24. februāra rītā ukraiņu dzīves mainījās. Sākās cīņa ne vien par savu dzimteni, bet arī par dzīvību. Mājvietas nācās pamest, tās iemainot pret bumbu patvertnēm. Sievietes, bērni un vīrieši, kas vecāki par sešdesmit gadiem, devās bēgļu gaitās. Pārējie palika aizstāvēt dzimteni.

Tiem, kam izdevās pamest Ukrainu, ceļš nebija viegls.

Ģimene četrās paaudzēs

Kara piektās dienas rīts Ukrainas–Polijas pierobežā sācies ar sniegu. Nelielajā Polijas viesnīcā jau manāma rosība. Sastopu ukraiņu ģimeni četrās paaudzēs: vecmāmiņa, māte, meita un viņas aptuveni divus gadus jaunais dēls. Pirmo reizi sievietes ar bērnu pamanīju caurstaigājamā telpā viesnīcā. Šķiet, ka nakti viņas pārlaida turpat uz dīvāna. Nojaušu, ka ieradās pa nakti.

Nolēmu piedāvāt savu gultu, taču viņas no tās atteicās. Sacīja, ka ir jau tikušas istabā. Sievietes pie brokastu galda smaidīja un sarunājās, bet tad manīju, ka viena no viņām pazūd domās. Seja kļūst cieta un nedaudz pat skarba.

Vaicāju sievietēm, kāds ir viņu tālākais galamērķis. To viņas nezina. Grib braukt uz Itāliju, taču jaunākā no sievietēm vēlas atgriezties dzimtenē. Ģimenei nav daudz drēbju. Ieminos, ka mums no Latvijas ir trīs lieli maisi ar drēbēm, ko sarūpējusi nevalstiskā organizācija. Skatāmies maisa saturu, taču diemžēl tajā nav nekā laikapstākļiem piemērota. Sievietes meklē vējjaku un siltākas bikses.

Ar katru dienu viesnīcā ierodas arvien vairāk viesu – ukraiņi un žurnālisti no visas Eiropas. Trešās dienas vakarā viesnīcā iepazītās sievietes dodas prom. Vienojušās braukt uz Itāliju.

Sirreāli un grūti noticēt

Pāris kilometrus no Korčovas-Krakovecas robežkontroles punkta autostāvvietā piestāj kārtējais autobuss ar Ukrainas kara bēgļiem. Īsi aprunājos ar studenti Anastasiju, kurai ir tikai piecas minūtes, pirms doties tālāk.

Par kara sākumu Anastasija uzzināja no draudzenes: “Es teicu: ko, ko? Es sāku pārbaudīt ziņas. Es mēģināju domāt ar vēsu prātu, jo man nevajadzēja paniku. Sākumā tās likās sirreāli, un līdz pēdējam tu nespēj tam noticēt. Un, protams, tu sāc raudāt, zvanīt vecākiem, jo ziņās tev stāsta, ka tas ir nopietni.”

Jauniete pastāstīja, cik smagi ir būt šķirtai no vecākiem šādos apstākļos, kad nevar viņiem palīdzēt. “Tu tikai klausies, kā viņi bēg un raud. Tas ir neprāts. Tāpat kā tevi modina piecos no rīta draudzene, kas atrodas patvērumā savā mājā. Tas ir tiešām traki. Viena diena šķiet, ka ilgst kā simts dienas. Piemēram, man bija viesis no Amerikas. Viņš pārceļas uz Poliju. Viņš stāvēja man blakus un raudāja. Viņš raudāja kā bērns, un es raudāju viņam līdzi,” pastāstīja Anastasija.

Viņa izskatījās ļoti nogurusi, tā arī esot. Anastasija pastāstīja, ka nav gulējusi četras dienas. Kad sākās karš, viņai bija nakts dežūra viesnīcā.

“Un arī kopmītnēs tu nevari pagulēt, jo visu laiku ir trauksmes sirēnas, kas liek doties uz patvērumu. Un tu neguli – celies ik pēc 30 minūtēm, pārbaudi ziņas vai gatavojies. Es negribu, lai ukraiņi pierod dzīvot patvērumos, kā tas notiek daudzās pilsētās. Tā nav normāla dzīve. Un tas ir tikai sākums,” sacīja Anastasija.

