Agronome uz darbu brauc 45 kilometrus
Pirms nedēļas mediji publicēja ziņu, ka pirmā mobilitātes pabalstu saņēmusi kāda kundze no Tukuma novada. Tukumniecei, kura strādājusi valsts pārvaldē, bet nu nolēmusi atgriezties agronomes amatā, ik dienu ar mašīnu jāmēro vairāki desmiti kilometri līdz jaunajai darbavietai. Tagad valsts četrus mēnešus viņai kompensēs izdevumus par degvielu jaunās programmas „Darbs Latvijā” ietvaros. Lai arī no mediju uzmanības tukumniece izvairās, nelielai intervijai Latvijas Radio pa ceļam uz darbu Baiba piekrīt.
Tā nu pirmajā darba dienā pēc Lieldienām jau septiņos esmu klāt Jaunpilī. Pirms doties uz darbu, Baibai gan vēl jāpapūlas mašīnu notīrīt no sniega un ledus kārtiņas. Kad tas izdarīt, Baiba atstāj motoru iedarbinātu sildīties un uziet augšā pēc mantām - par mašīnas zagšanu, šķiet, viņa nesatraucas - šeit visi viens otru pazīst. Arī sirdīgais taksis, kas mani uzmana, daudzdzīvokļu mājas pagalmā, izskatās, izlaists rīta pastaigā bez saimnieku uzpasēšanas. Pēc dažām minūtēm Baiba ir atpakaļ, mašīna jau iesilusi, un varam doties uz Baibas jauno darbu, apmēram 45 kilometrus no viņas mājām.
Pagasts, kur dzīvo Baiba, līdzīgs daudziem citiem - darbavietu te nav daudz - pāris veikalu, benzīntanks, skola, pašvaldība, pāris zemnieku saimniecību, pienotava, kāda ražotne. Baiba ir agronome ar augstāko izglītību un spiesta atzīt, - lai arī apkārt plešas lauki, savā arodā viņai atrast darbu nav nekādu cerību.
„Nu, tā ir iekārtojies, ka šeit nav [man darba],” viņa saka. „Te ir zemnieku saimniecības, ir viena liela, bet pārējās ir tādas, kur agronoms nav vajadzīgs. Tāpēc savā profesijā novadā es nevaru atrast darbu. Es pat nevaru iedomātos, ko ar augstāko izglītību šeit varētu strādāt. Skolā nevaru strādāt, jo neesmu pedagogs, un citu iespēju jau nav.
Tāpēc kopš 1999. gada es braukāju uz darbu visur citur, tikai ne savā novadā. Jo citādāk vienīgais darbs būtu veikalā par pārdevēju vai ko citu, ko var darīt jebkurš par kaut kādu samaksu.”
Runājot Baibas par niecīgajām izredzēm atrast viņai tīkamu darbu turpat pie mājām, esam izbraukušas no mazā pagasta centra un dodamies jau pa lauku ceļu Ventspils šosejas virzienā. Baiba stāsta, ka viņai un kaimiņiem darbs pāris desmit kilometrus attālumā no mājām nav nekas īpašs - vai katrā ģimenē kāds strādā Saldū, Dobelē, Tukumā, arī Rīgā. Tāpēc 45 kilometri līdz jaunajai darba vietai Baibai neliekas nekas īpašs: „Katru dienu vienā virzienā braucu 45 kilometrus apmēram 35 minūtes, un to pašu ceļu katru vakaru atpakaļ uz mājām.”
Baiba stāsta, ka pagājušajā vasarā pēc pašas vēlēšanās aizgājusi no valsts pārvaldes, bezdarbniekos sēdējusi pusgadu un visu šo laiku arī cītīgi meklējusi darbu, bijusi uz kādām septiņām darba intervijām, bet visas bijušas neveiksmīgas. Galvenais iemesls, pēc Baibas domām, bijis tas, ka pēdējos 10 gadus strādājusi valsts pārvaldē. Beidzot Baiba uzzināja par brīvo agronoma vietu 45 kilometrus no mājas - kā izrādās, viņai pašlaik tuvākā iespēja strādāt savā profesijā: „Jauno darba vietu man palīdzēja atrast Nodarbinātības valsts aģentūra, jo kokaudzētava bija ielikusi sludinājumu, ka meklē agronomu un caur aģentūru tad arī sameklēju darbu. Savukārt par mobilitātes pabalstu bija dzirdējusi mana māsa, un tad es, kad noslēdzu darba līgumu, aģentūrai prasīju par šo iespēju un vai varu pieteikties. Sākumā man nebija pārliecības, ka tas varētu izdoties, jo bija ļoti stingri noteikumi. Vispirms konsultējos ar speciālistu aģentūrā, kas atbildēja par šo projektu un tikai pēc tam varēja iesniegt dokumentus, lai varētu mēģināt pretendēt uz pabalstu.”
