Mākslinieka, vēsturnieka un detektīva darbs
Aigars Pilenieks ir koka un sakrālo priekšmetu restaurators. Tas tā – oficiāli. Bet patiesībā tas ir mākslinieka, vēsturnieka un brīžiem pat detektīva darba apvienojums -vēja, lietus, ķirmju, pašu cilvēku un laika zoba bojāta priekšmeta atjaunošana tā, lai tas izskatītos nevis jauns, bet tāds, kāds bija toreiz, kad amatnieks to radīja.
No kartupeļu maisiem viņš ceļ laukā koka detaļas un ar ādu apvilktu krēsla daļu. “Kas mums te ir? Aha, sēdīte ir, tātad krēsls.” Ar profesionālu interesi Aigars uzreiz apgriež sēžamo daļu otrādi. Tur ieskrāpētas 4 vienādas svītras. “Skaidrs, tā apzīmēts krēslu komplekts. Šis ir ceturtais no sešiem vai astoņiem vienādiem krēsliem.” Mūžam neiedomātos, ka krēsli savulaik numurēti tā – ar svītriņām.
Un, ja jau mēs te par krēsliem, nevaru nociesties nepajautājusi, kā tad ar tiem dārgumiem un krēsliem. Kurš nav redzējis vai lasījis slavenos “12 krēslus’?
“Mans kolēģis ir atradis gredzenu, ar briljantu, ja nemaldos, bet visbiežāk tas gadās dižciltīgu cilvēku mēbelēs.
Nereti ir tiešām vecas avīzes, kas izmantotas tapsējumā. Pats es dārgumus vēl neesmu atradis. Man viss vēl priekšā!” saka Aigars Pilenieks.
Viens traks notikums gan bijis, kad atvestā krēslā bijis ieritinājies dzīvs zalktis. Tapsētājs ar to ticis galā mierīgi, kailām rokām. “Ak, zalktītis,” viņš iesaucies un izvilcis nevēlamo viesi laukā.
Pēc Aigara domām, restaurators ir tāds kā ārsts:
“Es paildzinu priekšmetam mūžu. Iespējams, pat par 100 gadiem.”
Jau no bērnības Aigars gribēja būt galdnieks. Vēlāk sapratis, ka gribas ko dziļāku. Un tad atnāca sakrālā māksla. Krucifikss, kristāmtrauks, epitāfija. Katrs kultūrvēsturiskais priekšmets, kam pieskārušās restauratora rokas, ieguvis otru dzīvi. Šis process nav nedz viegls, nedz vienkāršs.
Dažreiz no brīža, kad Aigars ierauga restaurējamo darbu, līdz tā nodošanai paiet gads. Pirms darba sākšanas ilgst izpēte. Uz vietas, bibliotēkā, arhīvā. Pētot vecas fotogrāfijas, bildējot pašam, iztaujājot aculieciniekus.
Ja ir tikai putekļi jānoslauka, tad interese mazinās
Viss, kas tiek darīts, tiek dokumentēts. Restaurētajiem priekšmetiem ir pase vai pat drīzāk – personas jeb priekšmeta lieta. Tajā tiek dokumentēts viss atjaunošanas process.
“Tas ir pierādījums tam, ko es esmu darījis un ka es uzņemos atbildību. Jo ir dažādi paņēmieni, tehnikas un metodes. Galvenais - ideja ir tāda, lai nākamais restaurators zinātu, kādi paņēmieni un kādi materiāli ir izmantoti,” skaidro Aigars Pilenieks.
Vienpatis un pedants. Arī tāds ir restaurators, kurš dienas lielāko daļu pavada savā darbnīcā. Principā viens. Aci pret aci ar atjaunojamo priekšmetu.
“Es ar citiem nevarētu,” Aigars godīgi atzīstas.
“Man paiet vairākas dienas, kamēr es pieķeros priekšmetam. Un dažkārt paiet laiks, kamēr mēs viens ar otru aprodam.”
Vai dažkārt nav dusmas, redzot, ka kaut kas tiešām unikāls nokrāsots ar grīdas krāsu vai citādi pazemots? Aigars smejas: “Tieši otrādi! Kad es ieraugu krāsu kārtas un bojājumus, es zinu - tur kaut kam ir jābūt! Kā tai dziesmā. Ja ir tikai putekļi jānoslauka, tad interese mazinās.”
Vietējo meistaru darbi – aizvien retāk
Pēdējos gados aizvien retāk tiek vestas vietējo meistaru mēbeles, kuras restaurēt lūdz to mantinieki. Taču nu no antikvariātiem ienāk Eiropas un Skandināvijas meistaru darbi.
“Tā, izjaucot kādu atslēgu, atradu atzīmi, ka tā ir izgatavota Zviedrijā. Internetā atradu, ka firma joprojām strādā., Es ar viņiem sazinājos, un tagad mani gaida ciemos. Tā pamazām apgūstu citas teritorijas,” stāsta Aigars.
Runājot par to, cik maksā restaurācijas pakalpojumi, Aigars saka – runājams jautājums. “Ja tikai putekļi jānoslauka, tad dažreiz es arī omītēm to pa brīvu izdaru, jāskatās pēc iespējām. Ja ir izpēte pirms tam jāveic, tāds pakalpojums jau ietilpst izcenojumos.”
Šopavasar Aigars Pilenieks aicina ikvienu uz “Rīgas biržu”, kur skatāma Latvijas Restauratoru biedrības 30 gadu jubilejai veltīta izstāde. “Mums tas ir ļoti liels notikums. Un reizē biedrības jubileja! Tā ir mūsu, restauratoru cunfte, kurā ietilpst arī vēsturnieki un pat īpašu analīžu veicēji. Ne katrs, kurš sludinājumā saka, ka ir restaurators, tāds tiešām ir.”
Un vēl viņš piekrīt, ka bez jaunām mēbelēm neiztikt, “bet tikai no vecajām mēbelēm tu jūti siltumu”.
