Kopā ar Ilonu Brūveri autoostā satiekam Māru Kalēju. Viņa speciāli braukusi no Valmieras, lai Liktens lietu muzejam nogādātu kādu viņas dzīvē nozīmīgu priekšmetu - nelielu baltu vāzīti, apgleznotu ar ziedu zīmējumiem: „Šīs vāzītes stāsts saistās ar manu darbu Rīgas ceļojumu un ekskursiju birojā - padomju laikā bija tāds birojs, un, protams, šajā darbā man gāja visādi.”
No Māras Kalējas stāsta atklājas, ka vāzīte ir gan sava veida simbols padomju laikiem un cilvēku attiecībām tolaik, gan arī spilgts atgādinājums par viņas personiskajiem izaicinājumiem darbā. Māra bija ekskursiju vadītāja, bet vienā reizē viņai pēkšņi lika ielekt pavisam citā lauciņā un noorganizēt ceļojumu pa Padomju Savienību frizieru konkursa uzvarētājiem:
„Nu, jūs droši vien zināt, kādi padomju laikā bija frizieri - ļoti lepni. Mums bija ļoti neērts maršruts ar pārsēšanos Maskavā, un jābrauc bija uz Uzbekiju un vēl vairākām republikām. Viņi bija tik sašutuši. Tās bija krievu dāmas un daži kungi, tie stāvēja klusu, bet tās krievu dāmas lietoja diezgan šerpus vārdus, un tas bija briesmīgi, nu, vārdu sakot, viņas bija dusmīgas.”
Ceļojuma beigās krievu dāmu dusmas savukārt pārvērtušās dziļā sirsnībā, viņas Māras kundzei par velti izveidojušas jaunu frizūru un arī vēl apdāvinājušas: „Beigās viss bija ļoti labi. Atbraucām atpakaļ, un viņas uzdāvināja man šo vāzīti, kas bija pirkta vai nu Taškentā vai Samarkandā, es vairs īsti neatceros. Tā ir piemiņa par to, ka dzīve bieži nav tāda, kādu mēs viņu dažkārt iedomājamies, tā nav ne tik viegla, ne vienkārša, un kaut kad cilvēkam tas ir jāsaprot”.
Tāds ir stāsts par Māras Kalējas Liktens lietu muzejam atvesto vāzi. Ilona Brūvere uz tikšanos paņēmusi līdzi jau gana pabiezu mapi, kurā apkopoti visas līdz šim iesniegtās lietas: „Aproce, metamie kauliņi, tējkanna, bērnu kurpītes, glezna ar lāčiem, lakats, balts cimds, saliekams nazītis, gredzens, prievīte, melna rokassomiņa, zvans, Romas ceļvedis.” Līdz ar katru lietu cilvēks iesniedzis arī šīs lietas stāstu. Vēl tikko muzejs saņēmis kādu ļoti vērtīgu priekšmetu no Raita Valtera, un tas ir viņa tēva - leģendārā aktiera Ēvalda Valtera - angļu divritenis, ko viņš iegādājies 1932. gadā un ar ko apceļojis Latviju: „Ēvaldam Valteram, kā stāsta viņa dēls, nekad nav bijušas autovadītāja tiesības, un viņš Latviju apceļojis ar riteni. Raitam šis ritenis ir ļoti dārgs”.
Ir ne mazums lietu, kas saistās ar romantiskām atmiņām. Tā, piemēram, iesniegts interesanta dizaina smaržu flakons, kas kādam vīrietim visu mūžu atgādina viņa jaunības mīļoto meiteni, ko viņš dēvē par Lietus princesi. Iesniegts arī gliemežvāks, ko kāds puisis meitenes dēļ nozadzis no bioloģijas kabineta, kā arī auskars, kas divu cilvēku dzīvē izrādījies ļoti liktenīgs: „Tas ir stāsts par puisi, kurš iepazinās ar meiteni tāpēc, ka atrada uz ielas viņas auskaru. Viņš sameklēja viņu, lai auskaru atdotu, viņi iemīlējās, apprecējās un vēl aizvien ir kopā”.
Savā un tautas dzīvē nozīmīgus priekšmetus cilvēki Liktens lietu muzejam ir aicināti pieteikt visa šī gada garumā. Iesniegto lietu ekspozīcija nākamgad tiks izstādīta bijušajā čekas namā Stabu ielā kā pretsvars šajā ēkā notikušajai vardarbībai, kā apliecinājums mūsu dzīves esībai.