Ceļš uz darbu - laiks priekš sevis
Baiba atzīst, ka jebkurš cilvēks vēlētos, ka uz darbu varētu aiziet ar kājām, tomēr pašlaik Baibai tuvāk darba nav un jāpieņem situācija tāda, kāda tā esot. Baiba atzīst, ja līdz darbam viņai būtu jābrauc pusotra stunda, tad gan viņa domātu, vai šādu piedāvājumu pieņemt. Bet tagad pusstunda ceļa neesot nekas īpaši grūts:
„Ceļš diezgan ātri paiet. Tas ir brīdis, kad esmu viena pati un varu daudz ko padomāt un pārdomāt. Tas ir pašai priekš sevis laiks. Te gan jāsaka, ja man nebūtu mašīnas, tad tā jau būtu lielāka problēma, jo ar sabiedrisko autobusu es nevarētu laikā, pulksten 8 ierasties darbā.”
Kamēr runājam par garā ceļa uz darbu priekšrocībām un trūkumiem, esam nonākušas līdz Ventspils šosejai pie Tukuma - pirms astoņiem no rīta šeit ir dzīva satiksme, gandrīz kā Rīgā - lai iebrauktu aplī, ir brīdi pat jāuzgaida. Baiba stāsta, ka tā esot vai katru darbadienas rītu.
Sarunu turpinot, Baiba saka - lai arī mašīna ir nepieciešamība, par benzīnu tagad sanāk samaksāt pusi no algas, un tieši tāpēc mobilitātes pabalsts ir liels atspaids viņas ģimenes budžetam: „Mobilitātes pabalsts ir paredzēts četru mēnešu garumā 280 latu apmērā. Sākumā jau esmu saņēmusi avansu 100 latu. Un pēc pirmā nostrādātā mēneša aģentūrā atkal ir jāiesniedz veidlapa un iztērētās degvielas čeki, lai aģentūra redzētu, cik daudz naudas mēnesī sanāk iztērēt. Ja būs iztērēts vairāk, naudu vairāk gan nesaņemšu. Tagad sanāk krāt čekus, lai varētu atskaitīties.”
Tā, runājot par darbu laukos, esam nokļuvušas līdz pagasta centram, kur ir Baibas jaunā darba vieta. Tā kā Baiba nevēlas lieku publicitāti, viņa lūdz neminēt ne vietu, kur strādā, ne arī uzņēmumu, pietikšot, ja teikšu –kokaudzētava.
Baibas biroja telpas atrodas parastā daudzdzīvokļu mājā, pirmajā stāvā un iekārtotas pavisam necili. Var nojaust, ka, iestājoties pavasarim, Baibas darba diena paies nevis pie datora, bet gan kokaudzētavas dārzos. Kokaudzētava atzīst, ka darbā viņiem vajag speciālistus ar zināšanām dārzkopībā. Vadītāja Lija, ko sastopu birojā, stāsta, ka agronomi meklējuši jau no novembra, pēc jaunā gada vakanci pieteica Nodarbinātības valsts aģentūrā. Pirmie trīs kandidāti, kuri pieteikušies, dažādu iemeslu dēļ nav derējuši, līdz atnākusi Baiba.
„Mums te uz vietas strādājošo, tādu, kuri grib strādāt ir maz,” saka Lija. „Vasarā ogas lasīt nāk skolēni, bet citādāk ir grūti atrast. Parasti uzrodas tādi, kuri īpaši strādāt negrib nevienā vietā, tad tie te klejo apkārt. Vesels kontingents mums ir tādu. Darbiniekus meklējam tuvākajā apkārtnē, jo alga, lai braukātu lielākus attālumus, nav tik liela, lai tas atmaksātos. Alga strādniekiem mums ir minimālā, speciālistiem nedaudz lielāka. Savukārt pārstrādes cehiem, kas mums ir kaimiņos, algas ir lielākas, tur arī braukāšana ir izdevīgāka, bet lauksaimniecībā algas nav tik lielas. Lai arī saražot spējam pietiekami daudz, tomēr cilvēkiem maksātspēja nav tik liela, lai varētu savai produkcijai cenu celt, lai algas būtu gana lielas.”
