Vienā ritmā

«Vienā ritmā». Muzikāls vingrošanas raidījums. 11. sērija

Vienā ritmā

Muzikāls vingrošanas raidījums «VIENĀ RITMĀ»

Muzikāls vingrošanas raidījums «VIENĀ RITMĀ»

Reizēm joprojām neticu, ka pasaules apceļošana ir mans darbs. Saruna ar Kārli Bardeli

Pasaules apceļotājs Kārlis Bardelis nojauc robežas fiziskajai izturībai. Par to stāsta paveiktais – līdz šim bez burām un motora apbraukta lielākā daļa zemeslodes, tostarp viņš ir pirmais cilvēks pasaulē, kurš viens pats airu laivā pārbraucis pāri pasaules lielākajam okeānam. Joprojām laiku pa laikam nākas sev iekniebt, pārliecinoties, ka šī tiešām ir realitāte – šis ir viņa darbs.  

Visu mainīja potītes trauma

Bērnībā, dzīvojot Slokā, Kārlis ar vietējiem bērniem lielāko daļu laika pavadīja svaigā gaisā, spēlējot futbolu un citas spēles: “Atceros, ka gājām mājās tikai tad, kad vairs nevarējām paskriet vai padauzīties, vai kad bija jāēd.” Vēlāk paralēli mācībām puisis apmeklēja basketbola treniņus un brauca uz nometnēm. Kārlis pieļauj, ka šī pieredze arī bija tā, kas ielika pamatus viņa fiziskajām spējām, kas tagad noder. Tāpat, kad bija iespēja, Kārli varēja sastapt uz kalna, braucot ar slēpēm vai ar sniega dēli, kāpjot kalnos, kā arī nodarbojoties ar klinšu un ledus kāpšanu.

Desmit gadu vecumā Abavas upē.

Piedzīvojuma meklētāja ierastās fiziskās aktivitātes krietni transformējās pēc neveiksmīga kāpiena Eiropas augstākajā ūdenskritumā Vinufosenā (Vinnufossen), kas atrodas Norvēģijā. Iespaidīgais ūdenskritums ir tik augsts kā divi ar pusi televīzijas torņi. “Bijām līdz pusei uzkāpuši un tad, izlūstot ledus klucim, es kritu un salauzu potīti. Vajadzēja nakšņot uz sienas un tikai nākamajā dienā laisties lejā, lai tiktu uz slimnīcu,” atminas ceļotājs. Pēc operācijas, pavadot laiku slimnīcā, viņa galvā šaustījās domas, kā ar iegūto traumu varēs turpināt trenēties kāpšanai kalnos.

Viņš ātri saprata, ka gatavoties virsotņu sasniegšanai nevarēs, jo skriešana, ko viņš mēdza piekopt no rītiem, gatavojoties kāpieniem, varētu traumēt tikko sadzijušo potīti. Turklāt skriet Kārlim ne pārāk patīk, tāpēc viņš to vairs nedara: “Man patika tā sajūta, ka tu uzsāc skriet un tevi nevar apturēt, bet vispār tas process kā tāds ir ļoti garlaicīgs, tāpēc es vairāk izvēlos braukt ar riteni vai skritulenēm.”

Izklaide tuksnesī.

Divi mēneši uz skrituļslidām

Pavadot laiku Norvēģijas slimnīcā, Kārlis noskatījās drauga publicētu video, kas bija kā aizsākums lielam piedzīvojumam, kas sekoja pēc tam. “Mans čoms publicēja video, kur viņš brauc ar skrituļslidām, kurām ir divi lieli ritentiņi. Kaut kas starp skrituļslēpēm un skrituļslidām,” skaidro pasaules apceļotājs.  Redzot, ka ar tām var braukt arī pa mežiem, tas viņā radīja vēl lielāku interesi un azartu pamēģināt.

Vienā ritmā

Piektdienās pulksten 8.35 LTV1 vai RePlay.lv klaviermūzikas pavadījumā piedāvā izkustēties kopā ar Latvijā pazīstamiem cilvēkiem jaunajā rīta vingrošanas šovā “Vienā ritmā”. Katrā raidījumā būs savs vingrošanas vadītājs. Kā un kāpēc viņi paši cenšas ikdienā būt aktīvi, lasi LSM.lv rakstu sērijā!

Nespējot uz ilgu laiku atteikties no piedzīvojumiem, Kārlis sāka braukt ar skrituļslidām. “Kaut gan neesmu speciālists, likās, ka plūstošas, ripojošas kustības varētu būt mazāk traumējošas,” piedzīvojumu braucienu pirmsākumus atminas Kārlis.

Tad viņam radās ideja skrituļot pāri Eiropai no Nordkapa līdz Gibraltāram.

