Felsa saimniecība “Vīnkalni” gatavo augstvērtīgu pārtikas eļļu no liniem un rapša. Vēlā pavasara dēļ rapšu kulšana šogad iekavējusies. Saimnieks ir cerīgs, ka jau drīz atkal varēs sākt iegūt eļļu.
“Mēs kopš 1999. gada nodarbojamies ar eļļas ražošanu, un pieprasījums vienmēr ir bijis. Līdz šim centāmies piekopt liberālu politiku ar cenām, bet nu ir skaidrs, ka tā cena vairs nebūs. Ražošana var pastāvēt tikai tad, ja tā ir ienesīga,” stāstīja saimnieks.
Cenu pieaugumu izjūt arī zemnieku saimniecībā, – dārgāka ir degviela, graudi un minerālmēsli.
Felss sacīja: “Ražas novākšanu ļoti gaidu, jo patreiz ir tā saucamais finansiālais sausums. Mums ir jāgaida. Mēs ne uz ko nepretendējam, bet gaidītu aktīvāku un ātrāku valsts iestāžu rīcību. Ir pēdējais mēnesis pirms ražas, un maciņš ir sažuvis.”
Felsa saimniecībā šogad apsēti 854 hektāri – kvieši, rapsis, zirņi, pupas un lini.
“Principā raža ir izaugusi, vismaz mūsu reģionā. Pietiekami bija nokrišņi, visam vajadzētu būt normāli. Vienīgi patraucēja viens sauss brīdis, citādi nevar žēloties. Domāju, ka noiets ir, bija un būs, un, ņemot vērā kara situāciju Ukrainā, realizācijas iespējas kviešiem būs. Sākotnēji bija bažas, ka visi minerālmēsli būs dārgi, to cena ir neproporcionāli liela, proporcijai jābūt tādai, lai par divām tonnām var nopirkt vienu [tonnu] minerālmēslu, šobrīd par 3 tonnām var nopirkt vienu. Tā ir šņore pie kakla,” pastāstīja Felss.
Pēc ilgāka pārtraukuma saimniecībā iesēti lini.
Saimnieks pauda: “Tie ir eļļas lini; tādi, ko izmato auduma ražošanai, ilgi neatmaksāsies. (..) Šo ražu novāksim, bet cik dabūsim nomēslot... Lauksaimniecība ir viena no nozarēm, kas dod lielu pienesumu eksportā. Tas, ko mēs saņemam, ir Eiropas subsīdijas, kas ir zemākās Eiropā. Tas ir kā boksēties ar Taisonu, – ja tu spēj aizbēgt, tu paliec dzīvs.”
Lai arī aizgājis no lielās politikas, Felss seko līdzi ne tikai notiekošajam Latvijā, bet arī kaimiņos. Viņš atbalsta obligātā militārā dienesta ieviešanu un arī pats nepieciešamības gadījumā ir gatavs ņemt rokās ieroci.
Felss norādīja: “Tas, ka sabiedrībā nav pareizās attieksmes, – neesam ieaudzinājuši šo patriotismu. Kopš brīža kad atjaunojām valsti, pareizākais bija, ka iestājāmies Eiropas Savienībā un NATO. Cilvēkiem manos gados nav citas izvēles, es savas dzīves laiku pavadīju tādā situācijā, ka nav nekā rokā, bet es gaidīju, ka mani izsmērēs pa sienām. Vīri manos gados padomju laikā tika mācīti par oficieriem, mēs varam mācīt citus, kā aizstāvēties. Es gribu, lai valstī ir tāda sistēma, ka šajā “X” stundā varam saņemt ieroci.”