Pūrē cilvēku nokļūšanu darbavietā izvērtē individuāli
NVA mobilitātes programmu, ko sauc par „Darbs Latvijā”, sāk īstenot no marta vidus. Tajā ikviens var pieteikties finansiālam atbalstam transporta un mitekļa īrēšanai, uzsākot darba gaitas. Par programmu interesi Latvijas Radio apliecināja arī Aigars Balodis, bijušās „Pūre Food”, tagad „Puratos” ģenerāldirektors. Lai arī tikšanos ar Aigaru Balodi sarunāju laicīgi, intervija notiek pa vidu starp Rīgu un Pūri, kādā benzīntankā.
Uz darbu Pūrē Aigars dodas no Ķekavas, to pat sauc par ērtību nevis trūkumu – nav, piemēram, jāsēž galvaspilsētas sastrēgumos, braucot uz darbu Rīgas centrā. Arī viņa vadītais uzņēmums, domājot par attīstību, meklē vajadzīgos speciālistus tālu aiz vietējās pašvaldības robežas.
Balodis atzīst, ka arvien biežāk saskaras ar to, ka vajadzīgie speciālisti ir. Tikai viņi dzīvo 50 un vairāk kilometru attālumā, un tad uzņēmumam jādomā, kā speciālistu ieinteresēt braukt uz darbu Pūrē.
„Katrs gadījums tiek izvērtēts individuāli. Ir darbinieki, kuriem piešķir darba automašīnas, ir tādi, kuriem apmaksā tikai benzīnu. Ir tādi, kuriem organizējam speciālus autobusus un ir tādi, kuri brauc paši par savu naudu,” stāsta Aigars Balodis. „Tātad - jo atbildīgāks amats, jo lielāka kompetence, zināšanas, arī mobilitāte no darbinieka mums ir nepieciešama, - jo arī vairāk esam gatavi maksāt savam darbiniekam. Vistālāk dzīvojoša darbiniece mums ir no Salaspils.
Nesen atvērām jaunu inovāciju centru, un viņa bija Latvijā zinošākā speciāliste, ko varējām atrast. Bet tā nu sanācis, ka viņa dzīvo Salaspilī, bet uzņēmums atrodas Pūrē. Arī es pats braucu no Ķekavas. Tas prasa apmēram pusotru stundu, kas, piemēram, kolēģiem Krievijā ir pilnīgi normāls laiks, ko mērot katru rītu uz darbu un vakarā atpakaļ. Nu, tā ir tāda subjektīva lieta, ka jābrauc ilgi. Tajā pašā laikā - braucot varu kārtot lietas pa telefonu, neviens neatvērs mašīnai durvis, nelūgs parakstīt kādu dokumentu vai neaicinās uz kādu sapulci. Mašīna ir tāds labs kabinets, kurā neviens neiekāps, tā ir darba zona, kurā tikai turpinās darbs.”
Interese par mobilitātes pabalstu pagaidām gan esot mērena, Latvija Radio atzina Nodarbinātības valsts aģentūrā. Aģentūra to skaidro nevis ar darba vietu trūkumu, bet gan nepietiekamo informāciju par iespēju saņemt mobilitātes pabalstu. Piemēram, martā no jauna reģistrētas 2000 jaunas darba vietas - tātad darbs ir. Tikai bieži vien viens no šķēršļiem atrast labu darbinieku ir attālums, un tagad šis pabalsts varētu palīdzēt veiksmīgāk satikties darba devējam un vajadzīgajam darbiniekam. Aģentūra sola turpināt skaidrošanas darbu, jo pieļauj, ka interese nav tik liela tieši nepilnīgās informācijas dēļ. Arī radio stāsta varone Baiba par pabalstu uzzināja nevis no aģentūras, ar kuras palīdzību atrada darbu, bet gan no savas māsas.