“Pēc tam tas kļuva par manu dzīvesveidu, ka es visu laiku dodos kaut kādos piedzīvojumos un to varētu uzskatīt kā pilna laika nodarbi,” teic Kārlis, sakot, ka joprojām reizēm netic, ka tāds tiešām ir viņa darbs.

Iepriekšējais piedzīvojums ilga divus ar pusi gadus, ar tandēma velosipēdu šķērsojot Dienvidameriku un tad pārairējot pāri Klusajam okeānam. “Tas tomēr ir diezgan ilgs laiks, kurā tu katru dienu esi kustībā. Protams, ne katru dienu, jo es kādu laiku pavadīju uz salām, gaidot vajadzīgos laikapstākļus,” atminas Kārlis. Reizēm viņš airēja 12 stundas diennaktī: “Tas jau ir tāds kā darbs –  tu pamosties un vienkārši sāc to darīt.”

Dienvidamerikas šķērsošana prasīja 101 dienu.

Uzsākot piedzīvojumu, grūtākās ir pirmās dienas, tāpēc Kārlis ar distancēm nepārforsē. Piemēram, 2014. gada ziemā kopā ar citiem latviešiem minoties ar divriteni uz Sočiem vai airējot, viņš ar katru dienu palielināja veicamo distanci: “Es jau pirmajā dienā neairēju divpadsmit stundas. Pirmajā dienā airēju varbūt sešas, septiņas stundas. Tad palēnām kaut kādās divās, trijās nedēļās pielieku klāt pa pusstundai, stundai un beigās jau nostabilizējās.” Tāpat, braucot ar skrituļslidām pāri Eiropai un pieveicot vairāk nekā 6000 kilometrus, pirmajās dienās varēja just lielu fizisko piepūli, bet, tā kā Kārlis jau paredzēja, ka tā būs, viņš ātri spēja adaptēties un pierast.

Kārlis kopā ar draudzeni Lindu Zuzi ar tandēma velosipēdu dodas pāri Dienvidamerikai.

Trenažieru zālē ir garlaicīgi?

Izrādās, ka piedzīvojumu meklētājs ilgstoši var veikt monotonas kustības, ne velti viņš spēja divus gadus airēt. Pauzēs starp ceļojumiem Latvijā Kārlis dodas uz sporta zāli: “Man patīk, ka ir kaut kāda konkrēta vieta, kur tu ej. Tas veido ieradumu.” Lai gan varētu šķist, ka vingrojumi uz trenažiera un skats uz sienu viņam varētu likties garlaicīgi, jo tur trūkst piedzīvojumu, kad ir apņēmība sportot, tas netraucē. “It sevišķi tagad, šajā gadalaikā, kad ļoti agri kļūst tumšs. Turklāt es neteiktu, ka mums ir tik ideāla infrastruktūra, lai es varētu ļoti droši braukt ar riteni,” skaidro ceļotājs, kā iemeslu nedrošībai minot gan tumšos vakarus, gan drēgnos laikapstākļus, kad lietus laikā braukt nav patīkami.

Stāstot par saviem piedzīvojumiem un iedvesmojot citus izaicināt sevi.

Trenažieru zālē Kārlis izmanto airēšanas trenažieri un veic citus vingrojumus, kurus viņš pats, godīgi sakot, atzīst par ļoti garlaicīgiem. “Vingrojumi, man liekas, jāveic vajadzības pēc. Vismaz man patīk, ka kustībā ir kaut kāds spēles elements, vieglums,” skaidro Kārlis. Viņš var ilgu laiku pavadīt uz airēšanas trenažiera, bet ar nosacījumu, ka paralēli kaut ko klausās, piemēram, audio grāmatu vai podkāstu, lai šo nodarbi padarītu aizraujošāku.

Garo distanču cienītājs

Uz airēšanas trenažiera noairēt 55 kilometrus ir tīrais nieks, bet okeānā tas ir pavisam citādāk, jo laiva sver tonnu un ūdens viļņojas. Viņš piesaistījis cilvēku uzmanību daudzviet pasaulē un izpelnījies viņu izbrīnu ar to, ka pieveic milzīgus attālumus. “Ļoti sarežģīti no manis izspiest vārdu “grūti”, jo es sevi garīgi noskaņoju.

Patiesībā tas nav grūti, tā ir vienkārši kaut kāda distance. Fiziski, protams, es negribu teikt, ka es nenogurstu. Es noteikti nogurstu, bet es par to nedomāju kā kaut ko grūtu,” par to, kas palīdz veikt garas distances, pastāsta Kārlis. Viņam psiholoģiski palīdz garo distanču sadalīšana daudzos īsākos posmos.  Piemēram, viņš fokusējas uz to, kas jāpaveic konkrētajā dienā: “Ja tu sāksi domāt par to, ka tev jāpārairē desmit tūkstoši kilometru pāri okeānam, tad tajos pirmajos desmit kilometros likties, ka no tās domas saspiedīsies smadzenes.”

