarīgi," noteica Ivars.
Viņš vecmammas māju Veresovkā nojaucis, jo tā bijusi ļoti veca, un tā vietā uzslēji namiņu no guļbaļķiem. Māja atrodas skaistā vietā - pašā Rāznas ezera krastā. Īpašumā ir vairāk nekā pieci hektāri zemes.
"Laukos arī ir ābeles, mazs dārziņš. Lasām sēnes, ogas. Sievai patīk lasīt zāles tējām," stāsta Ivars.
"Kā vecenīte staigāju pa pļavām un lasu zālītes," piebilst Iluta, kurai bērnībā par šīm lietām daudz iemācījusi radu tantiņa. Savukārt no savas vecmammas Iluta iemācījusies cept tortes, arī kāzām.
Ivars atzīst, ka Rēzeknes pilsēta viņam ļoti patīk. "Agrāk patika ar to, ka zaļa pilsēta, tīra bija. Tagad attīstās - ir konzertzāle "Gors" un ne tikai," saka Arbidānu ģimenes galva.
Iluta vēlētos, lai Rēzeknē vairāk attīstītos bizness, jo reģioni kļūst arvien tukšāki - paliek tie spēcīgie, lielie zemnieki, daudzus vilina lielāki centri.