Viņa dodas pie māsas Krakovā un kā brīvprātīgā palīdzēs savai tautai.

Esam stipri, bet vajadzīga palīdzība

“Mēs bēgām ar mazuļiem. Mans mazulis ir autobusā. Mani draugi no Austrumukrainas četras dienas mitinājās pazemes patvērumā. Un katru dienu viņus bombardēja no lidmašīnām, raķetēm un tankiem,” pastāstīja no kāda cita autobusa izkāpusī Nataļja. Arī viņa runā īsi, jo tūdaļ jau brauks uz Vāciju.

Turpat iepazinos ar vēl vienu Anastasiju. Viņa no Ukrainas uz Poliju atbrauca ar automašīnu kopā ar diviem bērniem un māti. “Es sazinos ar draugiem Mikolajivā, Kijevā, Čerņihivā. Man ir draugi Ukrainas armijā, mūsu vīrieši ir Ukrainas armijā. Katru stundu vai katru otro stundu mēs viens otram jautājam: kā tev iet? vai tev viss ir labi? kur tu esi? Mūsu meitenes palīdz slimnīcās mūsu vīriešiem. Mēs esam vienoti.

Ukraiņi ir stipri, bet mums ir nepieciešama palīdzība. Mēs neesam liela valsts, bet mēs esam drosmīga nācija.

Un mēs gaidām palīdzību no visas pasaules,” sacīja Anastasija.

Palīdzība ne tikai sievietēm un ukraiņiem

Stāvlaukumā pie labierīcībām izveidots neliels punkts, kur izsniedz siltu dzērienu, bērnu pārtiku, var paņemt konservus, saldumus, vēl daudz ko citu. Tur mani uzrunāja trīs vīrieši, kuri ir no Pakistānas. Viņi studēja Ukrainā. Vīrieši lūdza man palīdzību. Viņi meklē taksi, lai tiktu uz dzelzceļa staciju.

“Neviens mums nepalīdz tikt līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai. Mēs gribam tikt uz vēstniecību Varšavā. Viens no mūsu draugiem, kurš ceļoja uz Poliju, mūs paveda [kādu ceļa posmu]. Un pēdējās četras dienas mēs dzīvojām uz ceļa bez ēdiena, bez ūdens. Mēs pazaudējām mūsu somas. Mēs pazaudējām visu. Vienīgais, kas mums ir – pase un Ukrainas karte.”

Vēl vīriešiem bija telefoni, tāpat šķiet, ka manīju somu. Nav tā, ka no Ukrainas atbēgušajiem studentiem un viesstrādniekiem palīdzību nesniedz.

Vienā no Polijas bēgļu nometnēm, kur atradās tūkstošiem Ukrainas kara bēgļu, redzēju daudz pakistāniešu, indiešu, marokiešu un daudzus citus, kas nav ukraiņi.

To apliecināja arī poļu tulce Evelīna, kuru sastapu nometnē: “Kā jūs redzat, te ir daudz vīriešu, par ko es esmu pārsteigta.”

Jāatgādina, ka Ukrainu nedrīkst pamest valstspiederīgie vīrieši spēka gados. Evelīna pastāstīja, ka sievietēm un bērniem palīdzību būtu jāsaņem pirmajām, taču te vīrieši spraucas visur pa priekšu. Nometnē ir arī gultasvietas, no kurām lielākā daļa jau aizņemtas. Visiem vietas nepietiek.

“Jā, iekšā ir ļoti daudz cilvēku. Diezgan pārpildīts. Daudz vīriešu, un liela daļa no viņiem nav ukraiņi,” pastāstīja Evelīna.

“Daudz cilvēku, visi bēdīgi, raud”

“Es domāju, ka tas ir briesmīgi, jo šim karam nav iemesla. Tas ir absurds. Tūkstošiem cilvēku mirst. Nevainīgi cilvēki mirst. Tas ir briesmīgi. Es ceru, ka šis karš beigsies, cik ātri tas vien ir iespējams,” notiekošo dzimtenē raksturoja 15 gadus vecais Mitrovs, kuru sastapu Polijas dzelzceļa stacijā. Viņš valsti pametis kopā ar māti un suni. Puisis cer atgriezties Ukrainā, kur joprojām atrodas viņa tēvs. Tagad daļa ģimenes dosies uz Vāciju.

“Ļoti slikti… mans tētis ir Kijevā..” ar asarām acīs teikumu nespēja pabeigt Slovākijas pierobežā satiktā Bogdana.

Turpat aprunājos arī ar Janu no Kijevas. Viņa valsti atstāja kopā ar septiņgadīgo dēlu. Janas vecāki ir Hersonas reģionā. Dzimtās mājas esot izpostītas.

“Netālu no Kijevas, Čerņihivas, Harkivas – viss ir izpostīts. Cilvēki atrodas pazemē bez gaismas, tāpēc mēs nolēmām – pēc tā, kas notika Kijevā, pamest to, un tagad mēs esam te. Mēs devāmies uz Ļvivu, cerot atrast kādu vietu, bet nebija tur, kur palikt. Daudz cilvēku, visi bēdīgi, raud. Tāpēc mēs atradām autobusu, kas brauca uz Užhorodu. Un no turienes mēs atbraucām uz šejieni,” pastāstīja Jana.

Jana ir pārsteigta, ka Ukrainas–Slovākijas robežu šķērsojusi tik ātri, jo Ukrainas–Polijas robežā tas prasa vairākas dienas, bet šeit – pāris stundas.

Elēna: krievi šauj uz cilvēkiem

“Mēs ēdām brokastis pēc metro pavadītās nakts. Mēs uz platformas bijām ar bērniem. Gulējām uz grīdas. Tur bija daudz cilvēku ar suņiem, kāmīšiem un trušiem – viņi slēpās tur. No rīta iznācām no pazemes un devāmies mājās, lai atpūstos un ēstu brokastis. Kad mēs sākām brokastot, viņi sāka šaut pie mūsu mājas. Un tad bija milzīgs sprādziens. Mēs slēpāmies koridorā pie sienas. Un mēs jutām triecienu no sprādziena. Tad dzirdējām lielas mašīnas, kas līdzīgas tankiem. Es nezinu... militārā mašinērija aiz mūsu mājas.

Un mēs redzējām, kā viņi pārbrauc pāri mašīnai ar cilvēkiem,” pastāstīja Elēna no Kijevas.

Ar Elēnu aprunājos Slovākijas pierobežā. Viņa redzējusi, ka automašīnā, kurai uzbruka, atradās civiliedzīvotāji.

“Mēs pavadījām nakti patvērumā mašīnā. Un piecos no rīta bija atkal milzīgs sprādziens. Mūsu mašīna nodrebēja. Es nezinu, bet šķita, ka kāds nometis bumbu. Mana mamma ir Ukrainas dienviddaļā – Hersonā. Un viņi šauj uz mājām – krievi šauj uz cilvēkiem,” pastāstīja Elēna.

KONTEKSTS:

24. februārī Krievija pēc tās prezidenta Vladimira Putina paziņojuma par "militāro specoperāciju" sāka iebrukumu Ukrainā, kur sākotnēji triecienus raidīja uz militārās infrastruktūras objektiem, bet vēlāk, kad Ukrainas spēku pretošanās izrādījās negaidīti sīva, sāka arvien nežēlīgāk bombardēt Ukrainas pilsētas. Līdz ar to bojā iet arī civiliedzīvotāji. Tāpat tiek ziņots par lūgumiem veidot humānos koridorus, jo vairākās pilsētās cilvēki nevar saņemt pat visnepieciešamākās preces.

Krievijas uzbrukums Ukrainai izraisījis vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas.

Kopš karadarbības sākuma jau vairāk nekā divi miljoni cilvēku no Ukrainas devušies bēgļu gaitās, liecina ANO Bēgļu aģentūras dati. Kopumā, pēc ekspertu aplēsēm, krīze Ukrainā varētu atstāt bez pajumtes 12 miljonus cilvēku. Latvija gatavojas uzņemt 10 000 iespējamo Ukrainas bēgļu.