Okeāna straume aiznesusi pie salas. Tā ir zīme – jāpiestāj!

Viņš pieļauj, ka tas ir lielāks izaicinājums prātam, jo tas nav sprints, kurā jānoskaņojas 200 vai 300 metru skrējienam. Turklāt Kārlis nemaz nav radīts sprintam, jo, sakoncentrējot enerģiju uz īsu brīdi, ātrāk nogurst. Grūtāk ir nevis sakoncentrēties uz īsās distances veikšanu, bet to veikt, jo, piemēram, lai skrietu sprintu vai iestumtu bobsleja kamanas, nepieciešama eksplozīvā enerģija. To, ka Kārlis neatbilst sprintera tipam, apstiprinājuši arī Latvijas Olimpiskās vienības laboratorijā veiktie slodzes testu rezultāti. “Ja olimpiskajās spēlēs būtu kāda disciplīna, kurā kaut kas jādara vismaz 30 dienas, tad man būtu cerība,” saka ilgu un lēnu fizisko aktivitāšu entuziasts.

Izvēlas braukt ar velosipēdu, nevis staigāt

Starp lielajiem piedzīvojumiem, kad Kārlis pavada laiku Latvijā, viņš izbauda iespēju atpūsties un nepiepūlēt ķermeni. Atgriežoties mājās no pēdējā piedzīvojuma, divas nedēļas nācās pavadīt karantīnā. Vasarīgie laikapstākļi lutināja un laiku varēja kavēt, guļot šūpuļtīklā vecāku dārzā Slokā. Tātad ir periodi, kuros viņš kustas ļoti maz. “Piemēram, citreiz es varu arī mierīgi neiziet no dzīvokļa divas dienas. Man nav noteikts, ka katru dienu obligāti kaut kas būtu jādara,” saka Kārlis, pastāstot, ka, pavadot laiku mājās, viņš labprāt darbojas virtuvē.

Rīts pēc spraigas nakts – taurējot brīdinājuma signālu, laivai garām gāja divi kravas kuģi.

Šobrīd Kārlis dzīvo galvaspilsētas centrā. Tā kā viņam nav automašīnas, viņš pa pilsētu pārvietojas ar velosipēdu, turklāt arī ziemā. “Esmu novērojis, ka man pa pilsētu nemaz nepatīk pastaigāties. Man patīk braukt ar riteni, jo tas ir ātrāk,” velosipēda priekšrocības skaidro Kārlis, kurš ar to brauc pat Rīgas centrā, kur jāmēro nelieli attālumi. “Man patīk izbaudīt to, ka es paminos un ripoju,” saka velosipēdu piekritējs.

Brīvības sajūta un vieglums

“Man ir svarīga brīvības sajūta un to tajā kustībā var ļoti labi sajust,” teic Kārlis. Viņš atminas, kā no rītiem skrēja krosiņus. Toreiz, vēl strādājot birojā, lai visu pagūtu, nācās celties ap pulksten sešiem.  “Kad noskan modinātājs, protams, nāk miegs. Tad tu izej ārā un veic pirmos divus, trīs soļus un aiziet tāda kā inerce. Man patika tā sajūta, ka tad nav vairs nekā, kas tevi aiztur. Tā ir baigā brīvības sajūta. Tāpat ir ar skrituļošanu. Tāda brīva, viegla. Okeānā vispār nevar salīdzināt, tu jau dzīvo uz tās laivas un tas ir kaut kas pavisam cits,” to pašu viņš var teikt par citām fiziskajām aktivitātēm, piemēram, braukšanu ar distanču slēpēm, velosipēdu.  

Pirms astoņiem gadiem pirmajā lielajā piedzīvojumā, finišējot Gibraltārā pēc 60 dienām, kurās pieveikti 6320 kilometri.

Viņš arī izbauda patīkamo nogurumu, kas pārņem ķermeni pēc fiziskas piepūles. Ceļotājs jūt, ka kustoties ķermenī kaut kas mainās, rodas pavisam citas sajūtas. Iespējams, izdalās laimes hormoni, kas savā ziņā ir kā apreibināšanās veids, neizmantojot nekādas vielas, bet par to lai spriež zinātāji, saka Kārlis.

Lai gan par tālākajiem piedzīvojumu plāniem Kārlis runā piesardzīgi, viņš vēlas pabeigt savu lielo projektu – apceļot pasauli bez motora un burām. “Šobrīd ir veikti 65% - pārairēts pāri Atlantijas okeānam, pārbraukts pāri Dienvidamerikai ar tandēma velo un tad pārairēts Klusais okeāns. Tagad palikusi ir viena trešdaļa līdz zemeslode būs apceļota, kas notiks brīdī, kurā es varēšu doties atpakaļ pie savas laivas, kas šobrīd atrodas Malaizijā. Iespējams, tas būs pavisam drīz,” neko vairāk neatklājot, pačukst Kārlis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt